Tas, protams, stipri pamainījis konkurences apstākļus, un katrs pansionāts atšķiras ar savu specifiku un prioritātēm. Bet iedzīvotāji arvien pieaugošo sociālās aprūpes centru jeb pansionātu skaitu Latvijā un izmaksas tajos raksturo kā vecuma vai veco ļaužu biznesu, un, skarot šo tematu, mēdz asi diskutēt.

Uzskatu sadursmes

Veco ļaužu tēma ar ievirzi par pansionātu nepieciešamību ir ļoti smags temats sabiedrības attieksmes, nostiprinātu stereotipu un aizspriedumu dēļ, atzīst ”Kurzemes Vārda” aptaujātie iedzīvotāji Liepājā un Dienvidkurzemes novadā. Tādēļ pieredzi savās ģimenēs ar gados vecākajiem tuviniekiem vēlas izstāstīt, bet anonīmi.

”Sabiedrība šķeļas vairākās daļās savas nostājas dēļ. Vieni saka – ko tu mokies? Bāz taču to māti pansionātā! Otri – tā nedrīkst, tas ir nepareizi, tas nozīmē, ka mamma tev nerūp!” stāsta Zinta.

Viņas mammai ir 85 gadi. Piemeklējušas dažādas vecuma kaites – sieviete vairs nav tik fiziski spēcīga, kā arī klāt nākušas vēl citas slimības. Viena no tām vecuma demence.

Mamma dzīvo viena lauku mājā, bet Zinta ar ģimeni dzīvo un strādā 15 minūšu braucienā. ”Mamma varētu nākt dzīvot pie mums, taču apskaidrības brīžos viņa saka – negribu, es taču visu varu! Uzstāda ultimātu, ka mums jāiet dzīvot pie viņas! Viņa var arī, dzīvojot pie mums, pašpannēt,” pieredzē dalās Zinta.

Tas pats attiecas uz pansionātu jeb iespēju, ka vismaz pa dienām, kamēr Zinta un viņas vīrs Ardis ir darbā, viņa varētu uzturēties tur, labākajā gadījumā – piecas dienas nedēļā, brīvdienās mājās.

”Vienlaikus baidāmies, ka tādējādi mamma varētu aiziet pa fāzēm jeb pasliktināties viņas veselības stāvoklis.

Esam dzirdējuši, ka cilvēku aizved uz pansionātu, sveša vieta, prom no mājām, viņi pēc tam no pārdzīvojuma daudz ātrāk nomirst,” bažījas Zinta.

Kā ikdienā iztiek, lai bez stresa var dzīvot? ”Gājis ir visādi. Bija laiks, kad turējos visu laiku uz telefonu, zvanīju reizi pusstundā. Ja nepacēla klausuli, man bija zili zaļš acīs. Skrēju skatīties… Tad sarunāju uzraudzi – attālu kaimiņieni pensionāri. Maksājam viņai pusi mammas pensijas,” stāsta sieviete.

Doma par ilglaicīgas aprūpes centra pakalpojumu izmantošanu neesot, jo nevar būt nodevēji pret mammu. ”Bet no darba aiziet projām, lai paši rūpētos par viņu, nevaram un arī samaksāt par pansionātu varētu maksimums 150 eiro. Esmu vienīgā meita. Mums ir četri bērni jāskolo,” norāda Zinta.

Montai savukārt ir šāda pieredze: ”Mana ome bija visu mūžu pieradusi iet kā tanks, tāpēc, kad ap 80 gadu vecumu veselība sašķobījās, sākumā viņai bija grūti pierast, ka pati ar visu vairs netiek galā. Tā kā ome bija norakstījusi māju man, radinieki pieņēma, ka par viņu rūpēšos es. Taču objektīvu iemeslu dēļ es nevarēju pamest darbu. Braucu pie viņas katru mīļu brīdi. Pēc dažiem krišanas gadījumiem sapratām, ka viņai tomēr nepieciešama nepārtraukta uzraudzība. Ievietojām viņu pašvaldības pansionātā.

