liepajniekiem.lv
Šādi viņu raksturo kolēģi pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Kāpēcītis”. Zane ir no tiem pedagogiem, kas var rāpot un dauzīties kopā ar bērniem.
Parādīt, ka bērns var
Pirmsskolas skolotāja Z. Leilionase jau vairāk nekā divdesmit gadus ikdienu pavada PII “Kāpēcītis”. Viņas ceļš līdz skolotājas profesijai sācies pavisam vienkārši – ar skolotāja palīga darbu.
“Sāku kā auklīte pirms 21 gada. Man bija lieliskas kolēģes, kas teica – tev jāmācās, tev sanāk!
Tajā laikā biju iestājusies juristos, bet sapratu, ka tas nav tomēr man. Kolēģu pamudināta, iestājos augstskolā un jau pēc mēneša sāku strādāt par skolotāju. Sākumā ar mazo bērniņu grupu, kas ir līdz 3 gadu vecumam, bet nu jau kādu laiku palaižu bērnus uz skolu.”
“Kāpēcītis” ir pirmā un vienīgā darbavieta.
“Maziņš, mīļš dārziņš ar nelielu kolektīvu – visi viens otru pazīst, viegli sadarboties. Mazāks kolektīvs nozīmē arī tuvākas attiecības,” Zane stāsta, kādēļ palikusi uzticīga tieši šim bērnudārzam.
Skolotāja atzīst, ka bērni, salīdzinot ar laiku, kad viņa sāka strādāt, ir mainījušies, līdz ar to prasības, ka, piemēram, beidzot pirmsskolu, bērnam jāprot jau lasīt, neesot nemaz tik pārspīlētas.
“Man šķiet, ka bērni tagad spēj vairāk. Trīsgadnieki nu jau dara to, ko pirms 20 gadiem nedarīja.
Protams, dažam lasīšana nāk vieglāk, citam vajag vairāk palīdzības, bet viss notiek organiski. Skolotājam jāprot motivēt, parādīt, ka bērns var,” uzskata Z. Leilionase.
“Bērnu mīlestība un viņu prieks,” skolotāja atbild uz jautājumu, kas šajā darbā patīk.
“Vienmēr esmu teikusi, ka gribu nodarbību novadīt tā, lai redzu bērnu acīs prieku. Un, ejot mājās, varu sev pateikt – šodien bija ļoti labi.
Atceros, kā sāku strādāt pirms 20 gadiem, toreiz viss bija vienkāršāk. Tagad ir tik daudz iespēju, tehnoloģiju, viss pieejams – tikai ņem un darbojies! Nevar vairs vienkārši atvērt grāmatu un nolasīt. Man vienmēr gribas pielikt vēl kaut ko klāt, lai bērniem ir interesanti.
Un tad, kad redzi bērnu mirdzošās acis un vecāku novērtējumu, – tas motivē, liek darīt vairāk un gribēt vēl vairāk. Tā bērnu mīlestība, tas apziņas mirklis, ka esi vajadzīgs – tas ir pats svarīgākais.”
Pārsteidz apkārtējos
Ikdienas darba neatņemama sastāvdaļa skolotajai ir interaktīvais ekrāns, planšetes un dažādas mācību platformas. Viņa “Kāpēcītī” ir digitālais mentors.
“Jā, darbs ar tehnoloģijām ir mana aizrautība,”
atzīst Z. Leilionase, un savās zināšanās viņa labprāt dalās, iedrošina kolēģus un palīdz digitālos rīkus izmantot mācību procesā.
Skolotāja nemitīgi meklē sevis pilnveidošanas iespējas, piedaloties kursos, praktikumos, konferencēs, ir dalījusies pieredzē ar pilsētas kolēģiem.
“Es no bērniem mācos dzīvesprieku. Bet viņi savā ziņā arī mani māca iet laikam līdzi. Ir citi laiki, un tie jāpieņem. Mēs varam dusmoties, ka bērni sēž telefonos, bet arī taču paši to darām.
Laiks mainās, un nevar prasīt, lai bērni dzīvo tā, kā dzīvojām mēs. Uzskatu, – ja viss ir normas robežās, tad jau viss ir labi.”
Viktorija Urtāne ar Z. Leilionasi strādājusi plecu pie pleca jau daudzus gadus. “Pati galvenā Zanes iezīme, manuprāt, ir mērķtiecība,” uzskata Viktorija.
