Tā nav norma un pret to jāiestājas, “Kurzemes Vārdam” stingri pauda publikācijai uzrunātie – gan vardarbībā cietušie, gan pedagogi, gan prevenciju darbībās iesaistītie.

Muka no “gudrības zombija”

“Sākās ar rokas pagrūšanu, jo labāk zīmēja. Digitālos uzdevumos uzspieda nepareizo atbildi viņas vietā, pazeminot vērtējumu. Noniecinošas garāmejošas mutiskas piezīmes, puspateikti teikumi,” mamma Zane iesāk stāstu par savu meitu, kas piedzīvojusi mobingu tādēļ, ka ir gudra un teicama skolniece.

“”Skolā 2030” liek strādāt pa pāriem, grupās, jāmāk sadarboties, un meita “vilka” grupu, bet arvien vairāk klasesbiedri viņu izslēdza, nevēlējās sadarboties. Aizgāja līdz tam, ka vienu dienu viņa kļuva “neredzama”. Pilnīga vienaldzība. Tad trāpīja ar florbola bumbu pa aci, jo visi bija tā uzvilkušies.

Meita man atsūtīja bildi, ka viņa sēž un visa rinda aiz viņas tukša. Klase bija saspiedusies vienā rindā. Man sirds salūza.

Ja bija jāstrādā grupā, kādreizējā “draudzene” zvēriskā balsī kliegusi, ka tad jau labāk ar dzīvnieku, nevis ar viņu. Citi muka no “gudrības zombija” utt. Jā, viņa motivāciju atrada mācībās. Tāpēc labsajūtas monitoringā šķita, ka viss ir lieliski, jo nebija krituma mācībās.

Tur balstās uz to, ka, ja bērns neiet uz skolu, tad ir mobings un jāuztraucas. Un klases audzinātāja nostājās klases pusē, jo meita pati jau nekur neiesaistoties. Tāds apburtais loks.”

Patlaban meitene ir pārgājusi uz citu skolu. “Viņa nemuka, viņai tur vairs nebija izaugsmes,” saka mamma un secina – meita ir gudra un cauri divu gadu spēcīgam mobingam izgājusi stiprāka un viedāka, bet ar pilnīgi zudušu ticību labajam.

“Nesen, kad viņa devās pie miera, retoriski man jautāja: “Kāpēc cilvēki ir tik ļauni?” Un es neteicu klišejisko, ka būs labi. Jo tā ir – jau no bērna kājas cilvēks ir skaudīgs. Tas pierādās katru dienu. Viņš necenšas būt gudrāks, bet ļauni skauž un sit pa pieri centīgajam.

Jo tā ir vieglāk, rāmi vīt intrigas, nevis pacelt dibenu un sākt strādāt ar sevi, jo “priekš kam”. To mēs redzam visās vecuma grupās.”

Mamma sapratusi: nav sistēmas, kā tikt ar to galā. Visas labsajūtas aptaujas, akcijas un aicinājums runāt ar skolotājiem ir “kaķim zem astes”.

“Paliek vai nu sliktāk, vai nemainās uz labu. Jo visi ir pārdeguši, nav atbalsta personāla, ģimenes ir izšķīdušas, vērtību sistēmas nekonkrētas, pilnīgs apmulsums un apātija. Man kā mammai nervi tika samalti miltos, cieta visa ģimene, vecvecāki. Jo tā bezspēcība ir neizturama.”

Vai gribētu nonākt otra lomā?

Liepājas Leļļu teātra repertuārā jau gadu ir izrāde “Dauka. Labie jautājumi”, kurā režisors Dmitrijs Petrenko kopā ar aktieriem integrējuši arī tādas mūsdienu reālijas kā izsmiekls, mobings, tostarp arī sociālajos tīklos.

“Man ļoti patīk spēlēt šo izrādi,” saka aktrise Inga Dzintare, “jo mēs runājam par svarīgām tēmām. Arī par atbalstu šādās situācijās, ko pati būtu vēlējusies saņemt tīņa vecumā.”

Inga neslēpj, ka tikusi skolā apsmieta.

“Jā, esmu ar to dzīvē saskārusies un arī izrādē spēlēju cietēja lomu, bet ne tikai. Mēs ar kolēģiem maināmies, iejūtos arī apsmējēja ādā.”

Aktrise vērtē, ka izrādē tiek runāts par tēmām, kas aktuālas mūžīgi. “Tas ir darbs, ko var spēlēt un spēlēt. Tikai žēl, ka nekas jau tādēļ lielos vilcienos nemainās. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir uzdot jautājumus skatītājiem izrādes laikā: vai viņiem tas liekas pieņemami, vai viņi gribētu nonākt vienā vai otra lomā.”

Ingai šķiet, ka par fizisko un emocionālo vardarbību skaļāk gatavi runāt tie, kuri ar to saskārušies, tāpēc iestājas par taisnīgumu, risinājumiem. “Pieņemu, ka tikai tad, kad pāridarītājs nonāk mainītās lomās un pats kļūst par cietēju, viņš pāridarījumu saprot pa īstam,” uzskata aktrise.

Kamēr apvainotājs par savu rīcību gūst apkārtējo uzmanību, viņš no tās barojas un iegūst zināmu sociālo statusu. Ja apkārtējā vide to pieļauj, nekas var arī nemainīties.

Inga ir pārliecināta – svarīgi, ka māksla tālredzīgi runā par jautājumiem, kas varbūt tajā brīdī nav tik aktuāli, tomēr vēlāk kaut kad var kļūt.