Ome man katru dienu zvanīja desmitiem reižu, pārmezdama, ka esmu viņu ievietojusi koncentrācijas nometnē.

Pārvedām mājās un noalgojām kopēju. Nolīgtā nekādi nespēja neko izdarīt omei pa prātam, turklāt bija augumā mazāka, līdz ar to nespēja iecelt gultā. Piedāvājām omei aprūpi privātā pansionātā. Tad jau viņa vairāk vai mazāk bija pieņēmusi domu, ka pati ar sevi galā vairs netiek, un tik ļoti neprotestēja. Teju pusi mūža nodzīvojusi viena pati, viņai grūti nācās sadzīvot ar citiem, tāpēc istabiņas biedri mainījās ne reizi vien. Bet tā ome arī nodzīvoja pansionātā līdz mūža galam, vairākus gadus.”

”Man pansionāts bija vienīgā iespēja, lai es varētu justies drošs par savu tēvu, jo pats strādāju ārzemēs,” vēl vienu atšķirīgu situāciju ieskicē pansionātā dzīvojoša sirmgalvja dēls Raimonds.

Māsām sava dzīve, lai gan dzīvo netālu no tēva un varētu parūpēties. ”Izrunājāmies, un tēvs bija ar mieru padzīvot kopā ar vienaudžiem pansionātā,” saka dēls.

Tēvs esot apmierināts, bet dēls – drošs, ka senioram nekas nenotiks. Ar pretrunām saskaras teju katrā ģimenē, bieži izšķirošs ir sirdsapziņas jautājums. ”Ja var maksāt iestādei, tad tikpat labi var tuvinieku turēt mājās un algot kādu, kurš palīdz. Taču atkal – ne visi cilvēki spēj aprūpēt vecu cilvēku,” atzīst Raimonds.

Ar paša cilvēka piekrišanu

Mūspusē ir gana plašs sociālās aprūpes piedāvājums. Ilglaicīgās sociālās aprūpes centri ir Vaiņodē, Pāvilostā un Jūrkalnē, jau pieminētajā Gramzdā un Dunalkā, kā arī Priekulē, slimnīcas telpās, un tagad vairākus mēnešus arī Liepājā, bijušā bērnunama telpās ierīkotais centrs un paliatīvās aprūpes klīnika ”Rūre”, kā arī Dienvidkurzemes novada pašvaldības pansionāts ”Rokaiži” Kazdangas pagastā.

Vairumā šo iestāžu ir arī īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumi, ir arī iestādes, kur piedāvā tikai tos, piemēram, Aizputes veselības un sociālās aprūpes centrā, aprūpes nodaļā Liepājā.

Mūspusē ir arī Valsts sociālās aprūpes centra ”Kurzeme” filiāles, taču tām ir pavisam cita specifika un ievirze, proti, to misija un mērķis ir rūpēties par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem – filiālē ”Iļģi” Grobiņas pagastā un ”Aizvīķi” Gramzdas pagastā, bet filiālē ”Liepāja” par bērniem bāreņiem un arī bērniem gan fiziskās, gan garīgās veselības traucējumiem.

Pakalpojumus un uzturēšanos centrā apmaksā valsts.

Liepājas Sociālā dienesta pārstāve Gunta Jākobsone pastāsta, ka pērn rudenī bija ziņas par 56 cilvēkiem, kuri dzīvo pansionātos.

23 no tiem dzīvo centrā ”Rūre”, daļa no viņiem iepriekš dzīvojuši centros ārpus Liepājas. 16 liepājnieki dzīvo pansionātā ”Rokaiži”, septiņi – Gramzdā, četri ir Kuldīgas novada sociālās aprūpes nama ”Valtaiķi” iemītnieki, trīs cilvēkiem mājvieta ir biedrības ”Latvijas Sarkanais Krusts” sociālās aprūpes centrs “Landze” Ventspilī, divi liepājnieki ir nodibinājuma “Fonds cilvēks cilvēkam” mītņu Pāvilostā vai Jūrkalnē iedzīvotāji, bet viens mūsu pilsētas iedzīvotājs mitinās centrā ”Mārsnēni”, kas ir Cēsu apkaimē.

