Vai Liepāja ir zaļa un videi draudzīga pilsēta? Varbūt tā kļūst pat mežonīga? Dabas vērtību un vienkārši skaistuma ieskauta, tā nevar būt tikai asfalta džungļi, ir jāatrod veids, kā urbānajai videi sadzīvot ar dabisko. Viens no punktiem pilsētas kartē, kur šīs abas puses īsti nevar vienoties, ir Liepājas ezera piekrastes pļavas. Tomēr tas nav vienīgais.

Gribēja atpūtas vietu

Liepājas ezers un tā krasts ir viena no vietām, kur tieši satiekas pilsēta un daba. Tas ir Eiropas nozīmes dabas liegums un reizē ļoti iecienīta atpūtas vieta. Pļavas gar E. Tisē un Airītes ielu pastaigām izmanto gan cilvēki vieni paši, gan kopā ar suņiem. Airītes ielas galā, vietā, kur iespējams piebraukt ar transportlīdzekli, ierodas gan makšķernieki, gan kaitbordisti. Ik pa laikam pļavas zaļumā notiek arī plānoti vai spontāni pikniki. Un ik pa laikam aiz tā visa paliek lielākas vai mazākas atkritumu čupas.

Cik lielā mērā Liepājas pašvaldība, kuras īpašums tas ir, spēj šo dabas vērtību nosargāt?

Tas ir jautājums Dabas aizsardzības pārvaldei, jo tā atbild par aizsargājamu dabas teritoriju apsaimniekošanu – saka Liepājas domes dabas aizsardzības speciāliste Alda Damberga. “Protams, tā atrodas pilsētas teritorijā, mūsu iedzīvotāji to apmeklē, un līdz ar to pašvaldība iespēju robežās kopj šīs teritorijas.” Pašvaldības uzdevumā pļava tiek sargāta no aizaugšanas, izcērtot krūmus un izpļaujot to. Dabas aizsardzības prasības paredz, ka pļaut te drīkst tikai pēc 1. augusta, kad augi ir izziedējuši.

Bet ko iespējams iesākt gružošanas sakarā? Pašvaldība nākusi ar ieceri mēģināt cilvēku plūsmu organizēt, iekārtojot ezera malā, Airītes ielas galā, atpūtas vietu – stāsta A. Damberga. Ņemot vērā cilvēka slinko dabu, tas, ļoti iespējams, apmestos labiekārtotā piknika vietā, kur būtu arī gružkaste, un atkritumus apkārtnē izmestu mazāk. Tāpat doma bijusi par pastaigu taku iekārtošanu pāri mitrajām pļavām, iespējams, varētu veidot koka laipas, kas pagarinātu to, kas pirms dažiem gadiem tika uzbūvēta Lauku ielas galā. Tas ļautu pastaigās izmest plašāku loku gar krastu, nevis tikai aiziet līdz putnu vērošanas tornim un atpakaļ.

Taču Dabas aizsardzības pārvalde šīs idejas noraidījusi.

Gružkastes var likt

Pašvaldības vēlme bija ierīkot peldvietu Airītes ielas galā un piecsimt kvadrātmetru lielu atpūtas vietu no tās uz ziemeļu pusi. Par to informē Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes Reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Ingrīda Klane. Bija domāts, ka tur atrastos arī vingrošanas iekārtas un bērnu rotaļu laukums.

Taču Liepājas ezera lieguma dabas aizsardzības plānā jau ir norādīta vieta, kur šādu labiekārtojumu drīkst veikt – tā ir turpat netālu, Vaiņodes ielas galā, kur krasta zona vairs nav lieguma teritorijā. “Iespēja atpūtas vietu izveidot citur nav tikusi izvērtēta,” norāda I. Klane. Tādēļ arī iecere liegta. Bet jau esošo atpūtas vietu pašvaldība droši varot attīstīt pēc saviem ieskatiem.

