“Es arī ietu uz barikādēm, ja vajadzētu,” vakar vakarā pārliecinoši teica 417. Liepājas jaunsargu vienības dalībnieks Dāvis Uldrihsons.

Viņš stāstīja, ka, esot jaunsargu pulkā, mācījies saprast, kas ir patriotisms, ko nozīmē aizstāvēt savu valsti. Dāvis domā, ka viņu nebaidītu pat ienaidnieka draudi tikt iznīcinātam. Un, to sakot, augumā pasīkā 14 gadu vecā zēna balsī pusaudzim neierasta stingra pārliecība.

Ap nelielo ugunskuru, ko kopā ar citiem patriotiski noskaņotajiem liepājniekiem iekārtoja Liepājas Nacionālistu kluba jaunieši, tobrīd bija sapulcējušies jau vairāk nekā pusotra simta cilvēku. Starp sanākušajiem daudzi vīri, jaunekļi un meitenes formastērpos – zemessargi, jaunsargi. Starp tiem vecie ierindnieki – tautfrontieši Bruno Plotnieks, Arvīds Golts, Andris Doma, Oskars Gulbis, Modris Zihmanis, Arnolds Treide un vēl, un vēl. Te arī Ausma Blikerte. Viņa pati uz barikādēm nav bijusi, no slimnīcas, kur toreiz strādājusi, nav laista. Bet uz barikāžu atceres pasākumiem nāk vienmēr, kopš tie sākušies. “Man te jābūt, es to jūtu, tā mana iekšēja vajadzība,” viņa saka. A. Blikerte ilgus gadus strādājusi kopā ar dakteri Teodoru Eniņu. “Viņš bija tas, kas visu to aizsāka,” uzsver Ausma Blikerte, “un pēc tam centās ļaudis mudināt notikušo neaizmirst. Man acu priekšā, kā viņš vēl pirms dažiem gadiem te stāvēja un runāja.”

Skanēja sirdis uzrunājošas tautasdziesmas Maijas Kalniņas un citu “Rikošeta” dalībnieku izpildījumā, “Daugav’ abas malas”, ko ierosināja nodziedāt mūziķis Valdis Aivars, viens no Liepājas teātra dziedošajiem kungiem, kuri 1991. gadā 15. janvārī bija snieguši koncertu barikāžu sargiem Rīgā, vēl citas dziesmas. Viņa līdzbiedrs aktieris Jānis Dreiblats atcerējās, ka teātris tajā laikā bijusi it kā politiski neitrālā zona, ko interfrontisti un armijnieki atstājuši ārpus uzmanības loka, tāpēc viņš uzņēmies briesmu brīdī visus Tautas frontes dokumentus glabāt tur. Par to, ka piesardzība nav bijusi pārspīlēta, viņš pārliecinājies, esot Rīgā baisajā 20. janvāra naktī, kad Bastejkalnā atskanēja šāvieni un mira cilvēki. Bet, kad vakar viņš sanākušajiem jautāja, vai viņi būtu ar mieru atkal stāties savas valsts sardzē, atbilde bija kopīgs: “Jā!” Atmiņās par pieredzēto, koncertējot Doma laukumā, dalījās arī Valdis Skujiņš, par Lietuvas notikumiem – Aļģirds Šlaits, par mātes un mākslinieces izjūtām tajās dienās – fotomāksliniece Irina Tīre. Saviļņojoši bija klausīties 17 gadu vecās jaunsardzes Elīnas no sirds teikto pēc tam, kad viņa bija uzzinājusi, ka Liepājas nacionālpatriotisko organizāciju koordinators Juris Raķis atceres ugunskuru iekur jau septiņpadsmito gadu. Viņa, tāpat kā Dāvis, apliecināja, ka uz šodienas jauniešiem Latvijas valsts var paļauties.

Pasākuma gaitā astoņi barikāžu sargi saņēma Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļas. Un, no kopējā ugunskura šķiroties, visi kopā nodziedāja mūžīgi optimistisko “Bēdu manu, lielu bēdu,” apliecinot, ka arī tik grūtos laikos, kādi mūs piemeklējuši pašlaik, tautā ir gana spēka gan atcerēties, gan tālāk dzīvot.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”


Jaunatni neinteresē vēsture un patriotisms? Nav tiesa. Tikai mazliet jāpasildās, un varēs atkal dziedāt kopā ar pārējiem.