Viņas pētījumi un ieguldījums logopēdijā atzinīgi vērtēts visos laikos, martā profesore saņēmusi Latvijas Logopēdu asociācijas gada balvu “Gada logopēds 2022”.

Lai arī logopēde no sirds mīl savu profesiju, prātā viņa sev nepārtraukti atgādina – dzīve ir brīnišķīga arī ārpus logopēdijas, nepalaid to garām!

– Logopēdija bija pirmā un vienīgā profesionālā izvēle?

– Vidusskolas laikā, lai arī mācījos matemātikas un fizikas novirziena klasē, tomēr vēlāk izvēlējos studēt logopēdiju un aizbraucu uz Pēterburgu.

Atgriežoties Liepājā, saņēmu piedāvājumu strādāt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.

Vēlāk studēju Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūras programmā “Audiologopēdija”, tad iestājos tās pašas universitātes Medicīnas doktorantūras programmā un ceturtajā studiju gadā aizstāvēju promocijas darbu, iegūstot medicīnas zinātņu doktora grādu.

Domāju, ka liela nozīme ir personībām un cilvēkiem, kurus dzīvē satiekam. Liepājas 1. vidusskolā (šobrīd Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā) mācījos no pirmās klases, tolaik tur strādāja izcila logopēde Astra Bāra. Lai arī pati pie logopēda negāju, kā mazam bērnam man viņa ļoti iekrita acīs.

Bērniem patīk skaisti cilvēki, kas piesaista ar vizuālo tēlu, ar personību.

Noskaidroju, ko viņa dara, kas ietilpst logopēda pienākumos, un tas šķita saistoši.

Sastaptās personības noteikti dod pirmo impulsu nākotnes profesijas izvēlē. Kad bija jāpieņem gala lēmums, sapratu, ka kaut kas mani saista pedagoga profesijā, bet skolā strādāt negribu.

Tāpat kaut kas saistīja ārsta profesijā, taču pavisam droši zināju, ka ārsta ikdienā un pienākumos ir daudz kas tāds, ko vienkārši nespētu darīt, un tad, meklējot vidusceļu starp pedagoģiju un ārstniecību, sapratu, ka logopēdija patiešām ir man piemērotākais ceļš, kur apvienojas abas jomas.

Par labu Pēterburgai kā iespējamai studiju vietai nospēlēja arī fakts, ka mana mamma doktorantūru bija pabeigusi tur.

Logopēdija ir interesanta ar to, ka jāstudē valodniecība un psiholoģija.

Balss traucējumi ir mana specializācijas joma, un tā ļauj meklēt kopīgus saskares punktus ar daiļajām mākslām, ar mūziku, vokālu, balsi kā instrumentu.

– Ko par cilvēku vēsta viņa balss?

– Balss mums dod informāciju par runātāja dzimumu un vecumu. Ja acis ir dvēseles spogulis, tad balss ir cilvēka emocionālā stāvokļa rādītājs, un to ir ļoti grūti noslēpt.

Ja balsi māk lasīt, tad tā daudz ko pastāsta par cilvēka veselību, raksturu, nodarbošanos.

Balss raksturo cilvēka emocionālo stāvokli, tā var būt skaļāka, augstāka, cilvēkam kļūstot dusmīgam vai, tieši pretēji, izjūtot prieku vai laimes sajūtas.

Tieši šobrīd veicam pētījumu, kurā mēģinām atrast tos akustiskos komponentus balsī, kas liek tai izmainīties saistībā ar emocijām.

Turklāt mūs interesē, kā cilvēka smadzenes reaģē uz dažādām intonācijām.

– Viens ir tas, ko mēs gribam pateikt, pavisam cits – kā mūs sadzird?

– Jā, tas ir vēl viens no pašreiz veiktā pētījuma aspektiem. Vai tiešām klausītājs vienmēr spēj atpazīt runātāja intonāciju un atbilstoši tai reaģēt?

Nemaz nav tik reti gadījumi, kad uz neitrālā intonācijā pateiktu teikumu kāds, visbiežāk, jaunietis, saka: ko tu kliedz?

Tātad ne vienmēr tas, ko mēs pasakām, tā arī tiek uztverts.

Tas bieži var radīt pārpratumus komunikācijā.

Mūsu runātās balss gala rezultāts ir tas, kā klausītājs mūs sadzirdēja, nevis tas, ko mūsu balss aparāts veidoja. Mēs runājam tam otram cilvēkam, lai viņš mūs sadzirdētu!

Pētījuma rezultāti norāda, ka spēja atpazīt afektīvas – prieka, dusmu – intonācijas samazinās, cilvēkam novecojot.

