Lielbritānija pēc pirmdien notikušajā sprādziena koncerta laikā Mančestrā, kad bojā gāja 22 cilvēki, bet vēl vairāki desmiti cilvēku guva ievainojumus, otrdien paaugstināja terorisma draudu līmeni no smaga līdz kritiskam, kā arī uzsāka karavīru dislocēšanu, lai palīdzētu bruņotiem policistiem cīnīties pret terorisma draudiem.

Lielbritānija ir viena no valstīm, kurā dzīvo un strādā visvairāk mūsu tautiešu. Tādēļ portāls centās ar viņiem sazināties, lai no latviešu mutes dzirdētu situācijas raksturojumu.

Inita, kura jau vairākus gadus dzīvo tieši Londonā, kur audzina arī meitiņu, portālam stāsta: ””Tagad viņi nogalina mūsu meitenes” – ar šādu sirdi plosošu virsrakstu, kas “rotāja” populārās bezmaksas avīzes “Metro” pirmo lappusi, es sagaidīju trešdienas rītu. Ne tikai šis laikraksts, bet arī visi pārējie Lielbritānijas preses izdevumi atvēlējuši vairākas lappuses tam, lai stāstītu par to, ko cilvēki pārdzīvojuši un redzējuši vēlā pirmdienas naktī arēnā Mančestrā.”

”Par to, ka vietējie iedzīvotāji bez maksas piedāvājuši koncerta apmeklētājiem guļvietas, tēju, uzkodas; uzņēmēji – maltīti un taksometra firmas savus pakalpojumus par velti. Par to, ka bezpajumtnieki steigušies palīgā cietušajiem un viena rokās izdzisusi cilvēka dzīvība,” viņa turpina.

Pēc Initas stāstītā korespondenti tāpat neskopojas ar kritiku: ”Vērstu tiem, kas atbildīgi par Arēnā notiekošo pasākumu drošību – zinot, ka Londonā nesen notika baisa traģēdija, zinot, ka Eiropā un citviet pasaulē ik pa laikam atskan sprādzieni, kas dzēš cilvēku dzīvības. Gan šajā traģiskajā gadījumā, gan arī iepriekš šajā Mančestras arēnā cilvēki tika ielaisti bez somu pārbaudes un drošības uzturētājus praktiski nevarējis manīt.” 

”Protams, cilvēki ir nobijušies,” atzīst Inita: ”Nākošajā dienā pēc traģēdijas, braucot ar taksi, šoferis apliecināja, ka cilvēki baidās. Tāpēc ne viens vien sabiedriskā transporta vietā izmanto takša pakalpojumus.

Arī mana Anglijas draudzene, latviešu meitene, kas tajā dienā vakarā devās uz dabu, atzina, ka jūt bailes braukt ar vilcienu, ka nepārtraukti vērojusi, vai tikai tuvumā nav kāds aizdomīgs “barbarisks nezvērs”, kā Mančestras spridzinātāju pašnāvnieku iedēvējuši preses ļaudis.”

Bet tiem, kas tieši nav iesaistīti Mančestras traģēdijā, dzīve turpinās: ”Es un arī pārējie jau apzināmies, ka mēs nevaram mūsdienās vairs būt droši nekur – nezinām, vai sprādziens neatskanēs tepat bērnu rotaļu laukumā, pilsētas centra lielveikalā, metro stacijā un darbadienas beigās sastrēgumā iesprūdušā autobusā.”

”Būsim godīgi – kamēr paši neesam izjutuši nelaimi uz savas ādās, mēs ceram, ka tā uz mums neattieksies, ka izspruksim sveikā,”

tā māmiņa no Londonas: ”Tomēr piesardzību ir jāsaglabā. Negrasos tuvākajā laikā apmeklēt masu pasākumus, kā piemēram populāru mākslinieku koncertus, vai, teiksim Praida Parādi Birmingemā 27.maijā, kas ar savu krāšņumu un ekstravaganci vienmēr pilsētā pulcē lielu skaitu apmeklētāju pašā pilsētas centrā, no automašīnu kustības norobežotā teritorijā.”

”Jā, Latvijā tagad šķiet mierīgāk, salīdzinot ar Lielbritāniju,” atzīst Inita: ”Bet vai tas liks latviešiem pārcelties atpakaļ uz dzimteni? Iespējams, kādam retajam. Tie, kas šeit dzīvo, lielākoties jau ir iekārtojušies, te ir darbs, daudziem apkārt jau paprāvs skaits ar radiniekiem, tāpēc krasi kaut ko mainīt vairs negribas. Protams, ja vien kādu neskars līdzīga traģēdija. Jācer, ka ne. Jācer, ka pasaulē varētu iestāties miers. Jācer…” 

Larisa, kura jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo un strādā Anglijā, ir ciniska: ”Man jau sāk šķist, ka tā jau paliek kā norma, lai cik stulbi tas neizklausītos. Turklāt ne tikai Lielbritānijā, bet visur apkārt. Nelaimes taču notiek ne tikai saistībā ar Lielbritāniju, teroristu aktivitātes ir visā pasaulē.”

”Iespējams, lielpilsētās dzīvojošie varētu apspriest domu pārcelties uz mazpilsētām. Vai vismaz neapmeklēt lielus pasākumus,” lēš Larisa.

Taču par iespēju atgriezties Latvijā viņai un tuviniekiem doma pēc notikušā nav bijusi: ”Man pat tāda doma galvā neienāca – braukt atpakaļ. Ja godīgi, neesmu arī neko tādu dzirdējusi no draugiem un paziņām.”

”Nedomāju, ka šobrīd ir īpaši droši arī Latvijā, ņemot vērā saspīlētās attiecības ar Krieviju,” Larisa piebilst.

Mazliet citādu ainu zīmē Mareks, kurš no Liepājas uz Angliju darba meklējumos pārcēlās krīzes laikā: ”Ne jau spridzināšana baida mūsējos, bet gan brexit. Nupat dēļ tā pat tādi sāk strādāt, kuri četrus līdz sešus gadus nosēdējuši uz pabalstiem. Man radusies sajūta, ka mūsu tautieši par dzīvību nebaidās, bet par iespēju arī turpmāk saņemt pabalstus gan. Dažs atzīst, ka ir tādā stresā, ka murgi naktīs nākot.”