Aktieru pāris Zane un Vilis Daudziņi simtgades Dziesmusvētku skatītājus saviļņoja paši savā tautastērpā. Ka tas beidzot jādarina pašiem, Vilis un Zane apņēmās pirms sešiem gadiem. Zanei ir Rucavas tautastērps, – tantes Annas Gobas tērpa kopija. To uzvelkot, “mugura iztaisnojas, acis iemirdzas, un svētki sirdī ir sākušies”, atzīst pati aktrise.

Stāstu par to, kā tautastērpi nonākuši pie Daudziņu pāra, aktieri nesen atklājuši kultūras mantojuma biedrības “Mans tautastērps” tīmekļa vietnē, vēsta “Rīgas Viļņi”.

“Jāsāk ar to, ka man vienmēr ir bijis tautastērps, vienmēr, kopš sevi atceros. Jau kopš savām pirmajām mūža dienām dzīvoju kopā ne vien ar tēti un mammu, bet arī savu mīļo tanti – mana tēta tēva māsu Annu Gobu, kura mani auklēja un loloja augām dienām, kamēr vecāki bija darbā. Mums kopā bija sirsnīgi un labi – pilnīga saskaņa, jo tantei bija ļoti mīlīgs un saticīgs raksturs. Un, lūk, Annai Gobai bija tautastērps – kora tērps no senajiem labajiem Reitera kora laikiem.

Senās fotogrāfijas rāda tanti kopā ar viņas kora biedrenēm Rucavas tautastērpos – katrai tas šūts mazliet citādi, detaļas atšķiras – tērpi nav noformēti no A līdz Z, tomēr krāšņi un efektīgi,” atminas Z.Daudziņa.

Z.Daudziņa lēš, ka patlaban tantes tautastērpam varētu būt teju simt gadu – kožu saēstie brunči, lai arī gadu gadiem rūpīgi glabāti kartona kastē, pie labākās gribas vairs nav atjaunojami valkāšanai. Pārvarot sevī sentimentālo stīgu, šovasar aktrise savu bagātību atdevusi Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.

Zaudējusi cerību kādos Dziesmusvētkos iziet ielās mantotajā tautastērpā, aktrise nolēmusi iegūt sev jaunu. Viņa ļoti vēlējusies košu tērpu, turklāt tādu, kurš šķistu personisks, raksta “Rīgas Viļņi”. 

“Es sapratu skaidri un gaiši – tantes mantotais Rucavas tautastērps ir atkārtošanas vērts. Krāšņāku visā Latvijā grūti atrast,” pārliecināta Z.Daudziņa,

tāpēc nolēmusi darināt tantes tērpa kopiju un papildināt ar visiem trūkstošajiem aksesuāriem. “Izgājuši lielajā vējā skatīties Dziesmusvētku gājienu, nonācām pie secinājuma, ka nāmats šādos laika apstākļos nav vis greznība un ārišķība, bet absolūta nepieciešamība. Mammīte piemeklēja plānu lina audumu un aptamborēja maliņas, bet Vilis Vērmanes dārza tirdziņā par lielu naudu nopirka arī lielāku un biezāku vilnas nāmatu, kuru pēc tam ilgi mācījos pareizi sasiet.”

Skaistās sudraba burbuļsaktas Zanes vīrs Vilis ar interneta palīdzību atradis pie kāda meistara Liepājā. Uz turieni viņš speciāli braucis tām pakaļ un uzdāvinājis sievai kā skaistu punktu uz “i”.

“Tā nu sanācis, ka katra detaļa ir daudzkārt pārdomāta un izlolota, prasmīgu meistaru darināta un tagad ar lielu pateicību un mīlestību valkāta,” sarunā ar “Rīgas Viļņiem” priecājas Z.Daudziņa.