Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Vairākas minūtes kabinetā būs klusums, ārsts varbūt liks ko padarīt, padarboties, notiks vērošana no malas. Un tā var būt līdz stundai. Šķitīs – ko tad izdarīja un palīdzēja, ja nekas nenotika? Šāds ir aptuvenais scenārijs, ko var sagaidīt no vizītes pie sertificēta osteopāta – mediķa ar lielu pieredzi kādā pamatspecialitātē, kurš ar osteopātijas metodēm centīsies atrast slimības vai kāda traucējuma cēloni.
Organisms kā vienots veselums
Latvijā osteopātija ienāca pagājušā gadsimta 90. gados, bet lielāks pavērsiens notika 2002. gadā, kad tā ar Veselības ministrijas rīkojumu tika atzīta par ārstēšanas metodi, bet no 2005. gada osteopātija jau noteikta kā medicīnas papildspecialitāte.
Kad pirmo reizi izdzirdēsiet vārdus ”osteopāts” un ”osteopātija”, noteikti pirmā asociācija būs ar kauliem, jo grieķu valodā ”osteo” nozīmē ”kauls”. Taču Aizputes ģimenes ārsts un pediatrs Imants Lanka, kurš par osteopātu kļuvis pirms aptuveni trim gadiem, norāda, ka osteopātija tik daudz nerunā par kauliem, bet par cilvēku kā vienotu veselumu – cilvēka organisms ir struktūra jeb cilvēka anatomija un funkcijas jeb fizioloģija, kas ir savstarpēji saistītas.
Iespējas osteopātijā ir milzīgas, norāda I. Lanka, uzsverot, ka tā ir joma, kurā var strādāt un labākos rezultātus parādīt ārsti, kuri uzkrājuši ievērojamu pieredzi iegūtajā pamatspecialitātē. Tas nozīmē, ka visiem osteopātiem, kuri praktizē, ir jābūt ar ārsta izglītību.
Osteopātijas metodes izmanto un apgūst arvien vairāk ārstu, piemēram, fizioterapeiti, ķirurgi, ginekologi, pediatri, neirologi un citi.
”Katrs ārsts osteopātijā fokusējas uz savām vajadzībām un jomu. Metodes ir ļoti daudzas, bet, piemēram, es arī esmu pediatrs un to izmantoju, kur citas metodes nestrādā,” norāda I. Lanka.
Tiesa, līdz šim osteopātija nav valsts finansēts ārstniecības pakalpojums – pilna summa par pakalpojumu jāsedz pašam pacientam.
Palīdzība no malas
Osteopātijā tiek izmantota tikai ”maigu roku” pieskārienu tehnika un ļoti viegla, bieži tik tikko manāma audu kustība. Osteopātu biedrībā skaidro, ka šī speciālista pamatinstruments ir ”jūtošie, domājošie, redzošie” pirksti, kas kopā ar anatomijas, biomehānikas, fizioloģijas un citu jomu dziļām zināšanām ļauj meklēt nevis slimību, bet zaudēto veselību, noteikt slēptos sākotnējos saslimšanas iemeslus un, minimāli iedarbojoties, pateikt organismam priekšā tā iekšējo resursu pielietojumu.
Viens no osteopātijas pamatprincipiem ir, ka cilvēka organismam ir resursi, lai tas paškoriģētos, tikai nepieciešama palīdzība no malas. ”No fizikas puses, šī ārstniecība strādā kā fizika un ģeometrija. Mēs skatāmies, vērojam cilvēku caur viņa ķermeņa diametru, tas ir, ieraugām cilvēka ķermeni no sāna. Pieliekam rokas, izprotam ķermeni, organismu, iegūstot sensitīvāku informāciju, ko iepriekš nevarēja nekādi noteikt un līdz ar to atrast problēmas cēloni un ierosināt izmaiņas ķermenī,” norāda I. Lanka.
