Pilsētā ieradās aptuveni 45 liepājnieku pēcteči un viņu ģimenes no vairāk nekā 10 valstīm, norāda Liepājas Ebreju mantojuma fonda pārstāve Ilana Ivanova.

Viens no saieta dalībniekiem bija Zelmans Deifts, kurš jau ilgstoši dzīvo Berlīnē, Vācijā.

“52 gadus es nebiju runājis latviski, jo dzīvoju Vācijā. Esmu dzimis Kuldīgā, bet Liepājā dzīvoju pirms kara.

No sākuma divus gadus te nodzīvoju līdz 1941. gadam, tad mēs bijām Krievijā un 1945. gada maijā atbraucām atpakaļ uz Liepāju,”

viņš stāsta.

Pēc tam pilsētu pametis 1973. gadā 34 gadu vecumā, piemin 85 gadus vecais kungs.

Z. Deifts atzīst, ka Liepājā neatgriežas pirmo reizi, to darot tik bieži, cik vien iespējams, lai gan ir reizes, kad vienkārši nesanāk atceļot, lai gan to gribētu. Tas tāpēc, ka dzīvo viens, – sieva devusies aizsaulē, bet trīs bērni dzīvo savu dzīvi.

Viņa dēls dzīvojot Rīgā un uz Liepāju atbraucot bieži, jo šeit dzimis. Taču Z. Deifta abas jaunākās meitas Liepājā nekad iepriekš nebija bijušas.

Šoreiz gan kungs viņas pierunājis atbraukt no viņu mājām Berlīnē un Londonā, lai iepazīstos ar tēvam tuvo pilsētu Latvijā. Tāpat līdzi atbraukuši arī trīs no deviņiem mazbērniem.

Viņš arī palepojas, ka viena no mazmeitām aktīvi iesaistās ebreju jauniešu organizācijās un apceļo dažādas pasaules vietas, ziemā pabijusi konferencē ASV.

Pats savulaik pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu un Liepājā strādājis par celtnieku inženieri, palīdzējis būvēt “Laumas” fabriku un bijis tās ģenerāldirektores Zigrīdas Rusiņas vietnieks celtniecības jautājumos.

Neilgi pēc tam gan pametis tā laika Padomju Savienības teritoriju.

Atgriežoties Liepājā Z. Deifts nemaz nesteidz izstaigāt sen iemīļotās vietas vai ielas, jo tādu nav. Kādreiz pastaigājies, meklēdams pazīstamas sejas.

“Kādreiz, kad es te dzīvoju, es zināju katru cilvēku. Tagad eju pa ielu un nav neviena pazīstamā.

Cilvēku, kas ir manos gados, vairs uz šīs pasaules nav. Savukārt jaunos es nepazīstu, un viņi nepazīst  mani. Jūtos kā svešinieks, kas iebraucis svešā pilsētā.”

Saieta apmeklētājiem notika konference, kurā prezentēti vairāki izpētes temati par pirmskara Liepājas ebreju vēsturi pilsētas vēstures kontekstā.

To darīja vairāki latviešu pētnieki, taču goda viesis bija amerikāņu profesors Filips Rīders, kurš ir viens no ASV speciālistu grupas vadītājiem, kuri izmanto neinvazīvo izpētes metodi.

Viņam šī ir jau piektā vizīte Liepājā, un šovasar viņš ar komandu turpināja identificēt ebreju masu kapavietas.

Pirmā vizīte šeit viņam bijusi 2021. gadā, kad saņēmis aicinājumu no I. Ivanovas izpētīt potenciālās vietas, kur veikt kādu ar holokaustu saistītu pētījumu, viņš stāsta.

F. Rīders neslēpj, ka pa šiem gadiem Liepāju ļoti iemīļojis un uz šejieni turpinātu braukt arī tad, ja šeit nestrādātu un neveiktu pētījumus.

“Šādi saieti ir lieliski! Tas satur kopā kopienu. Ir tik maz cilvēku, kas palikuši pēc holokausta, bet viņiem ir izdevies saturēt šo izdzīvojušo pēctečus kopā, satikties un uzturēt kontaktu. Un arī tas, ko mēs darām, – meklējam masu kapus, kas asociējas ar holokaustu –, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Esmu zinātnieks, tāpēc par to primāri arī domāju no šī skatpunkta, bet arī šiem cilvēkiem ir svarīgi zināt, kas notika, un uzzināt, kur radi un senči varētu būt palikuši. Par holokaustu, genocīdu un tā sekām ir svarīgi zināt arī visai cilvēcei, lai tas nenotiktu vēlreiz,” pārliecināts ir profesors.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.