Tas ir izskaidrojams ar lielāku dzīves pieredzi un dzirdes uztveres izmaiņām. Ne mazāk interesants ir arī fakts, ka sievietes emocionālas intonācijas balsī uztver daudz sakāpinātāk nekā vīrieši.

Ārzemju pētījumi norāda, ka sievietes daudz sensitīvāk reaģē arī uz vizuāliem stimuliem.

– Logopēds nepieciešams ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem?

– Tas ir izplatīts stereotips, ka logopēds tikai bērniem māca runāt, tomēr logopēdi sniedz palīdzību cilvēkiem jebkurā vecumā ar runas, valodas un komunikācijas traucējumiem, arī tiem, kuriem ir rīšanas traucējumi.

Bērniem dažādu iemeslu dēļ var būt valodas traucējumi vai kavēta tās attīstība. Pieaugušo pacientu gadījumos mēs runājam par daļējiem vai pilnīgiem valodas vai runas zudumiem, kas ir kā sekas dažādām smagām saslimšanām.

Logopēdu uzdevums ir palīdzēt šo valodu atjaunot vai atrast veidus, kā zudušās valodas funkciju kompensēt.

Līdzīgi ir arī balss traucējumu gadījumos – to var atjaunot, uzlabot tās skanējumu vai retos gadījumos kompensēt.

Logopēds nav vokālais pedagogs vai otorinolaringologs, kā reizēm domā tie, kas vēršas pēc palīdzības.

Patiesībā visu šo trīs jomu speciālisti, strādājot plecu pie pleca, ir tā sapņu komanda, kas var panākt iespējami vislabāko rezultātu.

Logopēdam, zinot to, ir svarīgi nepadoties vilinājumam un nepārkāpt savas kompetences robežas, bet gan meklēt atsaucīgus kolēģus un strādāt kopā.

Protams, mēs varam dot labus padomus arī dikcijas jautājumos, strādāt ar aktieriem, tomēr šeit galvenais darba darītājs būtu skatuves runas pedagogs.

– Kā ir mainījusies valoda un tās problēmas, laikam ejot?

– Bērna fizioloģiskā attīstība nav tik daudz mainījusies, cik ir mainījusies vide, kurā bērns dzīvo. Valodas attīstībā tas, kas bērnam noteiktā vecumā bija jāprot pagājušajā gadsimtā, ir jāprot arī tagad.

Pirmie vārdi 12 mēnešos, pirmās vienkāršās frāzes 18 mēnešos, raita runāšana teikumos trīs gadu vecumā. Lai bērna valoda attīstītos, ar viņu ir jārunā – visiem un visur, jo valoda neiedzimst, to bērns apgūst tikai komunikācijā ar citiem cilvēkiem.

Ja ģimenē runā ļoti maz un vakara aina ir tāda, ka māte, tēvs sēž telefonā un bērns ir kaut kur pa vidu, protams, ka tas nav valodu veicinošs faktors.

Runājot par vecākiem bērniem, aizvien biežāk var novērot citu valodu ieplūšanu sarunvalodā. Šeit es nedomāju atsevišķu vārdu iespraušanu, bet gan sarunāšanos citā, visbiežāk, angļu valodā.

Valodas ir jāzina, tas ir labi!

Taču dzimtā valoda ir tas stiprais pamats, kurš dos spēku visām pārējām valodām.

– Kas ir valodas attīstību kavējošie faktori mūsdienās?

– Gadās, ka vecāks atved bērnu pie speciālista ar sūdzībām, ka bērns nerunā, bet kā sasniegumu min, ka angliski gan viņš runājot tīri labi.

Jāsaprot, ka nav bērnam tādu pārdabisku spēju, ka viņš varētu piedzimt ar angļu mēli, bet nespēju runāt dzimtajā valodā. Kaut kur tā valoda ir dzirdēta un apgūta.

Vecākiem ir kauns patiesi atbildēt uz jautājumu par laiku, kas pavadīts pie ekrāniem, un tāpēc visbiežāk mēs dzirdam, ka laiks tiek limitēts.

Valoda, kurā viņš kaut ko runā, raksturo vidi, kurā viņš dzīvo. Valodas attīstību veicina runāšana ar bērnu, darbošanās ar bērnu, nedalīta uzmanība bērnam – vecāki ir bērna valodas vislabākie skolotāji.

– Kā vecākiem saprast – manam bērnam vajadzīgs logopēds?

