“Manī mīt tāda bērnu mīlestība,” smaidot stāsta Solvita Horna. Astoņgadīgais Kārlis (vārds mainīts) jau 2 gadus viņu sauc par mammu. Viņa bērnu pieņēma savā aizbildnībā no bērnu nama. “Visu iesāku ar viesģimenes statusu, jo mans mērķis bija paņemt bērniņu no bērnu nama, taču, lai vispār varētu ar bērnu iepazīties, man bija nepieciešams šis statuss,” stāsta Solvita.

Sākotnēji viņa devusies apciemot Kārli, lai labāk iepazītos, pēc laika jau ņēmusi puiku brīvdienās pie sevis. ”Tā viņš sāka pie mums braukt laiku pa laikam, līdz tā arī palika mūsu ģimenē.”

Kaut arī pašas bērni jau izauguši un katrs jau veido savu dzīvi, Solvita priecājas atkal rūpēties par bērniem.

Viņa izlēmusi, ka ģimenē vēlas pieņemt bērnu Zolitūdes traģēdijas laikā. ”Ziņās teica, ka daudzi bērni palikuši bez vecākiem. Tad mājās aprunājāmies un izlēmām, ka mēs būtu gatavi pieņemt kādu bērnu pie sevis. Zvanīju uz Rīgas bāriņtiesu, kur man teica, ka šiem bērniem ir tuvinieki un palīdzība nav nepieciešama.” Tā viņi izlēma, ka var palīdzēt kādam citam, tādēļ sāka interesēties par Liepājas bērniem.

”Kāpēc ne, ja esam pie tādas domas nonākuši? Es pat nezinu, kā tas radās, bet bērnība jau biju izlēmusi, ka kādreiz noteikti kādam bērnu nama bērnam došu mājas. Man tas bija tāds kā dzīves mērķis. Es tik ļoti mīlu bērnus.

Atceros, ka pieskatīju kaimiņu zīdainīti – es sēdēju blakus un viņu vēroju pat tad, kad viņš ratiņos gulēja divas stundas, lai būtu pārliecināta, ka viss ir kārtībā. Tā bērnu mīlestība manī ir bijusi vienmēr.”

Solvita dzīvo ārpus Liepājas un to uzskata, kā ļoti labu vidi bērnam. ”Kārlis var iziet laukā, kad vēlas, viņam šeit nav garlaicīgi. Ir vieglāk viņam veidot pienākumu un atbildības izjūtu. Bez putekļu noslaucīšanas un puķu apliešanas, citu darbu pilsētā bērnam nav. Līdz ar to bērns aug, nezinot, ko darīt. Laukos bērns var palīdzēt dārza darbos, ražas novākšanā, līdzināt kurmju rakumus. Viņš noteikti būs tuvāks dabai un zinās, kā rodas kartupeļi, piens. Nekas nerodas veikalā,” stāsta Solvita.

Protams, rūpējoties par bērniem, neiztikt arī bez grūtībām. Solvita stāsta, ka vieglāk ir ar maziem bērniem – ārā vēl nenāk dažādi stiķi, taču Kārlim bija jau seši gadi, kad viņš iepazinies ar Solvitu. ”Pats grūtākais ir ielikt bērnu kādos rāmjos, jo līdz ar to no tevis tiek izvilktas visslēptākās emocijas, pat dusmas.”

Sākotnēji Kārlis arī ļoti daudz melojis. Līdz viens otram pielāgojušies, ir pagājis kāds laiks, lai novērtētu, ko viens no otra sagaida un spētu noteikt robežas. ”Viņam bija ļoti svarīgi noteikt režīmu un robežas, jo viņš kļuva mierīgs mirklī, kad to apzinājās. Protams, Kārlis tāpat man ir aktīvs un runātīgs, tomēr viņam pašam tā radās drošības sajūta, izprotot robežas. Es esmu no tām mammām, kas ļoti mīl, bet tai pat laikā es esmu ļoti stingra. Ar bērniem jārunā ļoti, ļoti daudz.”

Solvita stāsta, ka arī viņas lielie bērni tagad atzīst, ka bērnībā drošību radījušas robežas – ja tu zini, ko drīkst darīt, ko – nē, ir vieglāk.

