Kas ilgāku laiku nav bijis Svētās Annas baznīcā, tam, ieejot tajā, elpa aizrausies. Gadiem ierastā drūmā pelēcīguma elpa pazudusi. Sienu, velvju krāsojums ceļ skatu augšup un  arī ienācēju it kā apskauj ar augšup ceļošu gaišumu. Jau vairākus mēnešus Liepājas Svētās Annas baznīcā valdīja darba atmosfēra. Nu griesti un sienas nokrāsoti. Pagaidām celtniekmeistari pielabo vietas, kur mazliet neveiksmīgāk krāsa uzklājusies. Vēl netālu no altāra stāv pārvietojamās sastatnes.

Tās būs vajadzīgas, lai noslaucītu putekļus baznīcas lielākajam dārgumam, Nikolasa Sēfrensa pirms 400 gadiem darinātajam altārim, kas jau izpakots no iesaiņojuma, kurā tika ietērpts, kamēr zāli remontēja. Plastmasas plēvēs vēl ievīstītas zembalkona kolonnas. Tas tāpēc, skaidro draudzes priekšnieks Jānis Vilnītis, lai darba steigā skaisto krāsojumu nesabojātu. Uz tām tagad skaists zīmējums, kas atgādina marmoru. Tas ir roku darbs, ko veicis draudzes loceklis Ainars.

Cik ilgi vēl darbi turpināsies? Jānis Vilnītis cerīgi saka, ka līdz pirmajai adventei viss būs gatavs vismaz par deviņdesmit procentiem, bet līdz otrajai vai trešajai adventei baznīcai jābūt  pilnīgi sapostai. 

Nākamnedēļ nāks amatnieki, lai pārtaisītu altāra daļu. Tur būs jauns grīdas segums. Ogres amatniecības skolas audzēkņi gatavo jaunu altāra galdu un sētiņu. Pati altāra daļa tagad būs lielāka. Raizes draudzei dara iepriekšējais altāra krāsojums. Kādreiz, cilvēki, labu gribēdami, bet laikam īsti nezinādami, kā un ko darīt, to pārkrāsojuši. Nu krāsu toņus vairs īsti nevar atpazīt. Tāpēc tiek meklēti restauratori, kas varētu notikušo saglābt. Arī ķirmji turpina savu neganto darbu, un jāmeklē iespējas tos apturēt. “Turpmākos desmit gadus unikālais altāris vēl stāvēs, bet, ja skatās vairāku simtu gadu perspektīvā, tad ir kaut kas jādara tagad un nopietni,” saka Jānis Vilnītis. Pēc viņa aplēsēm, altāra sakopšanai vien vajadzīgi ap 60 tūkstošiem latu. Bet raizes draudzes priekšniekam dara arī ērģeles. Arī tās vēl jāremontē. Ir pabeigts tikai pirmais posms. Arī tas prasa līdzekļus.

Pagaidu altāri, kurš kalpoja iksvētdienas dievkalpojumos remonta laikā, pārcels uz draudzes nama zāli, kas arī jau ir atjaunota. Arī tur varēs notikt nelieli dievkalpojumi. Zālē ir ļoti laba akustika, atzinusi kāda mūziķe, tur varētu notikt arī koncerti, ne tikai kora mēģinājumi. Pie tam visā draudzes namā kļuvis siltāks, ielikti jauni koka pakešlogi, nomainīta apkures sistēma. Jānis Vilnītis cer, ka tas palīdzēs ietaupīt draudzes līdzekļus. Pagājušajā ziemā par apkuri vien draudze maksājusi 400 latu mēnesī.

Izremontēts arī dievnama skatu tornis. Tas gan pagaidām, kamēr turpinās pēdējie darbi, visiem apmeklētājiem vēl nav pieejams. Taču pēc Jaungada atkal tas uzņems tuvus un tālus viesus, viņi kopā ar cilvēku no draudzes varēs gan aplūkot Liepāju, gan iepazīties ar baznīcas vēsturi, tās cilvēkiem, mācītājiem, tradīcijām.

Draudze vēlētos atgūt arī savas baznīcas biktssolus. Kādreiz tie atdāvināti muzejam un atrodas tā pagrabā. Tie bijuši divi: viens fantastisks, saka Jānis Vilnītis, baroka stilā, otrs – latvisks. Muzejs piedāvājis: ņemt varot, uz baznīcu vest arī, tikai lai paši atjaunojot, taču tie nekad vairs nebūs baznīcas īpašums. “Mēs nevaram tos lietot, ja nevaram iesvētīt,” skaidro Jānis Vilnītis. “Mums te nevajag muzeja eksponātus.” Viena no draudzes loceklēm tāpēc apsolījusi apmaksāt jaunu biktssolu izgatavošanu. Veco solu kopijas tie nebūs, jo 21.gadsimtā nav iespējams nokopēt 17. vai 18.gadsimta darinājumu, bet dievnama stils tiks saglabāts.

Sētā ar jaunu fasādi un iekštelpu remontu lepojas arī diakonijas ēka. Vēl gan, atzīst Jānis Vilnītis, nav atrasta tā lielā, vienīgā ideja, ko šajā namiņā darīt. Iespējams, ka tajā iekārtos diakonijas centru. Bet iespējams, tur būs grāmatu galds ar garīgo literatūru, atribūtiku un arī maza kafejnīciņa. Diakonijas darba vadītāja amatam vēl draudze meklē cilvēku, kas varētu šo darbu veikt, jo tas ir ļoti smags pienākums un tam jābūt sirdsdarbam. Bet iespējams, ka diakonijas centram atvēlēs daļu no draudzes nama telpām. Lai gan tajā liela vieta vajadzīga arī svētdienas skolas darbam, tajā pašlaik ir ap 100 audzēkņiem. Un arī jauniešu grupai, kura izveidojusies ļoti spēcīga un darbīga.

Jānis Vilnītis, Dievu, savu draudzi un dievnamu mīlēdams, var runāt un runāt par iecerēm. Bet līdzās skaistiem sapņiem ir arī realitāte – to realizēšanai nepieciešamā nauda. Kaut ko draudze saņem ko Kultūrkapitāla fonda. Un arī draudzes ļaudis ir atsaucīgi un dāsni, bet vajadzību ir vēl vairāk. Un vēl viena problēma ir dievnama specifikai atbilstīgi, profesionāli amatnieki, kuriem var uzticēties. Bet draudzīgai, darbīgai draudzei, kuras priekšgalā ir ne tikai darbīgs priekšnieks Jānis Vilnītis, bet arī tikpat darbīgs mācītājs – Jānis Bitāns, daudz kas iespējams. Pat panākt, lai eņģelu balsis atgriežas dievnama augstajās velvēs, kā tas šī remonta laikā noticis.