liepajniekiem.lv
Uzņem laipni un sirsnīgi
Ceļošanu ar mašīnu pa Latviju iesākuši praktizēt kovida laikā, jo nevarēja doties ārpus valsts.
Kad atkal varēja izbraukt, devušies uz Poliju, Slovākiju, Igauniju. Pagājušajā gadā ceļā uz Franciju pavadījuši 16 dienas.
Balkānu reģionā nebija būts, nebijis arī priekšstata. Tā nu ziemas vakaros un pavasarī likuši kopā informācijas drumstalas, un lēnā garā ceļojums bija uzlikts uz kartes. Atlika saskaņot atvaļinājumu grafikus.
Plānojis vairāk Kristaps, lasījis ceļotāju blogus, taču orientējušies uz to, kas pašiem vairāk interesē, – daba, bet arī neaizmirst apmeklēt katras valsts galvaspilsētu, kur nopirkt magnētiņu.
Nenovērtējams palīgs ir Google Maps, kur var atrast to, kā nav braucienu aprakstos.
“Dažās valstīs tikai nesen ir beidzies karš, joprojām jūtams saspīlējums starp atsevišķām tautām.
Tomēr kopumā reģions pārsteidza ar to, ka ir ļoti atvērts, mierīgs un arī nav ļoti tūristu apmeklēts, izņemot pašus populārākos objektus,” stāsta Dace.
Balkānos varot sajust autentiskumu, tomēr arī kara ietekmi.
“Horvāti runā par paaudžu maiņu, jo ir cilvēki, kuri pieredzēja karu, un tad nāk jaunie ar citu domāšanu. Bosnijā un Hercegovinā joprojām ir norobežotas vietas, kur notiek atmīnēšana un jābūt uzmanīgiem ārpus takām. Kosovā latviešu karavīri piedalās miera uzturēšanā.
Tūrisma attīstība vēl ir tikai priekšā, un, palasot vēsturi, kļuvis skaidrs, kāpēc tā,”
atzīst Dace.
Kristaps piebilst, ka Slovēnija un Horvātija vairāk virzījušās Rietumeiropas virzienā, bet citur bija manāms, ka rietumniecisks tūrisms šīs vietas vēl nav skāris.
Ļoti laipni un runātīgi naktsmāju saimnieki bijuši visur, Horvātijā cienāja ar pašceptiem kruasāniem. Albānijā, kafejnīcā pasūtot dzērienu, viesmīlis vēlējās pacienāt ar sava vectēva gatavoto rakiju.
Visa ceļojuma laikā sastapti tikai pozitīvi un sirsnīgi cilvēki.
Naktsmājas ar skatu
Ļoti bieži Dace un Kristaps nakšņoja mašīnā. “Mūsu ceļojums pilnīgi noteikti nav atpūtas brauciens, tā ir ceļošana,” viņš uzsver.
“Centāmies no dienas gaismas stundām izžmiegt maksimumu.
Ir forši komfortā, bet ar savu mašīnu var palikt vietās ar skatiem, kur ir skaista daba.”
Naktsmājas mēdz ceļotāju ierobežot – jāierodas un jāizbrauc konkrētā laikā, jāsaskaņo ar saimnieku. Kad pamosties mašīnā, iespējams, jau esi tuvu vietai, kuru šorīt vēlies apskatīt.
Gulēšana auto ļauj ietaupīt un naudu ieguldīt citur, jo naktsmāju 20 dienās sanāk ļoti daudz.
Lai uzzinātu, kur iespējams legāli pavadīt nakti automašīnā, ceļotāji izmantoja lietotni “Park 4 Night”, kur atzīmētas vietas, kur var tikai piebraukt, kur var palikt, arī kempinga vietas.
Galvenais ir nepalikt dabas parku teritorijās, jo tad var tikt pie soda. Lietotnes uzturētāji pieskata, lai atzīmētās vietas būtu oficiālas.
No Balkānu valstīm problemātiskāk ir Slovēnijā, kur šādas apmešanās vietas ir limitētas. Horvātijā jau vairāk, bet pārējās valstīs vēl vienkāršāk.
Cilvēki no rīta brauc garām, priecājas, sasveicinās. Vietas var izvēlēties pēc infrastruktūras vai apkārt redzamā skata.
95 procenti vietu bijušas ļoti tīras un sakārtotas, jo tūristi paši ir ieinteresēti, lai tās neaizslēdz. Galvenais esot ievērot principu, ka atstāj šo vietu vēl tīrāku, nekā tā bija, kad atbrauci.
