Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Bez atpakaļbiļetes uz Austrāliju. Otrais mēģinājums atgriezties Latvijā

Bez atpakaļbiļetes uz Austrāliju. Otrais mēģinājums atgriezties Latvijā
Foto: no privātā arhīva
30.01.2017 07:15

Ligita Kupčus-Apēna, liepajniekiem.lv

“Šausmas! Ko tu dari?!” – tā iesaukušies tie, kas uzzinājuši, ka Elīna Rikarde, pēc vairāku gadu prombūtnes Austrālijā, nolēmusi atgriezties Latvijā. Turēties pie pieņemtā lēmuma neesot viegli. Elīna mēģina iedzīvoties jau otrreiz, kaut arī, tēlaini izsakoties, kārtīgi dabūts “ar pannu pa galvu” jau pirmajā reizē. Viņa ir ticības pilna, un to, vai iedēstītajam cerību asniņam par dzīvi Latvijā būs lemts izaugt, rādīs laiks. 

Uz neatgriešanos

Austrālijā E.Rikarde pavadījusi aptuveni piecus savas dzīves gadus. “Es aizbraucu 2010.gadā. Kā zināms, 2008., 2009. un arī 2010.gads Latvijā un vispār pasaulē bija diezgan kritisks,” savu stāstu iesāk sieviete. “Es varēju izdzīvot Latvijā, es esmu diezgan spējīga, spēcīga, izturīga, bet tad es padomāju par savu bērnību. Esmu tik daudz bijusi badā, salusi… Atceros, ka man nebija normālas kurpes. Aizdomājos par tādām ļoti vienkāršām, primitīvām lietām, un sapratu, ka to negribu savam bērnam. Šeit es nejutos droša,” Elīna skaidro toreizējos aizbraukšanas iemeslus. Sava veida pamudinājums bija arī nodzīvotais gads Anglijā. “Absolvējot augstskolu, diezgan daudzi studiju biedri brauca prom un aicināja mani līdzi – uz Ameriku, uz citām valstīm. Teicu nē. Jo nebūšu tā, kas pametīs Latviju. Izturēju četrus gadus…”

Uz Angliju Elīna devās, jo līdzi aicinājusi draudzene. “Es nebūtu braukusi, bet viņa bija zaudējusi darbu vadošā amatā, un vairs nespēja samaksāt paņemto kredītu. Ar lielu lūgšanos piekritu, un mēs abas aizbraucām. Gāja visādi, bet atradām darbu vienā fabrikā, kur kopā ar daudziem citiem tādiem pašiem ārzemniekiem, kā mēs, dzesētavā pakojām saldētas vistas.

Darbs bija ļoti grūts. Cilvēki naktīs raudāja, mēģinot pirkstos atjaunot asinsriti,” atminas Elīna, un par notikušo stāsta tā, it kā visu būtu piedzīvojusi tikai vakar.

Pēc divpadsmit mēnešu smaga darba abas latvietes atgriezušās. Elīnai tas brīdis spilgti iespiedies atmiņā: “Bija liels bums! Tieši finansiāli. Un vēl tas kontrasts starp attīstītu valsti un … To atkal ļoti labi izjutu.” Tas emocionāli sagrāvis, sašķobot arī sākotnējo pārliecību – es palikšu Latvijā, lai vai kas. “Tajā brīdī, kad nolēmu aizbraukt, es vairāk fokusējos uz pamatvajadzībām, kas cilvēkam nepieciešamas – drošība, sociālās garantijas utt. Gribēju veidot ģimeni.” Par galamērķi izvēlēta Austrāliju, jo tur dzīvojusi vecmammas labākā draudzene, ar kuru Elīna uzturējusi kontaktus. “Man Austrālija bija palikusi galvā, un kaut kad arī biju domājusi turp aizbraukt ciemos. Ar vecmammas draudzeni regulāri sarakstījos, mums izveidojās emocionāls kontakts.” Elīna sapakojusi mantas, un devusies ceļā. Uz neatgriešanos.

Lietas, ko nevar aizmirst

Elīna apmetusies Adelaidā, kas pēc iedzīvotāju skaita ir piektā lielākā Austrālijas pilsēta. “Bet pie vecmammas draudzenes es nevarēju palikt, atradu citu variantu. Caur citiem latviešiem sameklēju, kur dzīvot.” Viņa pasmaida un atzīst, ka neesot varēju iedomāties, ka tur satikšot tik daudz savu tautiešu. “Aizmirst latviešu valodu es nevarēju nekādi,” pasmaida Elīna, “jo diendienā man sanāca kontaktēties ar savējiem.”

Elīna savā ziņā papildināja Austrālijā esošo latviešu sabiedrību, un, tā kā pēc dabas ir aktīvs cilvēks, drīz vien pēc atbraukšanas iesaistījusies viņu rīkotajos pasākumos.