”Varbūt nāks prātā zinātniskā fantastika. Bet to var salīdzināt ar šādu situāciju – mēs ieejam dušā, bet mums pēc mazgāšanās uz ķermeņa viena auksta pile uzkrīt – viss ķermenis reaģē.
Tieši tāpat notiek ar osteopātiju – uz vienu manipulācijas kustību reaģē viss ķermenis,” viņš salīdzina.
”Tā ir tā medicīnā sauktā smalkā palpācija. Cilvēks var justies samulsis, ka osteopāts uzliks viņam rokas – gaidīs, ka kaut kas notiks, bet patiesībā nekas redzams nebūs, bet būs notikušas izmaiņas un zibenīgi, bet mikroskopiskā līmenī – lielāki rezultāti būs redzami pēc kāda noteikta laika, kas var būt vairāki mēneši,” saka I. Lanka.
Var atrast cēloni daudzām saslimšanām
Osteopātija ārstē nevis slimību, bet cilvēku, cīnās nevis ar simptomiem, bet meklē pataloģiju un novērš to, teikts Baltijas Osteopātu asociācijas mājaslapā.
Kā vairums ārstēšanas virzienu medicīnā, arī osteopātija var būt kā pamata un vienīgā ārstēšanas metode vai arī kā papildinoša pie jau izveidota terapijas kompleksa. Tradicionālās ārstēšanas metodes un osteopātija var papildināt viena otru, un jāņem vērā, ka vienādas ārstēšanas pieejas pacientiem nebūs – katra pacienta problēmas gadījums ir individuāls.
Osteopātiju iesaka izmantot, ja piedzīvotas dzemdību traumu sekas – jau pieminētā ķermeņa asimetrija, ja mazulim novēro muskuļu tonusu, ir apgrūtināta zīšana, rīšana, ir motorās kustības traucējumi un citos gadījumos, ja apstāv bažas par jaundzimušā veselību un nepieciešams traucējumus novērst.
Tāpat osteopātiju iesaka, ja ir miega traucējumi, psihomotorās attīstības un runas attīstības aizture, tostarp valodas raustīšana, ja bērniem ir uzvedības traucējumi – viņi ir hiperaktīvi, kaprīzi, histēriski, kā arī ja novēro ilgstošu apgrūtinātu mācīšanos. Osteopātija var arī palīdzēt, ja ir dažādas neirožu formas, redzes, stājas, sakodiena traucējumi.
Tāpat šī ārstēšanas metode var palīdzēt sameklēt cēloni un novērst sekas ilgstošām alerģijām, ja ir bieža saaukstēšanās, urīna nesaturēšanai vai aizturei, kaulu problēmām, galvas sāpēm, locītavu un muguras sāpēm, kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, dažādiem citiem fiziskās un arī garīgās attīstības traucējumiem.
”Vislabāk koriģējamie slimību vai saslimšanu cēloņi ir saistīti ar piedzīvotām traumām, bet pie nosacījuma, ja pacienta ģenētikā viss ir kārtībā. Sarežģīti, ja tajā līmenī ir problēmas, jo ģenētisko materiālu ar ārstēšanu izmainīt nevar.
Tāpat jāņem vērā, ka osteopātija nesašūs pārrautu saiti, bet tā var palīdzēt uzlabot traumētās vietas stāvokli un funkcijas pirms un pēc operācijas,” skaidro osteopāts.
Pie osteopāta var nosūtīt ģimenes ārsts vai ārsts speciālists, taču rakstisks nosūtījums nav nepieciešams. Savukārt osteopāts var arī iedot tālākus norādījumus, kā pacientam rīkoties, lai sasniegtu labākus rezultātus un novērotu izmaiņas savā ķermenī, organismā un pašsajūtā. ”Bieži cilvēki var nodomāt, ka, bijis pie osteopāta, viņš uzreiz ir tapis vesels, un liek sev virsū, piemēram, fizisko slodzi. Bet tā gluži nevar – cilvēks tādā veidā var izjaukt līdzsvaru un sataisīt vairāk problēmu, nekā jau bija,” uzsver osteopāts.