Vaiņodes ielas galā jau gadus desmit arī atrodas dažas rotaļu ietaises un soliņi. Sākumā laipiņa pieveda pie paša ūdens, taču peldvieta tā arī netika ierīkota – pašvaldībā skaidroja, ka tādā gadījumā no ezera jāizvāc atkritumi, kuru tur daudz, un jānodrošina regulāra ūdens kvalitātes kontrole.

Runājot par ezermalas pļavas sargāšanu no atkritumiem, inspektore saka – tā ir zemes īpašnieka, tātad pašvaldības, atbildība. Tā droši varot tur novietot arī gružkastes, tas ne ar vienu nav jāsaskaņo. Bet pastaigāšanās ar suņiem pa jau esošajām takām kaitējumu dabai nenodara – to secinājuši eksperti, esot informēta arī dome.

Abas puses ir skaļas

Bet ezermalā pastaigājas ne tikai cilvēki un mājdzīvnieki, to dara arī lapsas, eži un citi savvaļas iemītnieki. Putni un dzīvnieki ienāk pilsētvidē arī dziļāk. Piemēram, agros rītos var gadīties lapsu sastapt pat netālu no koncertzāles “Lielais dzintars”.

“Cilvēki ir dažādi – vieni ļoti grib glābt visu dzīvo, bet ir otri, kas uzskata, ka pilsēta ir vide tikai cilvēkiem un tur nedrīkst būt ne vārnas, ne lapsas, nekas tāds,” A. Damberga iezīmē, kā kopumā sadzīvo pilsēta un daba. Un domes Vides nodaļa regulāri saskaroties ar diezgan skaļi paustiem abu pušu viedokļiem un uzstājīgiem jautājumiem, kādēļ pašvaldība nedara šo vai to.

Viens no karstajiem punktiem ir pilsētā ligzdojošie un piestājošie gulbji. “Ir cilvēki, kas saprot, ka nevajag barot, ka putns pats izdzīvos, citi atkal prasa, kāpēc mēs pieļaujam, ka pilsētā gulbji vispār ir, tie apdraudot cilvēkus!” saka dabas aizsardzības speciāliste. “Citi atkal zina, ka dara sliktu, tomēr baro, jo tas labi izskatās un bērniem patīk. Lai gan, manuprāt, pašvaldība pietiekoši sniedz informāciju, sabiedrību uzrunā arī speciālisti.” Meža dzīvnieki, kas meklē barību cilvēku izmestos atkritumos, caunas, mežacūkas pludmalē, no ligzdām izkrituši putnu mazuļi ─ katrā gadalaikā ir savas aktuālās problēmas pilsētnieku un dabas sadzīvošanas jomā.

Baudīt pa gabalu

“Mēs mēģinām cilvēkiem skaidrot situāciju, bet bieži vien ir tā, ka viņi nav gatavi uzklausīt,” A. Damberga norāda uz saprašanās grūtībām. Pilsētnieks piezvanot un paģērot, lai pašvaldība noķer to lapsu. Bet dzīvnieku patversmē, kur ar to nodarbojas, saka, ka nav nemaz tik viegli noķert savvaļas dzīvnieku. Pat klaiņojošos kaķus, kas pie cilvēka daudzmaz pieraduši, grūti dabūt rokā. Cilvēkam ir jāsaprot, ka dzīvnieki nāks pilsētā, un mums ir jāmācās sadzīvot.”

Pa ielām klaiņojošs alnis arī Liepājā ir gana neikdienišķa parādība. Bet vāveres jūrmalas parkā iedzīvojušās tik ļoti, ka tās jau varētu saukt par vietējām iemītniecēm. Daudzi priecājas, ka Jūrmalas parkā ir gluži kā kaut kur Rietumeiropā, kur kuplastes ēd cilvēkam no rokas un ļaujas fotografēt. “Viss ir ļoti labi, ja papriecājamies, un viss. Bet, kad sākam iet un vāveri regulāri barot, un tad pēkšņi, uznākot aukstam un lietainam laikam, nedēļu neaizejam… Dzīvnieks taču jau ir pieradis, īpaši, ja dzimis tur un nav pielāgojies savvaļas apstākļiem, kad pašam jāpiepūlas un barība jāmeklē. Tad rodas problēma.” Un kur tad vēl tādi ļaudis, kas apmētā vāveres ar čiekuriem vai rīda virsū suni.