Sarunas laikā Solvitai vairākkārt zvana Kārlis. Viņa uzrunā izmanto vārdus ”dēliņ” un ”zaķīt”, teiktajā ieliekot patiesu mīlestību. Par lielāko ieguvumu Solvita runā uzreiz, bez domāšanas: ”Tā bērna beznosacījuma mīlestība. Es varu bērnu sarāt, bet, kad viņš atkal pasaka: ”Mammīt, es tevi mīlu,” to nespēj atsvērt nekas,” smaidot stāsta Solvita.

Kaut arī sākumā Kārlis ieturējis distanci un jaunajai ģimenei atvēries lēnām, dēvēt Solvitu par mammu puika izlēmis pats. ”Es tevi drīkstu saukt par mammu?” kādā dienā Kārlis viņai jautājis. ”Protams, ja bērns jūtas tam gatavs, tas ir lieliski!”

Kārli jau iepriekš pie sevis bija paņēmusi kāda viesģimene, taču pēc tam pazudusi un par bērnu vairs nav interesējusies. Solvita uzskata, ka Kārlis bijis sāpināts, tādēļ pēc tam nav spējis tik viegli kādam atvērties.

”Kārlim ir redzes problēmas, varbūt tādēļ citi novērsās,” spriež Solvita: ”Ar vienu aci viņš sākumā redzēja ļoti maz. Redzes pārbaudes tabulās viņš spēja saskatīt vien pirmās divas rindiņas, bet kopīgiem spēkiem mēs ar to cīnāmies.”

Viņa katru dienu Kārlim uz redzīgās acs līmē plāksteri, lai trenētu otru aci. ”Šobrīd ar brillēm viņš spēj saskatīt gandrīz tik pat, cik ar redzīgo aci. Bērns vismaz var redzēt pasauli!”

Solvita, daloties piedzīvotajā, stāsta, ka ļoti neatbalsta bērnu namus. ”Es saprotu – bērni tur ir paēduši, apģērbti, materiāli nodrošināti, taču viņiem nav mīlestības un rūpju. Arī par Kārļa aci rūpēties vajadzēja sākt jau bērnu namā. Plākstera uzlīmēšana taču neprasa milzum daudz pūļu vai līdzekļu, bet tad, kad bērns pie manis ciemojās, es pat nezināju, ka tas ir jādara, jo neviens man nepateica. Man par to pastāstīja audzinātājas bērnudārzā,” sašutumā dalās Solvita.

Par to, kādēļ tik maz cilvēku izvēlas kļūt par audžuģimeni, Solvita stāsta:

”Ir jābūt ļoti lielai mīlestībai pret bērniem. Ļoti lielai! Esmu dzirdējusi, ka mēdz teikt – ne visiem ir jādzied uz skatuves. Es gribētu teikt – arī ne visiem ir jāaudzina bērni, bet tiem, kuriem sirds to liek, ir tas jādara.”

Šobrīd sieviete ar savu dzīvesbiedru kļuvuši par audžuģimeni kādam zīdainītim. Arī Kārlis priecīgi iesaistās mazuļa aprūpē.

”Es tagad zinu, ka ne vienmēr darba dēļ ir iespējams kļūt par audžuģimeni. Man ir ļoti labs darba devējs, kurš pacieta, ka es jau kopš septembra gaidīju šo bērniņu un tādēļ jebkurā brīdī varēja izjukt darba grafiks. Es brīdināju, ka vienā dienā es vienkārši nevarēšu ierasties un vadība to pieņēma. Bet esmu runājusi ar citām audžu mammām, kurām darba devēji pateikuši, ka no darba ir jāiet prom.”

Viņa uzskata, ka problēmas ir jau pašā valsts likumdošanā, jo ne vienmēr visiem iespējams darbā paņemt atvaļinājumu.

Mazais bērniņš ar Solvitu ir uz pagaidu laiku un no šķiršanās viņa ir mazliet nobijusies. ”Jau apmācību laikā tas mani biedēja visvairāk – kā būs, kad būs jāšķiras. Es sevi visu laiku noskaņoju, ka no šī bērniņa būs jāšķiras, tādēļ ceru, ka būs mazliet vieglāk, ja visu laiku to sev atgādināšu.”