liepajniekiem.lv
Aleksandrs nav dzimis liepājnieks, bet šo pilsētu izjūt kā savējo, lai arī nereti šeit nākas saskarties ar līdzpilsoņu greizajiem skatieniem.
– Kāpēc deviņu gadu vecumā no Iecavas devies dzīvot pie māsas Liepājā?
– Mainījās apstākļi ģimenē. Tas bija 2008. gada krīzes laiks, un mammai bija jādodas peļņā uz Angliju. Es aizķēros Liepājā, man šeit iepatikās.
– Kur tētis bija?
– Nekad nav bijis. Es viņu nepazīstu. Ģimenē bijām trīs bērni, nu jau esam divi – brālis nomira, kad man bija, šķiet, 16 gadi. Viņš bija par mani 20 gadus vecāks. Māsa ir desmit gadus vecāka. Mums kaut kā sanācis ik pēc desmit gadiem dzimt.
– Droši vien deviņus gadus vecam bērnam tā bija smaga pieredze – mamma dodas uz ārzemēm un pašam jāpārceļas uz dzīvi citā pilsētā.
– Nebija plāna, ka es šeit palikšu pastāvīgi. Nevarētu arī teikt, ka līdz galam sapratu.. Protams, tas, ka mamma aizbrauc, kaut kādu nospiedumu atstāj. Taču nezinu, kā to noraksturot – viegli vai grūti. Nav, ar ko salīdzināt.
– Kāpēc nedevies līdzi mamma?
– Mamma Anglijā dabūja aprūpētājas darbu privātā uzņēmumā, kas apkalpo specifiskus cilvēkus, un nebija variantu vēl kādu ņemt līdzi.
– Māsai gan jau arī nebija viegli 20 gadu vecumā uzņemties rūpes par deviņgadīgu brāli.
– Viņa nesen bija sākusi kopdzīvi ar savu pašreizējo vīru, bija arī mazais pieteicies. Protams, viņai nebija viegli. Mums gāja visādi, bet kopumā viss bija labi.
Māsa nevarēja mani uztvert vienkārši kā brāli, viņai bija jāuzņemas pilna atbildība par manu audzināšanu. Uz savstarpējām attiecībām tas atstāj nospiedumu.
Liepājā sāku mācīties Ezerkrasta sākumskolas 4. klasē, pēc tam skolas gaitas turpināju 6. vidusskolā, tur mācījos līdz 9. klasei.
Skolā iesaistījos dažādās aktivitātēs. Man patika darīt lietas, kurām es redzēju jēgu. Piedalījos dažādos Eiropas finansētos jauniešu projektos, darbojos skolas līmeņa televīzijas projektā, kur mācījāmies par reportāžām, sižeta veidošanu utt. Tāpat arī iesaistījos skolēnu līdzpārvaldes darbā.
– Tev bija konkrēts mērķis, uz kuru virzījies?
– Man nekad nav nosprausti mērķi. Daru visu ko, izmantoju dažādas iespējas. Piemēram, 6. skolā bija lielisks bioloģijas pasniedzējs, un šajā mācībā man ļoti labi gāja. Aizrāvos ar zinātniski pētnieciskiem darbiem, jo man tas ļoti patika.
– Taču pēc pamatskolas beigšanas iestājies Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.
– Kā jau minēju, man interesēja ļoti daudzi un dažādi novirzieni. Mākslas skolā sākotnēji mācījos Reklāmas dizaina nodaļā, pēc tam pārgāju uz Ādas izstrādājumu dizaina nodaļu pie Dzintras Budovskas. Studijas gan nepabeidzu.
Sapratu, ka visu laiku stiepju gumiju un pārāk daudz sāku čakarēt pasniedzēju laiku un nervus.
Tas bija viens no galvenajiem dzinuļiem dokumentus no skolas izņemt, lai arī pedagogi ieteica palikt.
– Ko tālāk?
– Uz priekšu eju bez izstrādātiem plāniem, ir kaut kādas vērtības, pēc kurām vados. Prioritātes mainās.