“Man bija vairāki brīvprātīgie darbi – kā brīvprātīgā strādāju veco ļaužu aprūpes centrā “Laima”, skolā par latviešu valodas skolotāju, iesaistījos luterāņu baznīcā, darbojos radio,” nedaudzas no savām aktivitātēm uzskaita Elīna. “Pirmkārt, man gribas darboties, otrkārt – man patīk, un treškārt, ja man lūdz, tad man ir grūti atteikt. Turklāt man vajag būt vajadzīgai un es gribu darīt. Esmu tāds cilvēks. Jūtos nekomfortabli, ja esmu kaut kur, bet reizē – neesmu nekas.”

Paralēli brīvprātīgajiem darbiem, E.Rikarde strādājusi arī dažādus algotus darbus. Viens no tiem bija pārvaldniece latviešu kultūras namā “Tālava”. “Nostrādāju vienu gadu. Darbs bija ar cittautiešiem, kas vēlējās īrēt zāli. Agrāk nevajadzēja izīrēt, jo mums pašiem latviešiem bija daudz pasākumu. Pirms 20 gadiem kalendārs visa gada garumā bija pilns ar ballēm un cita veida sarīkojumiem. Nu aktīvo latviešu ir samazinājies. Ja kādreiz bija trīs tūkstoši, tad tagad aktīvi varbūt ir 500,” novērojusi Elīna, un, lai uzturētu “Tālavu”, šobrīd to nākas izīrēt.

Visilgāk Elīna nostrādājusi pārdevējas amatā kādā veikaliņā, kur, stāvot aiz letes, nereti satikti tautieši. Taču ne vienmēr tikšanās reizes izvērtušās patīkamas.

“Ir tāda daļa, kas vispār negrib atcerēties no kurienes ir nākuši,” viņa novērojusi.

To, ka veikaliņā ienāk savējais, Elīna uzreiz jutusi. To esot grūti izskaidrot. “Un tad tu kā pierādījumu meklē, vai pirkstā nav Nameja gredzena, pēc kā var atpazīt daudzus ārzemju latviešus, arī Amerikā un Kanādā. Ja nav, tad vienkārši pajautāju: “Vai neesat latvietis?” Var manīt, ka cilvēkā pilnīgi izšaujas tādas kā strāvas, tā, it kā viņš būtu dabūjis elektrisku triecienu. Ir bijis, ka uz manu jautājumu tā arī neatbild, un cilvēks dodas prom. “Viņiem iekšā ir tāda sāpe, ir tik ļoti nodarīts pāri…” Runa ir vairāk vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam dažādu vēsturisku notikumu dēļ nācies pamest valsti un doties bēgļu gaitās. “To cilvēki nav aizmirsuši,” zina teikt Elīna.

Cerības plok un plok

Lai arī dzīve ritējusi mierpilni, Elīna atzīst, ka dažreiz gribējies sev iekniebt un teikt: “Stop!”, uzdodot jautājumu: “Kāpēc es neizbaudu Austrāliju?” Viņa teic, ka lielā mērā iesaistīšanās latviešu sabiedrībā aktivizējusi domu par atgriešanos. Nekad neesot varējusi aizmirst, no kurienes nākusi.

“Es ārkārtīgi izbaudīju visu, kas saistījās ar latvietību, latviskumu. Es piederu Latvijai, un viss, kas ar to saistīts, ir man mīļš.

Vēl viens faktors – mans brālēns nodarbojas ar sakrālo ģeometriju, un viņš teic, ka ne velti piedzimstam tajā valstī, kur piedzimstam. Tu vari skriet prom, cik gribi, bet, ja reiz esi tajā vietā nolikts, tad tur ir jādzīvo.” Taču atgriešanās neesot bijusi viegla, un vēl nevar teikt, – ka viņa ir atpakaļ pavisam.

Izrādās, ka šis ir Elīnas otrais mēģinājums. Pirmā reize bijusi pagājušā gadā. Latvijā ieradusies martā, bet, saskaroties ar dažādām problēmām, vairāk ar valsts sistēmu, vidi un cilvēku noskaņojumu – “komplektu” veidojušas visdažādākās lietas – Elīna teic: “Man kā sunim aste ierāvās starp kājām…”

Toreiz Rīgā atrasts darbs privātajā bērnudārzā, jo Elīna pēc izglītības ir sākumskolas skolotāja. “Kad man pateica stundu likmi, es vienkārši nezināju, ko teikt – 2.40 eiro stundā. Izrēķināju, ka uz rokas saņemšu 12 eiro dienā, tas bija mazāk, nekā es saņēmu stundā, strādājot par pārdevēju. Es tur saņēmu 24 dolārus stundā, tas ir ap 18 eiro.” Lai arī noteikumi satrieca, Elīna bija apņēmības pilna, un darbam bērnudārzā piekritusi. “Bija labi, it kā strādāju, viss notiek, bet, cik ilgi var dzīvot pie mammas? Par 279 eiro es nevarēju pat noīrēt atsevišķi dzīvokli. Nerunājot par to, ka varētu ko atļauties.”