– Vecumā no 12 mēnešiem līdz diviem gadiem par iespējamiem valodas attīstības traucējumiem varētu liecināt trīs pazīmes – lalināšanas perioda trūkums, iztrūkstošas reakcijas uz citu cilvēku runu vai skaņām un aktivitātes trūkums saziņā.

Laba valodas sapratne, aktīvi žesti un iesaistīšanās rotaļās ir labs rādītājs agrīnajā vecumā. Ja bērna attīstība kaut vai lēniem soļiem iet uz priekšu, tas ir labi, galvenais, lai attīstība neapstājas.

Jā, nav jāsalīdzinās ar kaimiņu bērniem, tomēr nav arī slikti nedaudz ieskatīties, ko citi konkrētā vecuma bērni prot, cik daudz runā.

Galvenais, lai bērns ir verbāli aktīvs. Ja bērniņš trīs gadu vecumā mammu ņem aiz rokas un ar pirkstu rāda uz lietām, sakot tikai “a” vai “e” – būtu jāmeklē speciālista palīdzība.

Pašlaik sadarbībā ar Latvijas Universitātes kolēģiem, strādājam pie jauna “Bērnu agrīnās attīstības skrīninga instrumenta komplekta, BAASIK” izveides Tas ļaus veikt bērnu attīstības skrīningu jau no gada vecuma līdz 6,5 gadiem.

Instruments primāri tiks nodots ģimenes ārstiem, kuri varēs bērnu ātri pārbaudīt un, balstoties uz testa rezultātiem, vajadzības gadījumā novirzīt pie konkrētiem speciālistiem.

Ar šo instrumentu varēs atklāt ne tikai novirzes valodas attīstībā, bet arī kognitīvajā un motorajā attīstībā, uzvedībā un komunikācijā.

– Kādos gadījumos logopēds nevar palīdzēt?

– Sarežģīts jautājums. Ko mēs saprotam ar palīdzības apjomu? Vienmēr mēs varam panākt, ka ir labāk, nekā bija. Bet vai ir tik labi, kā gribētu vecāki vai piederīgie?

Ir gadījumi, kā, piemēram, smagas ģenētiskas saslimšanas vai stāvokļi, kas radušies pēc dzemdību traumām, kad vecāku gaidas par terapijas rezultātu nesakrīt ar reālajām iespējām.

Tādos gadījumos fokuss ir nevis uz runāšanas attīstīšanu, bet gan komunikācijas veicināšanu. Spēja sazināties ir svarīgāka par iemācīto vārdu daudzumu. Iemācīt bērnam saprast viņam teikto un spēju savas domas nodot citam – tas ir galvenais uzdevums.

Ne vienmēr domas ir jāverbalizē, var izmantot arī citus, alternatīvus komunikācijas līdzekļus –

žestus, mīmiku, skatienus, attēlus. Svarīgi ir strādāt ne tikai ar bērnu, bet ar visu ģimeni.

– Darba daudz, bet logopēdu joprojām trūkst?

– Tā tiešām ir. Ja kāds šobrīd vēl domā, kur iesniegt dokumentus studijām, atgādināšu, ka LiepU ir iespēja apgūt logopēdiju.

Vienu es varu teikt droši – logopēdiem darbs būs vienmēr.

Studijas nav vieglas, taču iegūtais diploms darba tirgū ir ļoti, ļoti pieprasīts.

Ja darba apstākļi neapmierina valsts un pašvaldības sektorā, tad šī nu ir pateicīga specialitāte, kur var veidot arī savu privāto praksi.

– Algu jautājums bieži vien attur no strādāšanas valsts sektorā.

– Tas ir sāpīgs jautājums, medicīnas un izglītības sektorā strādājošie joprojām netiek pienācīgi novērtēti. Nesen pamanīju sludinājumu – Igaunijā pašvaldības bērnudārzs meklē logopēdu, alga ir 2500 eiro.

Redzot, cik smagnēji atalgojuma jautājums tiek risināts Latvijā, mums līdz šādam līmenim vēl ejams tāls ceļš, tomēr, ja mēs gribam izglītotu un veselu sabiedrību, tad mūsu valstij ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem jāparāda, ka pedagogu, arī logopēdu, un mediķu profesija ir svarīga.

Profesijas prestižs, un šeit es domāju pedagogus, viennozīmīgi ir saistīts ar atalgojumu.

Ja mēs vienreiz pārcirtīsim to Gordija mezglu un pateiksim, ka mums ir vajadzīgi labākie no labākajiem, kas māca bērnus un pasniedz universitātēs, un mēs esam gatavi maksāt trešo labāko algu valstī, tad pakāpeniski sistēma sakārtosies un to problēmu, kuras var atrisināt ar naudu, nebūs.