No vienas puses, tas ir slikti, jo lidinos pa gaisu, no otras puses, nedomāju, ka mans dzīves mērķis ir virzīties pēc kāda konkrēta, strukturēta plāna. Pasaule, vide, nepieciešamības mainās.
– Taču nauda kaut kā jānopelna?
– Dzīvot patstāvīgi un strādāt sāku jau mākslas skolas laikā. Kādu laiciņu pastrādāju Fonteinā par bārmeni, pa vasarām arī “Jūrnieka ligzdā”. Vēlāk kā klients iepazinos ar “Vējš Cafe”.
Man patika tur uzturēties, un pēc kāda laika sapratu, ka nekur citur vairs nevaru iedzert kafiju. Vējā kafijai tomēr ir konkrēts standarts.
– Kā no klienta kļuvi par šīs kafejnīcas darbinieku?
– Visu laiku tur daudz uzturoties. Ik pa laikam īpašniecei palīdzēju, piemēram, ja bija jāaiziet uz veikalu. Pat īsti neatceros, kurā brīdī kļuvu par darbinieku, tas tā organiski notika.
– Neapsvēri domu doties strādāt uz ārzemēm?
– Man patīk Liepājā. Protams, kaut vai tajā pašā Londonā ir nesalīdzināmi vairāk iespēju veidot savu dzīvi, izsisties utt., bet man laikam nebija sajūtas, ka es to vēlos. Ir kaut kādas lietas, kas mani šeit piesēja, – darbs, uzradās arī kaķis.
Zināju, ka gribu kaķi, bet tajā pašā laikā nebiju plānojis ņemt dzīvnieku. Taču radās situācija, kurā bija jāizdara izvēle – vai nu paņem kaķēnu, vai arī viņu nogādās patversmē. Es paņēmu. Runci sauc Fredis, kopā esam jau vairāk nekā trīs gadus.
Protams, tas nav iemesls, kāpēc es nevarētu doties kaut kur tālāk. Kaķi iespējams paņemt līdzi vai atrast viņam jaunu saimnieku. Zinu, ka Fredis iedzīvotos arī citur.
Tomēr Liepāja man neliek justies tā, ka es gribētu šo vietu pamest.
– Esi radis šeit māju sajūtu?
– Laikam, jā. Tā ir mana vide, mana pilsēta, un šeit jūtos ērti. Patīk redzēt, kā pilsēta attīstās, un būt daļai no tās izaugsmes.
– Tu biji viens no pirmajiem, kas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā nosodīji agresorvalsts rīcību pie Krievijas ģenerālkonsulāta Liepājā. Savukārt 9. maijā pie nu jau nograutā granātmetēja pieminekļa tu viens nostājies, turot rokās Ukrainas karogu. Kas tevi uz to pamudināja?
– Nekas no tā nebija iepriekš plānots, viss notika tā mirkļa emociju iespaidā. Atceros, ka 23. februārī netipiski agri devos gulēt un, kad nākamajā rītā agri pamodos, uzzināju, kas notiek Ukrainā. Tas bija šoks.
Sazinājos ar Martinu [Martins Levuškāns], viņš sagatavoja plakātu ar uzrakstu “Nē karam Ukrainā!”, un ceļā uz konsulātu izgājām cauri tirgum. Man šķita, ka pie nāves vēstniecības tomēr būtu jābūt bēru pušķim. No Martina sapratu, ka Latvijā bijām pirmie, kas izrādīja publisku nostāju, nosodot Krievijas sākto karu.
– 9. maijā, kad pie granātmetēja stāvēji ar Ukrainas karogu, no sanākušajiem uzklausīji verbālu agresiju. Tu esi drosmīgs cilvēks?
– Nezinu. Ņemot vērā visas tās situācijas, kurās esmu nokļuvis, laikam varētu teikt, ka jā. Taču izjutu arī bailes, bet es tām nepakļāvos. 9. maija rītā kājām nācu no “Laumas” rajona un mani ļoti iepriecināja Ukrainas karogs, kuru kāds bija piestiprinājis pie granātmetēja.
Pēcāk, kad pamanīju, ka karogs pazudis, biju pārsteigts.