PIEREDZE
Kristīne, māmiņa:
– Biju nokreņķējusies par savu gandrīz trīs gadus veco dēliņu, kurš visu citu darīja un vairāk, nekā prasa attīstības rādītāji konkrētā vecumā, tomēr vienu lietu viņš pavisam negribēja darīt – tā bija runāšana. Tā apstājās brīdī, kad puisēns gada un četru mēnešu vecumā piedzīvoja emocionālu traumu.
Radinieki norādīja, ka noteikti ar bērnu kaut kas nav kārtībā un būs problēma problēmas galā, taču mēs kā vecāki nenolaidām rokas un
pavisam nejauši uzzinājām par osteopātiju un osteopātu, kas var palīdzēt runas traucējumu novēršanā. Tagad bērnam ir pieci gadi un dēls runāšanā ir neapturams un nevaldāms!
Pēcāk osteopātu izmantoju arī pati, jo ilgstoši mocījos ar vēdera izejas traucējumiem, kas sākās pēc dzemdībām.
Iesākumā jutos ļoti dīvaini. No sākuma aprunājāmies ar dakteri kā parastā konsultācijā pie ārsta – iztaujāja, izprasīja par veselību, paradumiem, novērojumiem. Viņa, piemēram, pēc bērna sejas uzbūves, pēc zoda un deguna izskata noteica, ka mazulis manā vēderā labu laiku gulējis otrādi.
Pēc tam daktere uzlika bērnam rokas uz galvas, pleciem. Ilgi bija klusums, pa brīdim uzdeva jautājumus. Lika bērnam darboties ar saliekamu rotaļlietu. Pēc tam paskaidroja, ka vērojusi mazuļa roku un smadzeņu darbības saskaņu un harmoniju. Un pat noteica par aptuvenu laiku, kad varam sākt gaidīt uzlabojumus. Tieši tā arī bija.
Tie viņas rokas pieskārieni izdarīja izmaiņas, ko gaidījām. Lika arī veikt dažus vingrinājumus pašiem – tā bija darbošanās ar līdzīgu rotaļlietu, kāda bija osteopātei.
UZZIŅAI
Osteopātija ir efektīva metode hronisko slimību gadījumā, jo slimības iemesls var atrasties tālu no slimā orgāna. Tā, piemēram, hronisko galvas sāpju iemesls var būt sena un aizmirsta astes kaula trauma, bet muguras sāpju iemesls var būt nieres nepareizs izvietojums.
Osteopātija vēl var palīdzēt:
- dažādu bērnu slimību gadījumā;
- dažu neauglības formu gadījumā;
- ja ir varikozas vēnas;
- hroniskā noguruma sindroma gadījumā;
- ja ir pazemināta imunitāte;
- pie muskuļu sāpēm;
- ja novērojams meteorisms (gāzu uzkrāšanās vēderā).
INTERESANTI
Osteopātijas pirmsākumi meklējami 1872. gadā Amerikā. Osteopātijas pamatlicējs ir amerikānis Endrjū Teilors Stils. Būdams ārsts, viņš strādāja nomaļā vietā un bija spiests saskarties ar dažādām smagām slimībām. Kādas epidēmijas laikā traģiski gāja bojā viņa sieva un dēli, kas lika smagi vilties tā laika medicīnā.
Dr. Stils uzsāka meklējumus, kuros viņš mēģināja rast risinājumu, kā varētu palīdzēt cilvēkam caur strukturālo anatomiju, un nosauca to par osteopātiju. 1882. gadā Kirksvillē tika nodibināta pirmā osteopātijas skola pasaulē. 1918. gadā Stila skolnieks Litldžons Anglijā nodibināja pirmo osteopātijas skolu Eiropā. 60. gados tika nodibināta pirmā osteopātijas skola Francijā. Šodien ir daudz osteopātijas skolu visā pasaulē – Amerikā, Anglijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā, Beļģijā, Krievijā, Kanādā un arī Latvijā u.c.
