Vieniem noteiktā komandantstunda iestājas pulksten 22, un nākas saskarties ar asiem jauniešu kontrargumentiem, ka, redz, citi šādus noteikumus saucot par drakoniskiem. Pārējie 15–16 gadus vecie klasesbiedri drīkstot ārā palikt ilgāk.

Nē, nu, kad viens puisis pēc vēla kinoseansa mājās pārnācis ap diviem naktī, tad viņa senči noteikuši, ka tas gan esot pārāk vēlu, tomēr pusnakts kā mājās pārnākšanas robežlaiks esot tīri pieņemama.

Daži vecāki pat sakot un uzskatot, ka viņu atvases jāaudzina ielai. Manas laikraksta kolēģes ar dažiem spilgtiem un skarbiem stāstiem savā materiālā “Jaunieši, kas izvēlas ielu”, manuprāt, visai labi pierādīja, ka

iela ne tuvu nav tā labākā pedagoģe.

Un ne tikai Liepājā, Dienvidkurzemē vai Latvijā. Mūsdienu pasaules urbānā vide ir kārdinājumiem un briesmām pārlieku pilna, lai tai uzticētu savu bērnu skološanu.

Varbūt varētu piekrist tam, ka iela ir jāiepazīst, lai jaunā paaudze neaugtu siltumnīcas apstākļos un tā arī neuzzinātu, ka “tur ārā” ir atkarībām pilna un bieži vien arī visnotaļ nežēlīga reālā pasaule, taču nekādā gadījumā nedrīkst ļaut ielai bērnus adoptēt.

Tā var ievilkt tik dziļi, ka izrauties no tās ir ārkārtīgi grūti. Atceroties vienu no pieminētā raksta stāstiem, atmiņā visspilgtāk palikuši vārdi “taču es visbiežāk biju viena pati…” un “…viņi nebija vajadzīgi”.

Iespējams, ka tieši šajās atziņās slēpjas vismaz viena no atbildēm par iemesliem, kādēļ daļa bērnu kādā savas attīstības posmā pēkšņi attopas uz ielas.

Droši vien, ka lielākā daļa joprojām ar jumtu virs galvas, bet vieni viņi ir vispirms jau emocionālā ziņā. Varbūt, ka arī tīri fiziski – vieni bez saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Lieki un nevajadzīgi, jo

nelabvēlīgās ģimenēs vecāki paši ir aizņemti ar dzeršanu un dūru vai varbūt arī nažu cīņām, bet labvēlīgās – ar darbu vai paši ar sevi, savu atpūtu un izklaidi.

Tieši tā – ir tēti un mammas, kuri paši dodas garākā vai īsākā ceļojumā, bet pusaudzis, kurš vēl pirms pāris gadiem oficiāli skaitījās bērns, mājās palicis viens.

Tik daudz stāstu dzirdēts par pavisam jaunu pusaudžu tusiņiem ar alkohola, narkotiku un cigarešu krājumiem, ka to jau var uzskatīt par normu. Jā, arī Liepājā un arī it kā labās un pārtikušās ģimenēs.

Vai tai ir jābūt normai? Vai par tādu to jāuzskata? Gribas kliegt: nē, tai nav jābūt normai! Taču, ko darīt, nav ne jausmas. Pieļauju, ka ar aprunāšanos jau sen vairs nepietiek, bet policijas cigarešu un narkotiku reidi skolās ir cīņa ar sekām, nevis cēloņiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.