”Par iespējām interesējas gan paši, gan tuvinieki, bet pirmām kārtām vajadzīga paša cilvēka piekrišana,” uzsver G. Jākobsone.

Likumdošana nosaka, ka par sociālā aprūpes centra pakalpojumiem 85% maksas iemītniekam jāsedz no saviem ienākumiem, bet pārējo starpību – no pašvaldības līdzekļiem. Pavisam līdzmaksājumiem par pansionātiem šogad paredzēti 275 260 eiro.

”Pansionātu ar pašvaldības līdzfinansējumu piešķir vientuļiem cilvēkiem, kuri vairs nespēj par sevi parūpēties vai arī tuviniekiem ienākumi ir līdz 500 eiro. Rindu uz pansionātu neveidojam. Ja cilvēki interesējas, viņiem tiek izskaidrots, kādi nosacījumi, kas ne visiem, kuriem ir tuvinieki, ir izpildāmi. Pansionātos ar pašvaldības līdzfinansējumu galvenokārt nonāk cilvēki, kuriem beidzies termiņš sociālajās gultās vai izsmeltas pašvaldības finansētās mājas aprūpes iespējas,” pastāsta Sociālā dienesta pārstāve.

Dienvidkurzemes novada pašvaldības pārstāve Sanita Dejus pavēstīja, ka pansionātos mīt 118 novada iedzīvotāji.

Maksas iespējas rada stereotipus

”Rokaiži” pastāv no 1949. gada, 2006. gadā atklāja jauno dzīvojamo korpusu. Patlaban un pastāvīgi tajā mitinās ap 120 cilvēku. Var uzņemt vēl, bijuši laiki, kad dzīvojuši ap 140 cilvēku, taču kovida laikā guvuši mācību, ka tik blīvi dzīvot kopā pa vairākiem nav ieteicams.

”Mēs par pieprasījumu nesūdzamies, pat ļoti esam pieprasīti, jo mums ir salīdzinoši zema cena, zemāka nekā citur. Un uz maksu cilvēki ļoti skatās,” saka pansionāta valdes locekle Edīte Lasmane.

Tādēļ liela interese ir no Rīgas un apkaimes ļaudīm, kur šie pakalpojumi ir dārgi.

Pagājušajā gadā vienam iemītniekam mēnesī bijis jāmaksā ap 540 eiro, kamēr citur maksa bijusi augstāka. ”Vēl Latgalē šur tur ir lētāk, bet mums šogad šī summa pieaugusi no 720 līdz 730 eiro, atkarībā no dienu skaita mēnesī. Vidēji 23,68 eiro diennaktī,” teic E. Lasmane. ”Paaugstinājām maksu, jo sākām ieiet lielos mīnusos,” viņa pamato.

”Ko šāda maksa nozīmē cilvēkam, ja vidēji mūsu klientu pensijas ir ap 300 eiro? Reti kuram pansionātā dzīvojošajam tā ir lielāka. 85 procenti no pensijas ir līdzmaksājums par pansionātu. Ne katram tuviniekam ir tik liela nauda, par ko segt pārējo starpību, mūsu gadījumā vairāk nekā 400 eiro,” situāciju apraksta E. Lasmane.

Viņa ar skumjām atzīst, ka finansiāli un arī emocionāli vieglāk ar nokļūšanu pansionātā ir tiem cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku, kuri dzīves laikā bijuši bez darba, sociāli, finansiāli grūtās situācijās. ”Par šādu cilvēku uzturēšanos pansionātā maksā pašvaldība. Tiem, kuriem ir bērni, ir dažādas problēmas samaksāt par uzturēšanos,” viņa piebilst, – gadījumā, kad pansionāts ir vienīgais un labākais variants, bet pašiem tuvākajiem nav tik lielu ienākumu un nevar segt nepieciešamo maksājumu.

Tas ir viens no stereotipiem par pansionātu lomu un nozīmi – ka tur nonāk tuviniekiem nevajadzīgie un pamestie.