“Lielākā problēma jau ir nevis tas, ka daba ienāk pilsētā, bet gan pats cilvēks un viņa audzināšana.” Savvaļas dabu vajadzētu baudīt pa gabalu, nevis mēģināt to pieradināt un, kad apnicis rūpēties, meklēt vainīgo – pārliecināta A. Damberga.

Uzziņai:

/ Zaķus pilsētā varētu interesēt daudzie atklātie, ar īsu zālīti apaugušie laukumi. Tādās vietās zaķi jūtas droši, turklāt pilsētā nav arī mednieku. Tiem patīk arī zaļo zonu regulārā pļaušana – ataugušie jaunie asni ir mīksti un garšīgi.

/ Ezis pēc savas dabas ir tāds, ka jūtas labi cilvēku apdzīvotās vietās, kur apkārt dažādi šķēršļi – būvju pamati, dzīvžogi. Liepājas mazās ieliņas varētu būt tiem pilnīgi pieņemamas. Arī ēšanai peļu un kukaiņu te pietiek.

/ Ja vārnu skaits pieaug, vairāk ir arī vārnu bērnu, un tiem vajag daudz barības. Bet, lai to dabūtu, putniem ir jārīkojas aizvien agresīvāk.

Avots: zoologs Vilnis Skuja. 

Grib augt kopā ar pludmali

Liepājas kā uzņēmējdarbībai labas vietas potenciāls var būt arī tās tuvums dabai. To apstiprina kafejnīcas “Red Sun Buffet” īpašnieks Mareks Alberts, kurš biznesu sāka ar pludmales kafejnīcu, un šogad to paplašināja arī ar āra terasi zem pilsētas debesīm un vējam un kaijām pa ceļam.

Pludmalē strādājot, var sadzīvot ar to, ka nav elektrības pieslēguma, nav ūdens un kanalizācijas, tam jāmāk pielāgoties, un septiņu gadu laikā tas arī izdevies – saka M. Alberts. “Bet tagad mums ir nākamais posms – sapnis par nelielu pludmales restorānu ar ēdināšanu, un tagad bez šīm lietām vairs nav iespējams neko izdarīt.” Tādēļ uzņēmums meklē iespējas, sācis sarunas ar pašvaldību par to, kā pie nepieciešamajiem pieslēgumiem un komunikācijām tikt. Domāts, ka vismaz pagaidu variantā šāds restorāns tieši liedagā varētu sākt darboties jau nākamgad, pat ja tad vēl būs “pašiem viss jāved klāt un jāved prom”. Tas jūrmalā varētu strādāt sešus vai septiņus mēnešus gadā vai pat augu gadu – arī decembrī var vakariņot, skatoties uz jūru.

Uzņēmēji nebūt nevēlas pārvērst pludmali par pilsētas daļu tiktāl, lai tajā, piemēram, varētu iebraukt ar auto – tāds neesot viņu mērķis. “Tik ļoti, protams, negribam. Bet runa ir par elementārām lietām, piemēram, tualeti. It kā jau smuka tā sausā tualete pludmalē, bet tūristiem tā tomēr rada izbrīnu,” M. Alberts piebilst, ka arī izvešana reizi dienā to nepadara daudz tīkamāku lietošanai. Savukārt, ja pieejams ūdens, tad arī plastmasas traukus var nomainīt pret daudzkārt lietojamiem.

