Liepājā nav darba. Tā runā ļaudis, un oficiālā statistika to apstiprina. Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas nodaļā strauji palielinās reģistrēto bezdarbnieku skaits, arvien vairāk pārsniedzot turpat aģentūrā pieteikto darba vakanču daudzumu. Bet kāda ir reālā situācija? Vai cilvēkam iespējams atrast darbu, ja viņš paļaujas ne tikai uz oficiālās iestādes palīdzību, bet arī pats intensīvi meklē?

Dažādas iespējas

Lai izpētītu piedāvājumu, veicām eksperimentu, publicējot sludinājumus 35 gadu vecas sievietes un 34 gadu veca vīrieša vārdā, kuri steidzīgi meklē jebkuru darbu.

Jāatzīst, ka rezultāts nebija iepriecinošs. Salīdzinot ar citiem gadiem, kad veicām līdzīgu izpēti, šoreiz darba piedāvājumu bija katastrofāli maz. Sievietei gan veicās mazliet labāk nekā vīrietim, jo pāris dienu laikā telefons ik pa brīdim tomēr iezvanījās un viņa pat paspēja aiziet uz vienu darba interviju. Lielākoties darbu piedāvāja dažādas preču izplatīšanas firmas, kas aicināja cilvēkiem reklamēt un censties pārdot kosmētiku, pārtikas piedevas, sadzīves tehniku.

Vēl sieviete saņēma piedāvājumu strādāt kādā tirgus kioskā, kur vajadzīga prasme un atļauja rīkoties ar kases aparātu. Bija arī piedāvājums strādāt kādā darbnīcā par apavu pieņēmēju, alga – minimālā. Tas arī no reāliem piedāvājumiem viss, pārējie daudzie zvani attiecās uz citu jomu – gan caur puķēm, gan atklāti tika piedāvāti intīmpakalpojumi.

Vēl jāpiebilst, ka uzkrītoši daudz sludinājumu gan avīzēs, gan internetā joprojām ievieto firmas, kas sola iekārtot cilvēkus darbam ārzemēs – Lielbritānijā, Īrijā u.c. Galvenokārt firmās pa tālruni neko sīkāk negribēja stāstīt, tikai vienā atklāja, ka dokumentu nokārtošanai un rokasnaudas samaksai būs jāatlicina aptuveni 300 latu.

Piedāvājums – trūcīgs

Trijās dienās neviena zvana! Tāds bija rezultāts darba meklētāja eksperimentam laikrakstā, kad jebkuru normāli samaksātu darbu piedāvāja darīt 34 gadus vecs vīrietis. Ja ar sludinājuma starpniecību vīrietim pie darba neizdodas tikt, tad darba meklējumos pašam jāsāk pētīt sludinājumi. Diemžēl arī tie ar plašu diapazonu neizceļas.

Kaut cik labākas iespējas pelnīt iztiku tomēr ir aroda pratējiem. No darba piedāvājuma klāsta izriet, ka uzņēmumiem nepieciešami metinātāji, šoferi ekspeditori, apsargi, pieredzējuši zāģeri u.c. Mazkvalificētam darbaspēkam piedāvājumu gandrīz nav.

Ko gan atliek darīt tiem cilvēkiem, kas uz vietas darbu atrast nespēj? Viņi, protams, meklē peļņas iespējas ārzemēs. Taču arī šajā jomā notikušas lielas pārmaiņas, diemžēl ne uz labāko pusi.

“Ja atsaucaties uz kādu piedāvājumu darbam ārzemēs un jums uzreiz liek maksāt kaut kādas summas, vienalga kāda iemesla dēļ: ceļanaudai, drošības naudai, par vēl nesaņemto pakalpojumu un tamlīdzīgi – tūlīt pat pārtrauciet visus kontaktus. Gandrīz droši, ka tā ir krāpšana,” pastāstīja kāds liepājnieks, kurš regulāri dodas peļņā uz ārzemēm.

Var, protams, izmantot arī firmu pakalpojumus, taču, ja pašam ir galva uz pleciem, tad var izvairīties no šī pakalpojuma maksas. Vienīgais daudzmaz drošais veids, kā meklēt darbu ārzemēs, ir sazināšanās ar radiniekiem vai labi pazīstamiem cilvēkiem, kuri tur jau iejutušies un pārzina situāciju uz vietas.

Detalizētāk par veikto eksperimentu un tā rezultātiem lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 24.janvāra numurā Viktora Ulberta un Sarmītes Pelcmanes publikācijā.