– Logopēdija no rīta līdz vakaram – no tā nepagurst?

– Vienmēr jāsaglabā veselīgais līdzsvars, un vienmēr jāatceras, ka ārpus logopēdijas arī ir pasaule, turklāt ļoti interesanta.

Jūnija beigās Rīgā notika Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kurā mūsu zinātniskā grupa piedalījās ar stenda referātu.

Kongresā neviena tēma, izņemot mūsu mazo ziņojumu, nebija saistīta ar logopēdiju, un tas bija brīnišķīgi, jo mēs izgājām ārā no sava burbuļa un redzējām, ka bez runas, valodas un balss ir vēl tik daudz citu interesantu pētījumu.

Tas bagātina un atver prātu jaunām idejām! Tas ļauj labāk izprast un sajust to realitāti, kurā tu dzīvo. Ir svarīgi meklēt dziļumu tajā, ko dari, bet tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka aiz tā, ko dari, elpo interesanta, dzīva un krāsaina pasaule, kura ir vajadzīga tev un kurai esi vajadzīgs tu.

– Kas jūs aizrauj pasaules otrā pusē?

– Doma, ka pasaule ir skaista un laiks, kas mums atvēlēts šeit, nav bezgalīgs, tāpēc ir jārod iespēja izdarīt visu to, ko gribu un kas patīk. Brīvās dienās man pie sirds iet staigāšana, nūjošana.

Nupat nogāju gabalu no Nidas līdz Papei, kas ir papildinājums jau iepriekš noietajiem Jūrtakas kilometriem.

Plāns ir noiet visu Jūrtaku.

Teātris, koncerti – Liepāja piedāvā tik plašu kultūras dzīvi, spēj tik apmeklēt. Ceļojumi, grāmatas, draugi – visam jāatrod savs laiks.

Es patiešām ļoti daudz laika pavadu, sēžot pie rakstāmgalda un rakstot. Kamēr top teksti un ir darbs, galvā zvaniņš skan: dzīve ir skaista, dzīve ir skaista!

Nepalaid dzīvi garām! – tāpēc ļoti gribas iet un darīt, būt dzīvē iekšā.

– Ko mājinieki teic, ka tik liels laiks paiet rakstāmgalda otrā pusē?

– Vīrs ir pieradis, divi jau vien esam. Dēli ir izauguši, katrs savās gaitās. Patiesībā man patīk rakstīt, tā vien šķiet, ka rakstu labāk nekā runāju.

Kad es rakstu, domāju par lasītāju, man ir svarīgi, lai lasītājam patiktu manis rakstītais, lai tas ir saturiski interesants un lai arī vizuāli ir skaisti sakārtots.

– Latvijas vārds logopēdijā starptautiski arī vairs nav svešs?

– Pirmo manuskriptu amerikāņu žurnālam “Journal of Voice” nosūtīju 2013. gadā. Domāju: ārprāts, ja viņi to publicēs, tā man būs kā otra doktora disertācija.

Recenzents toreiz tekstu izlasīja un pajautāja – kas tā Latvija tāda ir? Biju pārsteigta, bet toreiz teicu sev: nomierinies! Gudrs cilvēks uzdod šo jautājumu, tātad man viņam tas ir jāpastāsta. Acīmredzot biju pirmā no Latvijas, kas iesniedza šim žurnālam rakstu.

Kādam bija jābūt pirmajam, bet nu mēs esam ierakstījušies šajā saimē un nevienam, es ceru, vairs nav jautājumu, kurā kontinentā atrodas Latvija.

Visi esam līdzvērtīgi.

Mēs pārstāvam savu valsti projektos, konferencēs, starptautiskās organizācijās. Mums jautā viedokli un uz mums atsaucas citi pētnieki savās publikācijās – un tas ir padarītā novērtējums, kas neviltoti silda sirdi.

VIZĪTKARTE

Baiba Trinīte

• Bijusi Latvijas Logopēdu asociācijas (LLA) vadītāja, Eiropas Logopēdu asociācijas viceprezidente.
• Šobrīd ir LiepU vadošā pētniece un asociētā profesore, bet Liepājas Reģionālajā slimnīcā – audiologopēde, Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle.
• Bijusi vieslektore Turīnas universitātē, Islandes universitātē; šajā studiju gadā vadīs kursu Vītauta Dižā universitātes logopēdijas maģistrantūras studentiem.
• Lielākie profesionālie sasniegumi – publikācijas starptautiskos žurnālos, Latvijas logopēdijas iezīmēšana pasaules kartē.
• Vīrs Guntars, dēli Oskars un Kaspars.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.