Kad pretī skrien gaiši brūnais nepilnu gadu vecais suns, kuram Dzīvnieku patversmē vārds vēl nav dots, ir skaidri redzams, ka tādam vajag īstu ģimeni un vislabāk – īstas lauku mājas. Suņa enerģija un dzīvesprieks plūst pāri malām.

“Parādīšu, kāda mums ir īpaša pazīme,” mēģinot uz mirkli noturēt brūno suņuku mierā, saka patversmes vadītāja Anžela Dolmatova. Bet tas nav iespējams – suns ir kā šujmašīnas adata: tas šaujas uz vienu pusi, uz otru, atkal atpakaļ un jau gatavs skriet. Tam nevajag mieru, bet visu laiku būt kustībā. Tomēr Anžela paspēj parādīt viņa īpašo zīmi: ja suņiem lielākoties deguna galiņš ir melns, tad šim tas ir brūns. Un tas izskatās tik amizanti! Un vēl amizanti ir tas, ka suņukam viena auss stāv stalti uz augšu, bet otra noslīdējusi uz leju. Tā koķeti!

Brūnais suņuks atrasts klaiņojam pa pilsētu un baidām cilvēkus. “Visticamāk, tas gribēja spēlēties, bet var saprast arī nejaušus garāmgājējus, ko šādas suņa vēlmes nobaida – kuram tīk, ja pēkšņi strauji skrien virsū svešs suns. Nevar taču zināt, kādi tam ir nolūki, labi vai slikti,” – tā Anžela attaisno savu pagaidu iemītnieku. Viņa cer, ka tam nebūs ilgi jāgaida jauni saimnieki. “Viņš ir īsts ģimenes suns, tam vajag apkārt cilvēku saimi, ar ko kopā iet uz upi peldēties, dauzīties pa dārzu, braukt sēņot un visādi citādi saimniekot, turklāt tam ļoti patīk bērni,” Anžela raksturo brūno suņuku. Vārdu lai tam domā jaunie saimnieki.

Ģirta Gertsona foto

Suņuka koķetais izskats tā vien vēsta: vajag skriet!