“Viņa ir moža, kustīga un komunikabla!” saka Halinas kundzes paziņa Ilga Auza. “Ilga ir viens brīnišķīgs cilvēks – rūpējas un interesējas par mani!” laikrakstam saka jubilāre.

Bez Ilgas par viņu ikdienā rūpi tur arī meitene, kas nāk apciemot un aprūpēt, – Brenda. Kundzei ir pat fotogrāfija kopā ar ikdienas izpalīdzi, tā stāv goda vietā. Viņa aprūpētāju dēvē par draugu.

“Man vispār ir daudz draugu.

Man ir brīnišķīgi kaimiņi. No katra mājas stāva ieradās pa pārstāvim un apsveica mani dzimšanas dienā.

Arī dēla draugs apsveica,” rādot puķes, izkārtotas uz palodzes, dzimšanas dienas pēcpusdienā palepojas jubilāre.

Gaida, kad vēl dzimšanas dienas pēcpusdienā ieradīsies mazmazdēls. Jubilāre visu dienu saņēmusi apsveikumus no sev tuvajiem un mīļajiem.

Halinas kundze pastāsta, ka tajā vietā, kur tagad “Kurzeme”, pagājušajā gadsimtā pirms Otrā pasaules kara bijusi trīsstāvu dzīvojamā māja, tur Halinas papam bijusi frizētava.

Pēc tam tur bijis arī armijas veikals, bet tas nodedzis, tad vēlāk uzcēla “Kurzemi”, skaidro simtgadniece.

Halina sākusi strādāt jau no 11 gadu vecuma – ganījusi govis. No 15 gadu vecuma – Karostā veļas mazgātavā. “Tas bija tur, kur tagad Karostā ir muzejs,” skaidro kundze.

“Tas bija vācu laikā. Tajā 1941. gadā, atceros, bija ļoti liels sals.”

Vēl savā mūžā strādājusi dažādus darbus – par kasieri, par auklīti bērnudārzā, uz kuģa. “Man bija 53 gadi, kad aizgāju uz kuģa strādāt, lai nopelnītu pensiju. Bet 68 gados pabeidzu šoferu kursus!”

Iznācis strādāt arī par vilciena pavadoni.

Izaudzinājusi trīs bērnus: divus dēlus Vladu un Vjačeslavu un meitu Valentīnu. Vjačeslava vairs nav šai saulē. Valentīna dzīvo Anglijā.

Ir vairāki mazbērni un mazmazbērni, jubilāre teic, ka nemaz tā uzreiz nevarot pateikt, cik viņu ir.

“Pagājušo gadu skaitīju, ka mammas ģimenes kokā kopā esam 25 cilvēki,”

saka Vlads.

Halinas kundze dzīvo viena pati, taču absolūti nesūdzas par to, ka viņai nebūtu, ko darīt!

Dēls Vlads, kurš ikdienā dzīvo un strādā Īrijā, tūlīt norāda uz trenažieri koridorā, bet jubilāre uzreiz piemetina: “Es eju uz āra trenažieriem pie veikala “Baata” vingrot! Pa pusotrai divām stundām eju laukā.”

Jau telefonsarunā Halinas kundze uzreiz ar humoru norāda:

“Man mājās zāles nestāv, un pie ārstiem izvairos iet!”

Jubilāre priecājas, ka joprojām ļoti labi redz un pat brilles nevajag, un arī dzirde saglabājusies asa. “Un svarīgākais, ka es joprojām visu ko gribu!” viņa uzsver. “Un vai jūs varētu pateikt, ka man ir 100 gadu?”

Halinas kundze arī labprāt ejot peldēties. Pirms pusgada kundze ciemojusies pie dēla Īrijā un atpakaļceļā braukusi viena pati.

“Man ir arī dators. Televizors rāda, ko rāda, bet datorā es varu skatīties, ko gribu. Mazliet sportu, politiku, kādas dziesmas paklausīties.

Mani viss ļoti interesē – ģērbties, dzīvot, braukt.

Ja man pateiktu, ka jābrauc uz Ameriku vai Āfriku – es brauktu arī! Cits 70 gados neko vairs negrib, bet manī iekšā ir tik daudz enerģijas, es nejūtos tā, ka ir tik daudz gadu. Man ir laba apetīte – pa nakti varu arī labi paēst un pa naktīm labi guļu,” smaidot teic simtgadniece.

Halinas kundze uzsver, ka viņai galvenais dzīvē ir dzīvot ar optimismu un prieku, kā arī būt kustībā.

“Pats galvenais, ka galva un kājas strādā! Man ir ļoti laba atmiņa.”

Turklāt kundze saviem tuvākajiem ir tā, kas vienmēr pasaka priekšā, kad kuram radiniekam ir svētku dienas. “Tās es atceros, zinu no galvas – kādiem 40 cilvēkiem!”

Un radinieki prasot par svētku dienām arī tagad. “Mēs tā nespējam atcerēties, bet mamma visu atceras! Tas viņai tāds hobijs,” slavē dēls.