Vasaras sākumā degvielas cenas visur bijušas līdzīgas, atskaitot Albāniju, kur dīzeļdegviela maksāja 1,80 eiro litrā, jo šai valstī esot vislielākais nodokļu slogs Eiropā. Vislētāk uzpildīt degvielu varēja Ziemeļmaķedonijā.
Degvielas cenas izpētītas jau iepriekš, lai pilnu bāku pielietu Melnkalnē, nevis Albānijā.
Visu informāciju gan iepriekš nevarot atrast, piemēram, ne visās valstīs der mūsu OCTA. Ziemeļmaķedonija bija iekļauta OCTA kartē, taču uz robežas pateica, ka šī apdrošināšana neder.
“Dokumentus savāca, tālāk nelaida.
Bija svētdienas vakars. Sākām staigāt apkārt, un no skata pamestā ēkā ar aizputējušiem logiem atradās vietējais birojs, kur pārdeva “Zaļo karti”,” stāsta Kristaps.
Kosovā viss bija skaidrs – robežsargs uzreiz pateica, kur nopirkt apdrošināšanu.
Ēda gardu, melnu muti
Balkānu valstīs ir sava nauda, taču viņi pielāgojušies tūristiem, un jebkurā vietā var iztikt, nemainot eiro. Samaksā eiro, un godīgi pēc kursa izdod vietējo valūtu.
Var arī norēķināties ar karti, izņemot tirdziņus un mazos veikaliņus.
Pie stūres pārsvarā bija Kristaps, un Albānijas galvaspilsētā Tirānā apļveida krustojumos izbaudījis vietējo braukšanas kultūru – visi brauc reizē, divas joslas pārvēršas par četrām, un no iekšējās tikt ārā ir diezgan jautri, mašīnu no mašīnas šķir centimetri.
Albānijā satiksmes joslās varēja satikt gājējus, mopēdistus, velobraucējus, zirgu pajūgus, ēzeļus, bet nevienam tas nesagādā problēmas.
Gājējam drošāk iet vietā, kur nav pārejas, parādot ar roku autovadītājam, ka iesi.
Freidenfeldiem bija arī saraksts, kāds tradicionālais ēdiens katrā valstī jānobauda.
Slovēnijā ēda rullētos pelmeņus štruklji, gan saldus, gan sāļus, Albānijā – fergesu, kas ir aukstais sautējums. Dominējoši ir balto miltu mīklas izstrādājumi. Bosnijā ēda čevapi – vietējos kebabus. Horvātijā pasniedz melno risoto ar jūras veltēm, no kura mute paliek melna.
Ziemeļmaķedonijā varēja uzdzīvot, jo krodziņā pasniedz tādas porcijas, ka divi no vienas var paēst, bet neizmaksā vairāk par desmit vienpadsmit eiro ar visiem dzērieniem.
Dzīvei mašīnā bija līdzi sagatavotas auzu pārslas, lai no rīta uzvārītu putru, pieliekot klāt riekstus. Rutīna jau izstrādāta – cik ūdens jāuzvāra kafijai un putrai. Reizēm brokastīm iepirkušies vietējā veikalā.
Slovēnijā uzsvars bija uz Alpu daļu, kur uzbrauca līdz Vršičas kalnu pārejai un pastaigās pa kalnu takām redzēja daudz sniega. Šajā valstī ir arī skaisti ezeri un ūdenskritumi.
Horvātijā skaisti ir Plitvices un Krkas ezeri, kur gan jāmaksā ieejas maksa, kas vasaras sezonā ir 40 eiro. Ja esi atbraucis, jāiet ir, un esot vērts redzēt, kā saulainā dienā ūdens iekrāsojas.
Tur gan ir milzums tūristu, tāpēc gājuši septiņos no rīta.
Atmiņā palicis Melnkalnes kalnainais apvidus un dziļās aizas. Bija karsts laiks, un visu laiku meklējuši iespējas atvēsināties ezeros.
Horvātijā asas izjūtas piedzīvojuši raftingā, jo upe ir strauja arī vasarā. Serbijā Pačir termālajā baseinā ūdens bija rozā krāsā minerālu dēļ.
Balkānu valstīs nav pie mums jau ierasto smēķēšanas ierobežojumu, un vietējie arī nevāc atkritumus. Ar to jārēķinās, ka kafejnīcās gan ārā, gan iekšā valdīs cigarešu smārds.
Ļoti skaistā vietā ap 500 metru garā ceļā uz ezera skatu platformu ik pa gabaliņam mētājās bundžas un pudeles. “Es nevaru uz to noskatīties,” saka Dace. Atpakaļceļā bija pilnas rokas ar gružiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