Nogāju garām piemineklim, un, kad izdzirdēju tās sarunas, kas tur raisījās, ieraudzīju šo cilvēku sejas… manī tas parāva emocijas.
Devos uz pilsētas centru, dabūju Ukrainas karogu, sarunāju, lai mani ar auto pieved pie pieminekļa. Ja torīt Ukrainas karogs no pieminekļa nebūtu noņemts, man arī nebūtu emocionālās nepieciešamības tur vispār doties, jo atrasties pie šī pieminekļa nebija nekādas patikas.
Tagad, kad šis piemineklis nojaukts, izjūtu vairāk skumjas. Uzskatu, ka tam bija jānotiek jau deviņdesmitajos gados – piemineklis Padomju Savienības sabrukuma uzplūdā bija jānojauc ātri, tieši un agresīvi. Nu šie pieminekļi jau bija kļuvuši daļa no Krievijas ietekmes instrumenta.
Ko mēs, kā Latvijas kopējā sabiedrība, ne tikai etniskie latvieši, esam darījuši, lai šo ietekmi mazinātu? Visu laiku tikai esam cīkstējušies par nojaukšanu vai nenojaukšanu, šādi kurinot sabiedrību un pastiprinot Krievijas varenību. Tas ir mūsu kā sabiedrības neizdarītais darbs.
Konkrēti politiskie spēki to varēja izmantot savās vēlēšanu kampaņās. Nacionālajai apvienībai, “Latvijas Krievu savienībai” un “Saskaņai” ļoti korelēja reitingi tieši tad, kad tika uzjundīti šāda veida jautājumi. Līdz kam esam nonākuši? Mums ir daudz pretvalstiski noskaņotu iedzīvotāju, kuri nīst mūs kā latviešus.
– Pie šī pieminekļa kāda sieviete tev sacīja: ko tu te stāvi, dodies karot uz Ukrainu! Vai esi gatavs aizstāvēt Latviju ar ieroci rokās?
– Uz Ukrainu, kā redzams, neesmu devies. Ja nonāktu tādā situācijā, kad nepieciešams ņemt ieroci, lai aizstāvētu savu valsti, tad teiktu jā – es to darītu. Šobrīd, kad nav tādas nepieciešamības, no manis būs vien parastie pacifistu teksti. Lai gan saprotu, ka pacifisms no Krievijas impērijas nekad nav spējis pasargāt.
– No Aināra Šlesera partijas pārstāvju rīkotā koncerta J. Čakstes laukumā tevi aizveda, saslēgtu rokudzelžos. Šis koncerts daudzviet Latvijā tika rīkots it kā ģimenes vērtību atbalstam. Ko tev nozīmē jēdziens “ģimenes vērtības”?
– Savstarpēja pieņemšana, atbalsts, palīdzība, kad tā nepieciešama, siltums. Es ģimeni uztvertu vairākos līmeņos – viena ir tā, ko saista asinsradniecība, otra – vide, kurā uzturies, jūties ērti, kur tevi pieņem, palīdz augt un attīstīties, kur tevi uztver kā individuālu vērtību un tajā pašā laikā tu jūties kā daļa no šīs kopienas. Tā ir ģimene manā skatījumā.
Nepiekrītu, ja tiek slavēts, ka dabiska ģimene ir tikai mamma, tētis, bērni. Mums ir daudz ģimeņu, kur mātes bērnus audzina vienas vai arī audzināšanu uzņēmušies vecvecāki. Jā, varam runāt par kaut kādu ideālo, nukleāro ģimeni, kas varbūt tiešām vislabāk var nodrošināt bērna izaugsmi, bet tajā pašā laikā jāapzinās, ka tā nav sociālā realitāte. Realitāte ir dažādas ģimenes un dažādas kopdzīves formas.
Neviens jau neapšauba to, ka mamma, tētis un bērni ir kaut kas skaists un brīnišķīgs.
Taču runās par ģimeniskajām vērtībām visas izpausmes ir nevis par dzīves uzlabošanu mammai, tētim un bērniem, bet gan par dzīves pasliktināšanu visām citām ģimenes formām.
Sorry, kaut kas tomēr nav okei šajos postulētajos tekstos.
