Liepājas muzeja vēsturniece Sandra Šēniņa vienmēr apbrīnojusi Modra Zihmaņa draudzīgumu un labestību, kāda piemīt retam. ”Bez naida, par spīti šausmām, ko viņš pārdzīvojis cietumā, izsūtījumā, lēģeros, partizānu cīņā. Vienmēr humora pilns, labestīgs un izpalīdzīgs. Viņš arī līdz pēdējam, kamēr vien varēja, vienmēr brauca uz piemiņas pasākumiem pie Īles bunkura un tur uzstājās, un vienmēr tad mācēja runāt īsi, domu savilkt īsos teikumos. Pateica pāris teikumu, un visiem viss bija skaidrs. Ļoti daudz viņa dzejoļus esmu izmantojusi piemiņas pasākumos gan Oskaram Kalpakam, gan izvestajiem, deportētajiem ļaudīm. Viņš to visu bija pārdzīvojis, un viņam tas dega sirdī,” saka S. Šēniņa, ”goda vīrs visās savās izpausmēs.”

1949. gada martā padomju režīma kalpi – iznīcinātāji jeb tā sauktie istrebiķeļi ielenca nacionālo partizānu bunkuru Īlē, pēdējā cīņā no 27 vīriem dzīvi palika septiņi latvieši un divi lietuvieši, starp dzīvajiem arī M. Zihmanis. Viņiem piespriesta nošaušana, pēc tam spriedums aizstāts ar 25 gadiem ieslodzījuma koncentrācijas nometnē – savulaik par M. Zihmani rakstījis Ēriks Kūlis. M. Zihmanis 22 gadu vecumā aizsūtīts uz Džezkazganas akmeņlauztuvēm Kazahijā. Pārsūtīts no nometnes uz nometni, no Gulaga izlaists tikai 1964. gadā, ar atļauju apmesties tikai Kaļiņingradā. Bet viņš Lietuvā no vilciena izkāpis un kājām pārnācis mājās – ”brīvs cilvēks, kuru nesalauza padomju gulaga sistēma” – tā rakstīja Ē. Kūlis.

M. Zihmanis ir rakstnieks, dzejas un prozas grāmatu autors, bet daudziem liepājniekiem viņš paliks atmiņā arī kā rožu audzētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un ar Viestura ordeni.