Lai arī šādas infrastruktūras attīstīšana pludmalē, no vienas puses, ir iejaukšanās dabā, no otras puses, tā tai nekaitētu, ja tiktu pārdomāti lietota – viņš uzskata un piekrīt, ka arī blīvi apmeklētā pludmalē var uzturēt tīrību un kārtību, ja vien to vēlas. “Visu var visam pielāgot, viss ir sakārtojams.” Un viss varot iet roku rokā arī ar dabas saudzēšanu un sargāšanu.

Pilsēta šobrīd attīstās, pludmale vēl ir “gaidīšanas režīmā”, un “Red Sun Buffet” sakās, ka gribot “augt ar to kopā”. Tādēļ M. Alberts cerīgi skatās uz pilsētas attīstības plāniem. Gan uz apgaismojumu tumšajā diennakts laikā, gan uz pastaigu molu un citām lietām, kas pludmalei un tajā strādājošajiem uzņēmumiem ļautu kļūt par pilsētas viesu galamērķi, kas viņus aizturētu te uz ilgāku laiku. “Pludmale ir Liepājas neizmantotais potenciāls! Un ne tikai vasarā.”

Bet arī Liepāja kopumā ir videi un dabai draudzīga pilsēta –  uzskata M. Alberts. “Kaut vai tīrības ziņā mēs esam tik ļoti priekšā daudzām lielām un mazākām pilsētām.” Bet kaijas, kuru brēkšana kādam tīk, bet kādam arī traucē, “ir Liepājas simbols gribot negribot”. Bet, ja kādam gribas pavisam neskartu dabu, viņš taču droši var doties atpūsties daždesmit kilometru tālāk. 

Parādām, ka neesam bīstami

Ruslans Matrozis, ornitologs, specializējies ūdensputnu pētniecībā: Zviedrijā, Polijā, Vācijā un daudzviet citur Eiropā ir pilsētas, kur pilni parki ar putniem, kas nebaidās no cilvēka. Viens no iemesliem ir arī tas, ka cilvēki putnus piebaro, tie ar laiku maina savu uzvedību un vairs nevairās no cilvēkiem, kā tas joprojām ir pie mums. Piebarojot, mēs pakāpeniski parādām putniem, ka nav tas cilvēks tik bīstams. Protams, ir izņēmumi, tādi vienmēr būs, arī Zviedrijā.

Pilsētnieki neredz putnus tik tuvu kā laucinieki, kam katrā mājā būrītis un stārķis uz jumta. Pilsētniekam kontakts ar dabu ir minimāls. Bet, barojot putnus, cilvēki gūst prieku, un veidojas kontakts, un tas dod kaut ko pozitīvu gan cilvēkam, gan pašiem putniem. Turklāt cilvēki, to darot, vēro arī apkārtni, ierauga vēl ko citu, viņiem rodas aizvien lielāka interese par dabu.

Un vēl mēs tā veicinām to, ka ūdensputni pilsētā dzīvos, neraustīsies kā vienā otrā vietā, kur notiek medības. Kad ir medību sezonas atklāšanas diena, Rīgā putnu skaits pieaug, jo tie saprot, ka tur ir drošāk, ka tur nešauj.

Ja stāsta, ka putnus piebarot nevajag, protams, taisnība ir, vērtējot no ekoloģiskā viedokļa, ka putns pats spējīgs atrast barību. Bet mēs esam sačakarējuši dabu tiktāl, ka turēties pie kaut kā tāda, it kā dabiska, vairs nav iespējams. Kā mēs, izmantodami mežus un laukus, varam domāt, ka tur dzīvnieki dzīvo dabiskā vidē? Tik un tā viņiem ir katru dienu saskarsme ar cilvēku, biotops ir izmainīts uz visiem laikiem. Viss taču vairāk vai mazāk ir pakārtots cilvēka saimnieciskajai darbībai.

Ja putnam piebarojot dod enerģiju, tas nav iemesls, kāpēc tas nelido prom. Jaunais putns paēdīs un aizlidos. Ja nespēs, tik un tā agrāk vai vēlāk nomirs. Un nav zināms neviens gadījums, kad putns būtu iesalis ledū. Tikai beigts var iesalt.

