Imants Aizkalns ir tikai viens no tiem daudzajiem simtiem liepājnieku, kuri 1989. gada 23. augustā devās uz Bauskas pusi, lai Lietuvas robežas tuvumā, roku rokā sadevušies, veidotu nepārtraukto ķēdi – “Baltijas ceļu”. “Laiks pirms trīsdesmit gadiem bija vienreizējs, neatkārtojams. Pirms tam 45 gadus biju nodzīvojis padomju režīmā un iedomāties nevarēju, uz ko tauta ir spējīga, cik “Baltijas ceļā” spēj būt saliedēta un stipra,” viņš saka.

Imants Aizkalns tolaik strādāja zvejnieku kolhozā “Boļševiks” un bija viens no speciālistiem mazās zvejas flotes brigadieru korpusā. “Arī mūsu kolhozā bija sava Tautas frontes grupa, – viena no lielākajām Liepājā. Astoņdesmito gadu beigas vispār bija tāds elektrizēts laiks, kad notikumi sekoja notikumiem un ļaudis sapņoja, jā, vēl tikai sapņoja par brīvu, neatkarīgu Latviju, taču netveramā sprādziena–pārmaiņu sajūta bija pavisam tuvu. Jāatzīst, ka savu darbu cītīgi darīja arī varas propaganda, brīdinot, pat baidot, ka tāda īsti neatkarīga Latvija nemaz nav iespējama. Ne mums savu derīgo izrakteņu, ne citu dabas resursu, un kam vispār tādi esam vajadzīgi,” atceras Imants.

Akciju “Baltijas ceļš” organizēja Latvijas Tautas fronte, sadarbojoties ar domubiedriem Lietuvā un Igaunijā. Informāciju par to saņēma TF Liepājas nodaļa un nodeva tālāk saviem biedriem. Kad tieši un kā uzzinājis par gaidāmo notikumu, Imants vairs neatceras, bet skaidrs bija viens – jāpiedalās un jābrauc, uz kurieni sūtīs, lai dzīvajā ķēdē nebūtu pārtraukumu. Liepājniekiem bija ierādīts konkrēts ceļa posms uz šosejas aiz Bauskas Lietuvas robežas tuvumā. Ar “Boļševika” vadītāja Vladimira Eniņa atbalstu tika sarūpēti trīs autobusi, kuros 23. augusta rītā sakāpa šī uzņēmuma tautfrontieši un viņu atbalstītāji. Ceļā devušies laikus, lai pulksten 19 visi būtu uz šosejas.

“Atceros, braucām un ceļā daudz dziedājām. Bija mums labi dziedātāji, es tik tā piebasoju līdzi,” vēsturiskās dienas fragmentus iezīmē liepājnieks. Bauskā, krustojumā pie luksofora, bijušas garas automašīnu un autobusu rindas. Visi steigušies laikus tikt savos ceļa posmos. Bija aprēķināts, ka katros 15 metros jāstāv cilvēkiem desmit. Kad lauku apvidū izkāpuši no autobusiem, sākuši stāties rindā. Kā varēja zināt to konkrēto brīdi, kad jāsadodas rokās? “Mums līdzi bija tranzistori, radiouztvērēji. Tolaik radio katras apaļas stundas sākumā atskaņoja īpašus skaņas signālus. Pulksten septiņos tos arī gaidījām. Sajūtas tik gaišas, pacilātas.”

Sadodoties rokās, bijusi sajūta, ka cauri rokām izskrien tāds kā strāvas impulss. To apliecinājuši arī citi blakus esošie kolēģi. Var šaubīties, var neticēt, bet enerģijai ir savi likumi. Neskatoties uz to, ka 1989. gads vēl bija padomju laiks un Latvijā skaidrības par nākotni bija vēl pavisam maz, kāpēc iesaistīties Tautas frontes aktivitātēs, kāpēc braukt, sadoties rokās un stāvēt “Baltijas ceļā”? Sarunas biedra atbilde bija īsa un izsmeļoša: “Mēs gribējām būt brīvi!” Viss notika Latvijas brīvības dēļ.

Stāvēšana ķēdē neesot bijusi ilga, minūtes piecas, desmit. Pēc tam liepājnieki kāpa autobusos, bet mājās vis nebrauca. Devās pāri robežai uz Lietuvu, kur pierobežā bija noorganizēts pasākums. I. Aizkalns šodien, saviļņojumu neslēpjot, atzīst, ka savu piedalīšanos “Baltijas ceļā” vērtē kā vienreizēju un neaizmirstamu notikumu. Ko teikt Latvijā dzīvojošajiem? Viņa atbilde šāda: “Mīliet Latviju un ar savu darbu, attieksmi dariet visu, lai tā plauktu un zeltu. Kritizēt citus protam ļoti labi, bet sāc pats ar sevi un mainies uz labu. Es nekad, nekad negribētu atgriezties tajos laikos, kuros dzīvojām pirms 1989. gada.”

Šodien esot ieplānots aiziet uz Liepājas Latviešu biedrības namu, kur izrādīs filmu “Īvāns”. Droši vien satikšot kādu paziņu, kas piedalījās “Baltijas ceļā”.

Uzziņai

“Baltijas ceļa” vēsture

– 1940. gadā Baltijas valstis okupēja Padomju Savienība, Molotova–Ribentropa paktā par to slepeni vienojoties ar nacistisko Vāciju. Baltijas valstu iedzīvotāji bija spiesti dzīvot Komunistiskās partijas diktatūras apstākļos.

– Pēc 40 gadiem, pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē, okupācija Baltijas valstīs turpinājās, bet PSRS turpināja apgalvot, ka Baltijas valstis Padomju Savienībā iestājušās brīvprātīgi.

– 1989. gada 23. augustā visi trīs Baltijas valstu iedzīvotāji pieprasīja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un pulksten 19 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai.

– “Baltijas ceļu” organizēja Baltijas valstu nacionālās kustības: “Rahvarinne” Igaunijā, Latvijas Tautas fronte un “Sajūdis” Lietuvā. Dalībnieki pulcējās akcijas norises pilsētās, ciemos vai paši ar transportu devās uz tām “Baltijas ceļa” vietām, kas vijās cauri mazāk apdzīvotām teritorijām.

– Ziņu aģentūra “Reuters” min, ka akcija pulcējusi 700 000 cilvēku Igaunijā, 500 000 Latvijā un 1 000 000 Lietuvā. Saskaņā ar PSRS sniegto informāciju akcijā piedalījās 300 000 Igaunijas un 500 000 Lietuvas iedzīvotāju, datus par dalībnieku daudzumu Latvijā TASS nepubliskoja. Precīzu akcijas dalībnieku skaitu noteikt nav iespējams.

– “Baltijas ceļš” ir lielākā un nozīmīgākā akcija Baltijas valstu centienos pēc neatkarības atgūšanas, taču tā nebija pirmā. 1986. gada 14. jūnijā notika 1941. gada deportāciju upuru atceres diena Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

– Protesta akcijas lielākais panākums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotāju kopējā protesta priekšā, atzīstot pagātnes noziegumus. PSRS atzina Molotova–Ribentropa pakta eksistenci un pasludināja to par spēkā neesošu. Tas kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem ceļā uz neatkarīgu valstu atjaunošanu Baltijā.

– “Baltijas ceļš” panāca lielu starptautisku publicitāti visu trīs valstu kopējai cīņai. Tas deva grūdienu demokrātiskām kustībām arī citviet pasaulē un apliecināja, ka ticība demokrātiskām idejām vieno Baltijas valstu iedzīvotājus.

Avots: www.thebalticway.eu