Baltkrievijas iedzīvotāji turpina protestēt pret šīs valsts prezidenta vēlēšanu oficiālajiem rezultātiem, ko daudzi baltkrievi uzskata par viltotiem. Neapmierinātību ar varu pastiprina spēka struktūru nežēlīgā attieksme pret protestētājiem, turklāt no represijām cieš arī žurnālisti, kuri neatbalsta varas pozīciju, bet nostājas tautas pusē. Par notiekošo kaimiņvalstī “Kurzemes Vārdam” pastāstīja viens no vadošajiem baltkrievu sporta žurnālistiem Vjačeslavs Fedorenko.

– Kāda pašlaik ir Baltkrievijas iedzīvotāju attieksme pret varu?

– Vienā vārdā to nevar raksturot. Gan tādēļ, ka man nav tādu pilnvaru, gan tādēļ, ka tā, bez šaubām, ir dažāda. No iepriekš izjustām simpātijām līdz krasām antipātijām. Neapšaubāmais ir tas, ka tik masveidīgu un ilgstošu protesta akciju Baltkrievijā pēdējo 25 gadu laikā nav bijis. Jo vairāk – ne tikai Minskā, bet arī reģionos, turklāt ne tikai lielajās pilsētās.

– Kādas vēl protesta formas ir izplatītas jūsu valstī, neskaitot plašās demonstrācijas? Un kā uz tām reaģē spēka struktūras?

– Protesta formas ir ļoti dažādas. Katru sestdienu dažādās pilsētās notiek sieviešu marši. Katru svētdienu norisinās kolektīvie marši ar daudziem tūkstošiem dalībnieku. Atkal jau – ne tikai Minskā. Vara regulāri cīnās ar pilsoņu izkārtajiem vēsturiskajiem balti-sarkani-baltajiem baltkrievu karogiem un dažādām instalācijām par šo tēmu.

Tagad ir izplatīta tā saucamā tējas dzeršana namu pagalmos. Katru vakaru vai nedaudz retāk kaimiņi iziet pagalmā, komunicē, iepazīstas. Nav noslēpums, ka mūsdienās cilvēki var gadiem nepazīt pat tuvākos kaimiņus. Cilvēki dzer tēju, mielojas ar līdzpaņemtiem mājās gatavotiem gardumiem. Vara saprot, ka arī tā ir sava veida protesta forma, bet vismaz pagaidām nevienu neizgaiņā. Bijuši gadījumi, kad šajās tējas dzeršanas reizēs uzstājas mums pazīstami mākslinieki. Protams, bez maksas un vairāk vai mazāk spontāni.

Uzskatu, ka reakcija uz maršiem un pārējām aktivitātēm ir neadekvāti barga. Tiešas un ļoti asas sadursmes bija pirmajās dienās pēc vēlēšanām (9.–12. augustā). Tad arī bija visvairāk liecību par aizturēto spīdzināšanu un necilvēciskiem ieslodzījuma apstākļiem milicijas izolatoros.

Pēc tam uz kādu laiku spēka struktūru terora vilnis mazinājās. Iespējams, tāpēc, ka viņi paši bija šokēti par demonstrāciju masveidību. Pirmajā maršā Minskā 16. augustā piedalījās no 150 līdz 300 tūkstošiem demonstrantu. Tagad atkal sākušies mēģinājumi apspiest protestus ar spēka metodēm, notiek masu aresti, tiek uzlikti administratīvie sodi un aresti līdz 15 diennaktīm.

– Kā uz notiekošo valstī reaģē žurnālisti?

– Bez šaubām, ka pret notiekošo kopumā un pret kolēģu arestiem žurnālistu lielākā daļa attiecas negatīvi. Pirmajās protestu nedēļās valsts medijos bija vērojams darba attiecību brīvprātīgas izbeigšanas vilnis. Cilvēki nevēlējās publicēt laikrakstos vai ēterā vienpusēju informāciju, kas ir izdevīga tikai varai.

Aresti ir atsevišķa tēma, kas neapšaubāmi nevairo varas popularitāti mūsu kolēģu acīs, jo arestē formāla iemesla dēļ – par piedalīšanos nesankcionētā akcijā.

Tajā pašā laikā konstitūcijā ir atļautas tiesības uz mierīgu protestu, bet protesti patiešām ir izteikti mierīgi. Maršu un gājienu laikā vairāk nekā mēneša garumā nav aizdedzināta neviena automašīna un nav izsists neviens stikls. Patiesībā viens gan ir izsists – kafejnīcai Minskas centrā, kur protestētāji mēģināja paslēpties no aresta. Kafejnīcas darbinieki aizslēdza durvis, lai neielaistu miliciju, un tieši milicijas darbinieki izsita stikla durvis.