Vēlmē pēc skaistas dzīves Solvita ar saviem trīs mastifa sugas suņiem rudenī devās prom no Latvijas uz Ungārijas ciemu, bet diezgan drīz sapratusi, ka pieļauta liela kļūda, tāpēc pieņēmusi lēmumu janvārī atgriezties atpakaļ. Taču uz kurieni? Māja Durbē ar visu iedzīvi pārdota… Solvita bija ar mieru nedaudz padalīties ar savu skarbo dzīves pieredzi.

– Kādu motīvu vadīta atstājāt Latviju?

– Tā nu sanāca, ka līdz ar kovida ierašanos man pazuda darbs, nebija nokārtota privātā dzīve. Sajutos pārāk vientuļa. Tas pamudināja trenkties pasaulē. Bēgt no Latvijas. Man uzradās draugs ungārs, nepārtraukti sazvanījāmies, viss likās ļoti skaisti. Divu mēnešu laikā iemācījos ungāru valodu, apprecējos. Priecīgi devos prom, bet aplauziens nāca ātri un negaidīti. Tā bija skarba atmošanās realitātē. Ungārijā sajutos vēl vientuļāka.

Vīrs izrādījās kontrolējošs, emocionāli vardarbīgs, bez spējām uzņemties atbildību. Šādu attiecību modeli vairs nespēju pieņemt.

Sapratu, ka nedrīkst vēlēties par daudz, jo vēlēšanās var piepildīties ne tā, kā tu to vēlējies. No bērnības gribēju dzīvot kādā dienvidu zemē, vēlāk gribēju vīrieti, kas man būtu vienmēr blakus. To visu nu tagad dabūju…

Šie bija sliktākie Ziemassvētki manā mūžā. Gribēju iet kaut uz ielas dalīt bērniem ābolīšus, bet kovida dēļ nevar.

Es saprotu, ka visur pasaule ir apstājusies… bet te viņa ir sastingusi.

– Kā raksturotu sava ciema vidi?

– Dīvaina pasaule, atgādina padomju gadus. Stagnācija un patriarhāts. Mēs, ziemeļnieki, esam daudz atklātāki. Ar vietējiem man nevedas sarunas, viņi vienkārši neuzticas, nesarunājas, aizvērti, pesimistiski, brīžos pat tādi kā naidīgi. Jaunāki cilvēki gan ir citādi.

Svešā valstī bez labas sarunvalodas tu esi nulle.

Man atbalsts ir drīzāk no Ungārijā dzīvojošiem ārzemniekiem, bet ar vietējiem mazpilsētu un ciemu iedzīvotājiem ir smagi. It kā esam viena Eiropa, bet emocionālā, garīgā saprašanās pilnīgi nekāda.

Te ir ļoti lieli kontrasti: bagātās pilis, skaistie tūrisma objekti ir viens, bet, kad saskaries ar ķēķa realitāti, tad redzi ko citu. Un tad nesaproti, piemēram, vai atrodies kinopilsētiņā “Cinevilla”, vai tās mājas ir dekorācijas vai īstenība?

Tas nav mums saprotami, ka ir arī tik nabadzīgi ungāri, kas dzīvo kopā ar cūkām, vistām graustos. Te ir lielas domāšanas, kultūras, uzvedības un dzīvesstila atšķirības. Man tomēr ir citi uzskati.

– Kā vadāt savu ikdienu?

– Pētu ungāru tradīcijas, ticējumus, senatni, arhitektūru. Komunicēju ar iepazītiem draugiem – māksliniekiem, ugunsžonglieriem, akrobātiem, cilvēkiem interesantos projektos.

Bet viņu nav daudz un komunikācija pārsvarā notiek internetā. Dienas vadu, gaidot, kad varēšu atgriezties Latvijā.

– Kāda ir situācija ar kovida izplatību?

– Migrācijas problēma ir daudz lielāka. Šajā ziņā stāvoklis ir dramatisks. Pie Ungārijas robežas ar Serbiju ir uzcelts žogs pret migrantiem, tur patrulē armija ar tehniku, nelaiž migrantus valstī, viņi laupa otrā robežas pusē Serbijā.

Ik pa laikam Ungārijā ir trauksme, ka migranti rok tranšejas, sabojā žogu, ielaužas iekšā un dodas tālāk,

lai nokļūtu savā sapņu zemē Vācijā.

Ungārijā jau būvē kara tehnikas rūpnīcu. Valsts virza palīdzību armijai, valsts robežu aizstāvībai, ir sajūta, ka veidojas kara situācija. Policijai piekodināts nešaut, citādi var sākties karš.

Es baidos. Šeit nebūs ne miera, ne maizes. Man vairāki teikuši – bēdz prom, ja tev ir kur.

– Kādas ir jūsu ieceres, atgriežoties Latvijā ?

– Man ir pieredze darbā ar bērniem, jaunatni, esmu pierādījusi sevi gida darbā, kultūras darba vadībā, cirka skolā.

Iemaņas jau nav nekur zudušas – esmu aktrise, varu lēkt, kājas tirināt, būt elfs, rūķis vai zaķis. Esmu gatava atkal iet tajā iekšā. Mīlu savu darbu un gribu to darīt savā dzimtenē. Tagad dzīvošu tā, lai nav aiz vientulības jāmetas avantūrās.

Saka jau, ka klauni ir visemocionālākie un visvientuļākie, jā, un es esmu klauns.

Esmu gatava dalīties savā smagajā attiecību pieredzē ar citām sievietēm Latvijā. Vēlos atrast domubiedrenes, sadarboties, veidot atbalsta projektus emocionālajā vardarbībā cietušajām.

Justies vientuļai – tā ir liela problēma, bet kopā varam meklēt citus ceļus, lai nekļūtu par attiecību verdzenēm.

– Kādas vēl atziņas radušās?

– Mans stāsts nav raudāšanas, bet spēka stāsts. Man nav māju, nav pat savas karotes, tikai trīs mīļi sunīši.

Atgriezīšos Latvijā, un dzīve būs jāsāk no nulles. Ir cilvēki, kas gatavi man palīdzēt atgriezties, atrast mājvietu un iekārtoties darbā.

Paldies manai māsai ar ģimeni, daļai draugu, par kuriem nedomāju, ka viņi tā darīs. Atbalsta arī bijušie kursa biedri, darba partneri, labi paziņas. Viņi ir mans zelts!

Svarīgi, lai tu esi kādam vajadzīgs. Dzīve lai turpinās! Es tagad vēlos atkal mieru virs zemes, tā pilnīgi globāli, bez skaļiem vārdiem. Un joprojām ceru, ka viss labais man vēl būs.