Otra problēma – bērni vienkārši negrib maksāt par vecāka uzturēšanos.

”Ja tuvinieks nevar samaksāt un var to pierādīt, par pansionātu starpību samaksās pašvaldība,” saka E. Lasmane. Pēc pansionātiem ir nepieciešamība un būs, viņa uzskata.

”Kaut kur tiem vecīšiem jāpaliek!”

”Man sāk šķist, ka pansionāti ir vietas, kur par naudu atbrīvoties no nevajadzīgajiem radiniekiem!” skarbi pauž sociālajā aprūpē vairāk nekā 30 gadus strādājošā Valda, kura uzklausījusi neskaitāmus dzīvesstāstus un pieredzes.

”Sāpīgi, ja tuvinieki vecos ļaudis iemāna pansionātā, radinieki turīgi, maksā, bet pat ciemos neatbrauc, melo par to, ka vedīs mājās. Sajūta, ka no radiniekiem šādā veidā atbrīvojas, lai iztīrītu mājas!” viņa ir sašutusi.

Ar ikdienas aprūpi vien nepietiek

Liepājas sociālās aprūpes centra ”Rūre” valdes loceklis Kristiāns Dāvis uzsver, ka iestāde ir atšķirīga no citiem līdz šim redzētajiem pansionātiem. ”Rūrē” pērn septembrī bija aizpildītas ap 60 pansionāta vietu. Plānotas 200.

Vai tās aizpildīsies? K. Dāvis teic, ka šis jautājums viņu nesatrauc, drīzāk jādomā par sabiedrības attieksmi, ka veco ļaužu veselībai ir jābūt pirmajā vietā.

”Mums centrā prioritāte ir cilvēku veselības aprūpe, medicīniskās palīdzības nodrošinājums uz vietas. Mēs esam uz to specializēti – vispirms veselība un tad aprūpe.”

Viņš salīdzina, ka lielākoties pansionātos akcents ir tikai uz aprūpi, taču pilnvērtīga veselības aprūpe ar plašu speciālistu komandu nav nevienā vietā.

”Nav tādas dienas, kad pansionāta iemītniekiem nebūtu nepieciešams mediķis, kurš uzreiz palīdz. Veciem cilvēkiem mēdz palikt slikti, lēkāt asinsspiediens,” viņš norāda.

”Kā vispār var pastāvēt tāds aprūpes centrs, ja pastāvīgi uz vietas nav mediķi?” jautā K. Dāvis.

Tieši tas, ja šādā iestādē ir arī iespēja parūpēties par tuvinieka veselību, iespējams, būtu lielāks attaisnojums vecāka gadagājuma radiniekam iespējai dzīvot šādā iestādē. Protams, pārējā laikā radinieku iesaiste vecā cilvēka dzīvē – tuvinieku sirdsapziņas jautājums. Cilvēki bieži meklē pansionātu, bet neinteresējas, kas un cik daudz tajā ir iekļauts.

”Rūrē” un, piemēram, arī Gramzdas ”Laimās” (pēc informācijas centra mājaslapā) maksa par uzturēšanos un pakalpojumu izmantošanu atkarīga no cilvēka aprūpes līmeņa.

Gramzdā tas ir, sākot no 27 eiro par diennakti. ”Rūrē” – no 26,30 par pirmo aprūpes līmeni un beidzot ar 41,60 eiro par veselības stāvoklī smagākajiem pacientiem. ”Nevar būt vienāda samaksa par pacientiem, kuri daudz ko spēj paši, un tiem, kuri jācilā un kuriem nepieciešama uzmanība nepārtraukti,” skaidro K. Dāvis.

”Svarīga ir individuāla pieeja. Pakalpojums pie mums nav dārgāks tikai tādēļ, ka mums ir medicīnas personāls. Ja gribam šādu pakalpojumu, par to jāmaksā. Lai būtu nodrošināta kvalitatīva aprūpe – nepieciešams atbilstošs aprūpētāju skaits. Nevar būt viens aprūpētājs uz 50 cilvēkiem! Citādi aprūpes darbs būs skrējiens,” pauž K. Dāvis. ”Lielāka cena, jo ir vairāk aprūpētāju un augstāka aprūpes kvalitāte!”