“Es atbraucu uz Latviju ar lielu apņēmību palikt. Bet dažādu apstākļu dēļ cerības zuda, zuda, zuda… Un man bija arī atpakaļbiļete. Nolēmu, ka aizbraukšu atpakaļ uz Austrāliju, brīvi ieelpošu un tad mēģināšu atkal.

Man nepatīk to teikt, bet, kad tuvojās brīdis, kad bija jābrauc atkal uz Latviju, lai sekotu savam sapnim, nesajutu prieku. Jo tuvāk nāca tā diena, jo iekšēji kaut kas mani žņaudza arvien vairāk un vairāk.

Bet tā tam nevajadzētu būt! Vajadzēja būt tādai exciting sajūtai.”

“Šausmas! Ko tu dari?!”

Kad Elīna Austrālijā iepazītajiem draugiem, paziņām, teikusi, ka mēģinās atgriezties uz dzīvi Latvijā, saņēmusi neizpratnes pilnus jautājumus: “Šausmas! Ko tu dari?! Kāpēc?!” Ikvienam ir iemesls, kāpēc viņš nonācis Zemes dienvidu puslodē. Taču reakcijas Elīnu nav nobiedējušas, viņa palikusi pie sava, jo Austrālija nav valsts, kurai pieder sievietes sirds. Lai nebūtu liela vilšanās, nākotni nav idealizējusi. “Citādi var sanākt tā, ka atbrauc un dabū riktīgi “ar pannu”!” Taču sitiens tik un tā ir bijis gana spēcīgs, lai izmantotu iegādāto atpakaļbiļeti…

“Kad atgriezos Latvijā, man bija sajūta, ka esmu atgriezusies pie savas mātes, ko es ļoti mīlu. Es varu tai atdot visu, bet…,” Elīna to sakot nenovalda asaras: “Tu gribi, lai būtu labi, būtu kaut kāda attīstība, bet nav. Un tik daudz cilvēku cieš. To visu redzēt ir ļoti sāpīgi.

Tu gribi valstij palīdzēt, bet tu jūti, ka tas nestrādā. Šķiet, ka māte ir pilnīgi pasīva, nolaidusi rokas, ir sasirgusi ar kaut ko tādu, ko tu nevari izārstēt. Un tu nezini pie kā ķerties, nezini, kā tu varētu to visu vērst par labu.”

Elīna par sevi pasmaida: “Man jau saka, ka es par daudz domājot, par daudz iedziļinos. Bet esmu tāds cilvēks, man ir grūti izdarīt tikai kaut ko pa pusei. Ja kaut ko daru, tad ielieku iekšā sevi visu.”

Runājot par Latviju, Elīna teic: “Ja tu nesaskaries ar kaut kādām problēmām, tev nav arī finansiālu problēmu, tad Latvija ir pati labākā valsts, kurā tu vari dzīvot. Ja, protams, tev šeit ir saknes, esi šeit dzimis.

Ja ņem enerģētiski skaisto, dabu – tas tiešām ir unikāli.” Racionāli izvērtējot visus faktus, argumentus, svaru kausi nepārprotami nosvērtos par labu Austrālijai. “Tikai cerība un mīlestība izšķiras par labu Latvijai.”

Otro reizi, ar domu palikt pavisam, Elīna atgriezās pirms vairāk kā nedēļas. “Ticu, ka būs labi. Es gribu normālu dzīvi, ar noteiktu ikdienas ritmu. Domāju, ka palīdzētu tas, ja es spētu izveidot ap sevi tādu kā “burbuli”, kurā dzīvot un un justies kaut cik komfortabli. Neesmu cilvēks, kurš tiecas pēc greznības, man vajag ļoti vienkāršas lietas, pamatvajadzības – drošību un skatu uz nākotni.” To, kur apmetīsies, sieviete vēl nav izlēmusi. “Man ir ārkārtīgi mīļa Liepāja, šeit sanāk viesoties salīdzinoši bieži. Bet šobrīd esmu saņēmusi darba piedāvājumu Ventspilī. Bet vai tur dzīvošu, vēl nezinu.”

Bet Elīna zina, ka atgriezties Austrālijā var jebkurā brīdī. “Man ir dubulpilsonība, pasi saņēmu 2015.gadā. Cilvēkam ir svarīgi tādi aspekti kā drošība, stabilitāte un skaidrs skats nākotnē. Ir laba sajūta, kad dzīvo valstī, kur tu to saņem. Diemžēl Latvija ar to nevar lepoties.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz