liepajniekiem.lv
“Liepājnieki čakli baro bezpajumtniekus kaķus, pīles, gulbjus, pirms dažiem gadiem uzturēja pat veselu dekoratīvo žurku koloniju, kas bija iemitinājusies Jūrmalas parkā zem kāda koka. Tagad jauna aizraušanās – barot vāveres,” spriež Liepājas Komunālās pārvaldes pārstāvis Aigars Štāls.
Kuplastes ēd no rokas
Līdzās veloceliņam aiz estrādes “Pūt vējiņi!” portāls saskaita vismaz piecas pašrocīgi izgatavotas un pie kokiem piestiprinātas barotavas, vēl pārītis atrodams turpat netālu – tuvāk izejai uz pludmali pie glābšanas stacijas.
Uz vienas no tām ar flomāsteru uzrakstīts “Pjotr” – acīmredzot pie šāda vārda ticis vai nu viens no parka vāverēniem, vai arī savu parakstu atstājis barotavas “arhitekts”.
Liepājnieki zina teikt, ka šādas konstrukcijas gar veloceliņu izvietotas vairumā – līdz pat Dienvidrietumu rajonam. Uz barotavām, kurās iebērtas saulespuķu un citas sēkliņas, nāk pamieloties arī zvirbuļi, vārnas un zīlītes.
Pie veloceliņa netālu no glābšanas stacijas portāls liepajniekiem.lv pamana māmiņu ar divām meitām. Piecgadīgā Veronika plaukstā tur lazdu riekstu. Drīz pie viņas piesteidzas vāverēns, žigli paķer riekstu, aizskrien gabaliņu nostāk, notiesā našķi un žigli steidzas atpakaļ pēc nākamā.
Veronika un viņas četrus gadus vecā māsa Valērija par notiekošo pauž neviltotu prieku. Viņu mamma Kristīne pastāsta, ka uz Jūrmalas parku nākušas speciāli pacienāt vāveres, tāpēc sarūpēta riekstu paciņa.
“Mēs vāveres barojām visu ziemu. Cilvēki to dara pastāvīgi. Vāveres ir ļoti drošas, tās nebaidās, nāk klāt un ēd no rokas,” viņa atklāj.
Sastopam arī seniori Dzintru, kura tāpat atnākusi pabarot vāveres: “Zinu, ka šīs mājiņas ir sataisījis viens kungs, kurš arī pats bieži atnes un ieber tajās barību. Manos gados pastaigāties vajag, tāpēc nāku uz šejieni katru dienu, nesu mandeles un lazdu riekstiņus, man nav žēl priekš viņām. Mājiņās neko nelieku, jo vāverītes ir pieradušas pie manis un ēd no rokas. Ēst tak gribam visi un dzīvot dzīvi, tāpēc arī nāku. Pirmo gadu redzu tās šeit tik daudz un tik drošas,” viņa pastāsta.
Mazliet uzkavējoties un, vērojot brīdi, kā Dzintra no rokas baro pūkaino kuplastīti, pamanām vēl vienu kungu, kurš arī no maisiņa izber plaukstā lazdu riekstus.
“Vāverīšu ēdnīcas nav tikai šeit, tās ir gar visu jūras malu, līdz pat kapiem. Ļoti patīk vērot šīs skaistules, to viltību, kā viņas riekstiņus ierok zemē, cenšoties pietaupīt nebaltai diena, bet cita pieskrien klāt un atrok.
Tāda feina ampelēšanās. Lai tik nenāk visādi duraki un neapbižo, citādi visiem prieks pazudīs, paši ziniet, ka debīlo jau netrūkst,” saka liepājnieks Sergejs, pauzdams apņēmību doties mājās un pagatavot vēl vienu barotavu no pudeles.
“Vāveru te ir daudz. Skraida šurpu turpu. Mājiņas kokos vajag pārtaisīt, smuki būtu koka būrīši, bet patiesībā no šīs vietas tās nemaz neredz, tikai pieejot tuvāk, var saskatīt. Varbūt jāuztaisa kāda darbnīca, kur bērni vai vecie ļaudis, kuriem mājās nav ko darīt, sataisa mājiņas, nokrāso. No otras puses, tie iepakojumi kokos ir otrreizējā pārstrāde. Nezinu, grūti spriest,” smaidot saka tuvējās kafejnīcas “Mulberry” pārdevēja.
Parkā ar Ungāru vižlas šķirnes kucēnu pastaigāties izgājušie Beāte un Jānis stāsta: “Nevarējām īsti saprast, kam tās mājiņas kokos – vāverēm vai tizliem putniem. Vizuāli, protams, nav tas labākais skats. Ņemot vērā, cik te daudz vecāku staigā ar bērniem, gribas teikt: paņemiet taču un uztaisiet, lūdzu, kopā ko skaistu.”
Turpat netālu ar ratiņiem stumjas Pēču ģimene – Sandis un Rasa ar bērniem Rūdolfu un Sofiju. “Mums šķiet, ka šīs būdiņas ir paredzētas putniem. Foršāk jau būtu, ja tās nebūtu piena pakas, bet, no otras puses, šī parka daļa tagad ir tik ļoti skaisti sakopta, ka tās piena pakas ir kaut kāds atsvaidzinājums tam visam. Pieņemam, ka šim projektam bija kāds mērķis un nebija pietiekama finansējuma, tāpēc piegāja tā radoši. Ļoti ceram, ka tagad, pateicoties šim visam, tiks arī piešķirts kāds finansējums, lai izveidotu skaistas barotavas.”
Kodiens var būt sāpīgs
Stihiski izvietotās vāveru barotavas Komunālā pārvalde tomēr aizvāks. “Savvaļas dzīvnieku barošana nodara kaitējumu dzīvniekiem un putniem, jo izmaina viņu dabisko uzvedību, kā arī skādē veselībai, jo nereti barība nav piemērota.
Turklāt pilsētvidē dzīvnieku un putnu piebarošana rada sanitārijas problēmas un citus riskus, piemēram, līdz ar vāveru skaita pieaugumu pilsētā var parādīties arī to dabiskie ienaidnieki,
piemēram, meža caunas, kraukļi, vārnas un kaķi, kas jau tāpat ir pārpārēm. Var izplatīties dažādas slimības, kas bīstamas mājdzīvniekiem un pat cilvēkiem,” skaidro Komunālās pārvaldes pārstāvis A. Štāls.
Vienlaikus viņš pastāsta, ka pārvalde apsvērs iespējas izgatavot un izvietot informatīvas zīmes, kas aicina nebarot putnus un savvaļas dzīvniekus. Iespējams, taps arī brīdinājums riteņbraucējiem, ka pa veloceliņu skraidelē vāveres.
2018. gadā parastā vāvere (Sciurus vulgaris) atzīta par Latvijas gada dzīvnieku. Vāveres sastopamas skujkoku un jauktajos mežos, kā arī dārzos, parkos un kapsētās. Vēl pirms dažiem gadiem šie dzīvnieki Latvijas mežos bija manāmi diezgan maz, taču nu atkal novērots, ka tās savairojušās.
“Tas saistīts ar diezgan labo skujkoku un arī riekstu ražu pēdējo gados,” pauž mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
“Nereti uz autoceļiem un ielām var redzēt sabrauktas vāveres, jo viņas ļoti muļķīgi uzvedas – pēkšņi apstājas brauktuves vidū vai pārskrien ceļam pāri un tūlīt metas atpakaļ.
Taču barošana vāverēm neko sliktu nodarīt nevar, vienīgi jāsaprot, ko tām dot. Protams, tie nedrīkst būt saldumi – konfektes, cepumi u.c.
Pilsētniekiem vienmēr ir bijusi vēlme kādu dzīvu radībiņu pabarot un šādi gūt pozitīvas emocijas. Vāveres faktiski ir visēdājas, tās mielojas gan ar čiekuru sēklām un riekstiem, gan pumpuriem, spurdzēm koku ziedēšanas laikā, gan mīkstiem dzinumiem un pat lapām, nesmādē arī putnu olas un vaboles. Tomēr jāatceras, ka rieksti un sēklas pievilina arī putnus. Ja putnus, īpaši vārnas un baložus, piebaro visu gadu, tas tos ļoti piesaista konkrētai vietai. Taču vāvere ir diezgan saprātīgs dzīvnieks – ja to pārtrauks ēdināt, viņa izdomās, kur citur atrast ēdamo. Tās noteikti savus barotājus nevajās, pieprasot: “Dotiet man riekstus!”, kā tas var gadīties ar lāčiem, pasmejas J. Ozoliņš.
Šobrīd Latvijā izplatās arī svešzemnieces – Amerikas pelēkās vāveres, kas esot daudz drošākas un varbūt tāpēc cilvēkam pat interesantākas. Taču tās, kā jau svešu sugu, atbalstīt nevajadzētu, jo amerikānietes ar laiku kļūst par apdraudējumu vietējām vāverēm.
Tas, ka vāveres sarod ar cilvēkiem, nav retums, taču vienlaikus pētnieks brīdina: ″Ja šo grauzēju mēģināsiet noķert, tas var diezgan sāpīgi iekost.″
No cieša kontakta ar šiem viltīgajiem dzīvnieciņiem vajadzētu izvairīties, jo tie var izplatīt dažādas slimības – grauzējiem raksturīgos vīrusus. “Vāveres tomēr ir savvaļas dzīvnieki. Tās nav sterilas. Pat ja dzīvnieks izskatās vesels, tas nebūt nenozīmē, ka tas nevar inficēt citus,” teic J. Ozoliņš.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