Eiropas Savienība noveco

Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors

Gan mēs, gan Eiropas Savienības telpa noveco. Skolas slēdz, un to vietā ierīko sociālās aprūpēs institūcijas senioriem. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo rodas visādas veselības problēmas un ir jādomā, kā rīkoties.

Ir divi virzieni. Viens – seniors paliek iespējami ilgi savā dzīvesvietā un aprūpē tur vai izmanto dienas aprūpes centru. Otrais variants – ilgstošas aprūpes institūcija.

Sāk parādīties arī pavisam modernas aprūpes formas – aprūpētā dzīvesvieta. Bet šāds pakalpojums ir dārgs. Izmaksas ir lielas, jo dzīvokļi jāpielāgo, jāpērk speciālistu pakalpojumi, īpaši pielāgoti palīglīdzekļi – cik daudz, atkarīgs no katra gadījuma. Taču ir tendence, ka aprūpē jāiet uz individualizētiem pakalpojumiem.

Tāpat turpmāk plānots stiprināt medicīnisko pakalpojumu segmentu centros, tas vēl priekšā ir pašvaldību pansionātiem.

To, ka aprūpes centri ir tās sliktās vietas, kā mēdz uzskatīt liela daļa cilvēku, nāk vēl no padomju laikiem, jo iestādēs valdīja institucionālais režīms.

Individuālā pieejas, kāda ir daudzās pasaules valstīs, ieviešana Latvijā varētu lauzt šo stereotipu.

Latvijā likumdošana atbildībā par sociālo aprūpi sadalīta vairākos segmentos. Valsts nodrošina aprūpi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Ja tie ir pensijas vecuma cilvēki – tā ir pašvaldību atbildība, bet tās pēdējo gadu laikā nav izveidojušas savus centrus.

Pašvaldības dara, kā māk, un raugās, kas ir pieejams. Nāk privātie investori, kuri to izdara, un no viņiem pērk pakalpojumu.

Tas, ka sociālās aprūpes centru veidošanos dēvē par vecuma biznesu, jāņem vērā, ka vārds ”bizness” nav nekāds lamuvārds.

Ja valstī vai pašvaldībai nav resursu, lai šīs investīcijas veiktu, respektīvi, izveidotu šādus centrus, tad atliek divas iespējas – nāk privātais investors un uztaisa centru vai arī izmantot iespēju saņemt finansējumu no Eiropas Savienības struktūrfondiem, lai pašvaldības visā valstī kopumā varētu izveidot ap 18 ģimeniskai videi pietuvinātus aprūpes centrus senioriem.

Taču senioru uzturēšanās izmaksas pansionātos daļēji jāsedz pašam cilvēkam vai viņa tuviniekiem un/vai pašvaldībai no sava budžeta.

Piemēram, Rīgas pašvaldība centru pakalpojumu nodrošināšanai cilvēkam piešķir vaučeru. Ja vēl klāt seniora pensijas daļa, tad cilvēks jau var saņemt augstāka līmeņa pakalpojumu. Ja vēl piederīgie pieliek savu naudu klāt, tad pavisam eleganti!

Pēc likumiem apgādniekiem ir pienākums rūpēties par saviem apgādājamiem jeb bērniem jārūpējas par saviem vecākiem. Ir pat tiesvedības precedenti, kad piespiež bērniem maksāt par pansionātu. Tas ir labi vai slikti, grūti teikt.

Attiecības dzīves laikā var būt bijušas dažādas, bet tik sensitīvā jautājumā aizejam līdz “nevaru vai negribu maksāt vai – tēvs un māte visu mūžu strādājuši, vai tad viņam tāpat nepienākas?”. Diemžēl ne. Kamēr jauna sistēma nav radīta, tikmēr tā jāturpina dzīvot.