“Ja viņa kaut ko izdomā, tad to arī īsteno – reizēm pat tā, ka rezultāts pārsteidz visus apkārtējos. Tas var būt gan kāds pasākums, ko viņa organizē līdz pēdējam sīkumam, gan īpašas metodes, kā sagatavot bērnus skolai.
Zanes pieejas vienmēr ir radošas un bērniem saistošas – viņi mācās ar prieku.”
Kolēģe ir enerģiska un atraktīva, Viktorijai pat reizēm jāpabrīnās, no kurienes viņai rodas tik daudz spēka.
“Ja Zane dara, tad vienmēr uz simt un pat divsimt procentiem. Viņas radošās idejas šķiet neizsmeļamas, un liela nozīme tajā ir arī pieredzei.
Viņa prot iegūtās zināšanas ne tikai pieglabāt sev, bet likt lietā un nodot tālāk kolēģiem,” stāsta Viktorija, atzīmējot, ka, strādājot ar Zani, vienmēr gūst daudz pozitīvu emociju un enerģijas lādiņu turpmākajam darbam.
Apskāviens un kāda kartīte
Domājot par grūtībām savā profesijā, Zane spriež: “Tas noteikti atkarīgs no katra cilvēka. Vienam varbūt ir grūtāk sastrādāties ar vecākiem, citam – atrast jaunas idejas.
Es vienmēr vecākiem jau pašā sākumā piesaku – runājiet ar mums! Mēs esam kā ģimene.
Nav jātur sevī sāpe, visu var izrunāt. Esmu vairāk vērsta uz sadarbību un komunikāciju.”
Sarunā ar Zani noprotams, ka savai audzināmajai grupiņai pieķeras un audzēkņus uztver kā savējos. “Ja kāds uz viņiem rājas, tad sanāks darīšana arī ar mani,” pasmejas skolotāja.
Viņasprāt, pats svarīgākais, ko bērni pirmsskolā iegūst, nav tikai burtu un ciparu zināšanas: “Joprojām būtiskākās ir vērtības. Mēs mācām bērniem ne tikai lasīt, bet arī, piemēram, kā uzvesties kafejnīcā vai citās publiskās vietās, kā skaisti sevi parādīt sabiedrībā. Tas viss ir svarīgi.
Burtus iemācīsies arī vēlāk, bet pamatvērtības – cieņa, empātija, mīlestība pret citiem – jāieliek jau tagad.”
Skolotājai pašai patīk daudz staigāt, galvas izvēdināšanas nolūkā bieži vien mājup no darba dodas kājām.
“Mani piedāvā aizvest, bet es izvēlos tās 15 minūtes mērot kājām. Ja ir labi laikapstākļi, tad gribas pat lielāku aplīti pieveikt, līdz tieku mājās.”
“Skolotāju diena man ir mīļa diena,” saka Zane.
“Man nevajag daudz – pietiek ar mīļumu, ar vienu kartīti. Man nevajag ziedus vai dārgas dāvanas. Lielākā dāvana ir paši bērni. Arī tie, kas jau aizgājuši tālāk savā dzīves ceļā.
Kad aizeju uz kādu 9. klases izlaidumu un redzu, kā viņi izauguši, – tā ir atkal mana dāvana.”
Vai pirmsskolas skolotājus novērtē? Z. Leilionase priecājas, ka to jūt gan no bērnu vecākiem, gan PII administrācijas.
“Vecāki bieži ir teikuši, ka viņi šo darbu nekad nevarētu darīt. Un vismaz man nekad nav gadījies dzirdēt, ka kāds teiktu – nu kas tad tas ir, pirmsskolas skolotājs, tas nav nekas. Drīzāk pretēji.”
“Kāpēcīša” metodiķe Solvita Oliņa par Zani saka: “Lieliska skolotāja, atsaucīga kolēģe un vienkārši jauks un ļoti pozitīvs cilvēks. Vienmēr klātesoša, saprotoša, izpalīdzīga – gan ar padomu, gan ar darbiem.”
Vizītkarte
Zane Leilionase
- Dzimusi 1985. gada 28. aprīlī.
- Pirmsskolas izglītības iestādes “Kāpēcītis” skolotāja.
- Vada robotikas pulciņu, aizrautība ir darbs ar tehnoloģijām.
- Beigusi DALP 5. vidusskolu un Liepājas Universitāti.
- Patīk apmeklēt kursus un lekcijas profesionālo iemaņu uzlabošanai.
- Patīk vasara, jūra, pārgājieni, dažādas sportiskās aktivitātes, lasīt grāmatas.
- Mamma meitai Katrīnai (18 gadi).
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