Tas, ko mēs skaidri zinām, ir, ka nekad jau tiešām nav bijusi runa par mammu, tēti un bērniem, bet gan par kaut ko citu – vistiešāk tas vērsts pret gejiem un LGBT kopienu. Tas ļoti sasaucas, piemēram, ar Krievijas Federācijā notiekošo, nacistisko Vāciju un rozā trijstūri (izmantoja nacistiskajā Vācijā, lai apzīmētu homoseksuālus ieslodzītos, – I.O.). Par Dāvida zvaigzni zina visi, bet kuri zina par rozā trijstūra nozīmi?
– Tu esi heteroseksuāls vai homoseksuāls?
– Esmu gejs. Ja man kāds uzdod šo jautājumu, tad nekad arī īsti neesmu to slēpis. Sabiedrība jau vairāk pieprasa tevi ielikt kaut kādā rāmī, dodot nosaukumu. Es vienkārši dzīvoju, zinu, ko jūtu, kas patīk, nepatīk, un man tam nav vajadzīgs nosaukums.
Šajā gadījumā es vislabāk atbilstu definīcijai “gejs”. Droši vien to sapratu un izjutu, vēl pirms zināju, ko tas nozīmē.
– Vai savas seksuālās orientācijas dēļ esi cietis?
– Jā, protams. Jebkurā sabiedrībā būs kādi indivīdi, kuri ir diezgan naidīgi noskaņoti. Ir valstis, kur var piespriest nāvessodu vienkārši par tavu eksistenci. Arī Liepājas sabiedrībā nācies saskarties ar negatīvismu, īpaši, kad ir runa par, kā teica Māris Šveiduks, citējot Putinu, ”vecāks numur viens un vecāks numur divi”. Tas, protams, atstāj nospiedumu, kas neliek justies patīkami.
Piemēram, Anglijā es varētu justies brīvāks. Tur es ar čali bez problēmām varētu pastaigāties pa ielu, rokās sadevušies.
Lai cik dīvaini tas šķistu, taču ir superforša sajūta, ka tu esi vienaldzīgs visiem apkārtesošajiem.
Liepājā esmu izjutis negatīvus skatienus, taču nevar noliegt, ka pēdējos gados mūsu sabiedrība attīstījusies.
– Kas tevi veidojis kā personību?
– Droši vien grūtības, kam esmu gājis cauri, un cilvēki, kuri bijuši līdzās un atbalstījuši. Vai arī viens vienīgs kaut kur uz ielas sastapts cilvēks, kurš pateicis kaut ko uzmundrinošu. Tas arī atstāj ietekmi.
Man ir paveicies ar to, spēju pamanīt un izcelt pozitīvo. Tajā brīdī, kad krastmalā pie pieminekļa es tiku lamāts, man pietika ar vienu cilvēku no pūļa, kurš man uzsauc, pamāj un izsaka atbalstu, lai man atgrieztos motivācija un iztaisnotos mugura. Toreiz tas bija Nikita Putilovs, kurš, dodoties garām piemineklim, man skaļi pauda atbalstu.
Viens pozitīvs vārds pūļa lamas spēja padarīt par fona troksni.
– Zinu, ka tu arī daudz lasi. Ja pašam būtu jāuzraksta grāmata, par ko tā būtu?
– Hm… tā droši vien nebūtu piedzīvojumu grāmata, bet gan kaut kas vairāk. Reālos notikumos, pārdomās vai psiholoģiskos apcerējumos balstīta. Vai varbūt analīze par kādu notikumu. Gribētos grāmatu, kas ir ar kaut kādu pievienotu vērtību, kurai ir jēga, ne tikai vienkārši lasāmais teksts.
Vizītkarte
Aleksandrs Vabelis
- Dzimis 1999. gada 4. jūnijā Bauskā.
- Mācījies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.
- Strādā par baristu “Vējš Cafe”.
- Vaļasprieki: grāmatas, kino.
- Personības, kuras iedvesmo: amerikāņu politiķe Nensija Pelosi, pašmāju politiķe Marija Golubeva, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Lietuvas politiķis Toms Vītauts Raskevičus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.