Rīgas pašvaldība, lai izvairītos no tiesvedībām, ieviesa šādu sistēmu, bet vienlaikus radinieku iesaisti nosakot kā brīvprātīgu vai sirdsapziņas jautājumu: ja gribu savam vecākam ko labāku, tad par to maksāju.

Zinot to, ka pakalpojumi ir dārgi, bet ikkatram no mums ir pienākums nodrošināt cienīgas vecumdienas, ir doma līdzīgi kā Vācijā piedāvāt ieviest sistēmu, ka ir obligātā sociālā apdrošināšana ilgstošas sociālās aprūpes riskiem.

Respektīvi, katrs strādājošais maksā īpašu nodokli vai tā daļu atsevišķā fondā, un, kad pienāk vajadzība pēc pansionāta tipa pakalpojuma, ir naudas resursi, no kā šo pamatvajadzību nodrošināt. Bet ir taču zināms, kāda ir reakcija, ja pasaka, ka būs lielāki nodokļi, – īpaši laimīgs neviens nav.

UZZIŅAI

Iedzīvotāji pirmspensijas un pensijas vecumā

Gados jaunie iedzīvotāji

Aprūpes līmeņu skaidrojums

1. līmenis. Personas fiziskās vai garīgās spējas ir mēreni ierobežotas. Persona spēj un prot veikt pašaprūpi.

2. līmenis. Personas spējas ir mēreni vai smagi ierobežotas (piemēram, nepieciešama ikdienas palīdzība ar medikamentu lietošanu), spēj un prot veikt pašaprūpi, bet ir iespējama spēju vai prasmju pazemināšanās.

3. līmenis. Klientam ir grūtības pārvietoties vai būt neatkarīgam, veicot ikdienas nodarbes.

4. līmenis. Klients ir guļošs, tam nepieciešama nepārtraukta aprūpe un medikamentu nodrošināšana.

Es domāju tā: Kā vadīsiet savas vecumdienas?

Marita Purklāva – strādā:

– Ja godīgi, no tā ir bail, jo nekad jau nevar zināt, kādi būs laiki. Zinu tikai to, ka bērniem nebūšu par nastu, jo negribu viņus apgrūtināt. Ja nu galīgi netikšu vairs ar sevi galā, tad dzīvokli atdošu pašvaldībai un meklēšu vietu veco ļaužu namā. Tad bērni, ja gribēs, varēs mani apciemot.

Inese Laua – liepājniece:

– Par to neesmu domājusi. Tagad gaidu ceturto bērnu. Kad būšu veca, tad droši vien dzīvošu bērnu un mazbērnu pulciņā. Ja būs pavisam grūti, tad gribas cerēt, ka bērni man kaut ko palīdzēs. Uz pansionātu diezin vai iešu.

Jeļena Sadikova – uzņēmēja:

– Laiki tik mainīgi, ka konkrētu domu man nav. Šeit esmu dzimusi, augusi, te mana dzimtene un gribu palikt te. Tādu variantu neizskatu, ka vajadzēs meklēt vietu pansionātā. Ar vīru strādājam, nodokļus maksājam un ļoti ceram, ka pensijas vecumā kaut ko saņemsim.

Vinete Meijere – mazgā tramvajus:

– Par vecumdienām nedomāju, ja nu vien dažreiz šķiet, ka nonākšu Iļģos. Ja godīgi, tad tagad dzīvoju vienai dienai, jo skaidrs nav nekas, kas būs. Par ko šodien cilvēks var būt drošs? Naudu turēt bankā? Garām! Zaudēs cilvēki, ne jau bankas un baņķieri. No vecuma nebaidos, kā būs, tā būs, bet tagad tikai jādzīvo.

Jānis – liepājnieks:

– Jā, bet tagad nav iespējams pateikt, kā galu galā notiks. Man tomēr šķiet, ka viss būs labi, kad būšu vecs. Dzīvošu labi. Tagad jādzīvo tā, lai vecumā būtu labi. Ja arī nonākšu pansionātā, mani tas nebaida, bet tur negribu būt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.