Zināmā mērā, popularizējot piebarošanas kaitīgumu, tiek risinātas problēmas – nebūs novārgušu putnu, dzīvnieku, nebūs tie jāvāc. Kad tāds nomirst dabā, to neviens neredz, bet kad nomirst parkā, kājās būs sacelta visa pašvaldība. No tāda viedokļa raugoties, šo attieksmi var saprast. Bet tas nav risinājums. Ja paskatās vēsturiski – esmu tam sekojis līdzi –, kustība pret piebarošanu sākās pēc dažiem gadījumiem, kad kādā pašvaldībā cilvēki sūdzējās, ka mirst gulbis, un dome neko nav darījusi, tagad ir vainīga.

Tas ir valsts uzdevums – nodrošināt tādu dienestu, kāds citās valstīs ir, kas ievainotus un novārgušus putnus un dzīvniekus pilsētā savāc un aprūpē, un, ja tie dzīvotspējīgi, tad palaiž savvaļā, ja nav dzīvotāji, tad iemidzina. Mums tāda dienesta nav.

Kāpēc mums pilsētā vispār dzīvo, piemēram, kaijas? Tāpēc, ka cilvēki tās izspieda no to dzīvesvietām, un kaijas pārcēlās uz jumtiem. Un to skaits pieaugs, kamēr atkritumi būs brīvi pieejami, un kamēr cilvēks tajos izmetīs trešo daļu no tā, ko nopērk. Un, ja nebūs kaiju, būs žurkas. Ja būs lapsas, būs arī pūces. Tā mēs tos visus pievilinām, bet tad sākas problēmas. 

Vai pilsētā barojat savvaļas putnus?

Viktorija Markelova – suņu friziere: Jā, esmu to darījusi. Baroju pīles, kas ir Jūrmalas parkā. Laikam jau nedrīkst, bet man viņu ir žēl. Vispār jau tad, kad eju uz parku pastaigāties, tikai retu reizi līdzi ir kaut kas ēdams, ko iedot putniem. Ja ir, tad iedodu, bet speciāli barību līdzi neņemu.

Oksana Šēnfelde – strādā: Dažreiz esmu barojusi pīles Gulbju dīķī. Kad pastaigājamies ar krustdēlu, dažreiz paņemam līdzi maizi putniem. Esmu dzirdējusi, ka savvaļas putnus nevajag barot, bet, skatoties no cilvēcīgā viedokļa, viņi tomēr grib ēst. Cilvēki putnus baro tādēļ, lai tie būtu paēduši. 

Dace Bluķe – liepājniece: Manā mājā, tieši manā stāvā, sienā ir iedobums, un tur jau vairākus gadus dzīvo zvirbuļi. Ziemā man viņu ir žēl, un tad uz palodzes es izberu drupačas. Zvirbuļi labprāt ēd. Vēl speciāli šad un tad zīlītēm pērku barību, ko izlieku vecāku dārzā. Zīlītes ziemā atlido un arī labprāt paēd. Arī mammas sarūpētos graudiņus.

Helēna  – pensionāre: Es putnus mīlu un baroju gan gulbjus, gan zvirbuļus un citus lidoņus. Kad ejam staigāt ar mazbērniem, aiznesam kādu maizes gabaliņu gulbjiem, kas dzīvo Dienvidrietumu rajonā. Zinu, ka īsti labi nav piebarot savvaļas putnus, jo tad viņi, ziemai nākot, nelido prom. Bet putnus barot tomēr ir forši!

Taisija Poberežnaja – pensionāre: Dzīvoju Tosmarē, un mums ir ļoti daudz putnu. No rītiem viņi skaļi uzvedas un neļauj gulēt. Dažreiz kaut ko iedodu, regulāri gan putnus nebaroju. Paberu graudiņus, maizīti. Man kaut kā putnu ir žēl. Visi taču dzimuši, lai dzīvotu, lai neciestu badu.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016