“Manuprāt, ja cilvēki skatīsies izrādi vai vienkārši izglītosies par dažādām tēmām, viņi labāk izpratīs paši sevi. Jo jāsāk jebkurā gadījumā ir ar sevi.”

Inga mācījās vienā no Rīgas skolām, klasesbiedru uzmanības centrā nonāca izskata dēļ. “Man bija problēmas ar ādu,” viņa atceras, tādēļ tikusi apcelta, rupji apsaukāta.

Iesaistoties mammai, kas devās runāt ar izglītības iestādes vadību, situācija normalizējās. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa piedzīvojusi pāridarīšanu no citiem apģērba dēļ. “Tu vienkārši sagremo tās lietas un mēģini darīt visu, lai iekļautos,” viņa atklāj savu izdzīvošanas formulu.

“Stāsts jau nav par to, ka tu neiederies. To atrisināt var tikai un vienīgi izpratne un empātija. Bet tas ir darbs, kurš ir jāiegulda vecākiem mājās.”

Akmens vecāku lauciņā

Inga Zeide, kas vēl pirms diviem mēnešiem pildīja Liepājas Liedaga vidusskolas direktores pienākumus, bet nu ir docente Liepājas Universitātē, saka: “Tas, ko konstatējām, – bērni, kuri nonāca mūsu redzeslokā, parasti bija vieni un tie paši.

Un problēmas saknes vienmēr varējām atrast ģimenē.

Tie bija bērni, kuri paši cietuši kaut kādu iemeslu dēļ vai kuri paši ir bijuši aizvainoti savā dziļākajā būtībā un tā centās aizvainot citus.

Man grūti pateikt, vai vecāki dzīvo mītos, vai tā ir aizsargreakcija, bet mums bieži bija situācijas, kad, izsaukti uz skolu, vecāki apgalvoja, ka mājās nekas tāds nenotiek, mājās skolnieks ir balts un pūkains. Es tam neticu, un neticēja arī neviens no mūsu atbalsta komandas, jo tā vienkārši nenotiek.

Lielākoties tur ir apakšā ģimenes traģēdijas. Jautājums ir arī par to, vai vecāki vispār apzinās savus emocionālos pienākumus pret saviem bērniem.”

Algoritms, kā strādāt, jau ir skaidrs visām skolām. Rīcības modeļi ir arī Liedaga vidusskolā, tiek iesaistīts sociālais pedagogs, psihologs, katrs savā posmā veic zināmu procedūru, tas tiek fiksēts, tiek informēti vecāki.

Ja nepieciešams, iet tālāk, iesaistot citas institūcijas. “Bet mēs visu laiku ejam pa riņķi. Jo skolu rīcībā nav tik daudz instrumentu, neskatoties uz to, ko saka ministre, lai tiešām risinātu tādus smagus gadījumus.

Es neesmu par sodu pastiprināšanu, jo sods jau nerisina problēmu. Sods cīnās zināmā mērā ar sekām.

Pirmkārt mums kā sabiedrībai ir jāatrod veids, kā mēs viens pret otru attiecamies, kā mēs vispār dzīvojam. Tas ir tāds globālāks jautājums, tas ir arī jautājums par vērtībām, tām, kas mums ir ģimenē. Tur jau nevar mest akmeni tikai un vienīgi bērnu lauciņā. Tas ir jāmet ģimeņu, vecāku lauciņā.”

I. Zeide atminas, ka skolā katru dienu bijušas situācijas, kas skar vardarbības jēdzienu. “Tā ir ikdiena. Jautājums vienīgi par situācijas smagumu, cik ļoti kādam kaut kas ticis nodarīts, cik tālu tā ir bijusi vardarbība un cik tālu vienkārši kāda saķeršanās, konflikts.”

Tomēr vardarbība skolā nav novērota tādā mērā, lai to iekļautu prioritātēs. “Diemžēl vispārējā kārtībā, jo nebija nekādas ārkārtas situācijas, kuras mums būtu tādā skolas prioritāšu līmenī jārisina. Bija atsevišķi gadījumi, ko zinājām, bet plaša mēroga problēma – to tā nevar raksturot.

Bija klases, kur skolēni bija miermīlīgi, draudzīgi, bija klases, kur daudz izteiktāk.

Dažkārt tas nebija tikai vienas klases ietvaros, dažkārt notika arī starp klasēm, arī mazākie terorizē lielākos, arī tā notiek.”

I. Zeide akcentē vēl kādu būtisku niansi – kas notiek klasē ar pieaugušajiem un kādu piemēru rāda skolotāji.

“Es nebūt nevaru teikt, ka skolotāji ir tie, kas ir emocionāli noturīgi, toleranti un empātiski. Pie skolotājiem, kuri tādi ir, arī bērni cenšas būt iejūtīgāki. Arī tas ir fakts. Daļa no skolotājiem joprojām iziet no varas pozīcijām.

Jā, protams, skolotājam ir jāsaglabā sava reputācija, lai spēj aizvadīt mācību saturu. Bet tam nav obligāti jānotiek no varas pozīcijām, tam nav jānotiek, otru pazemojot, apvainojot vai izmantojot viņa bezspēcību, skolēnu statusu.”

Trūkst praktisku zināšanu

Patlaban visā Latvijā ir uzsākta kampaņa “Apturēsim mobingu skolās!”. Sociālais uzņēmums “Esi/emocionālā, sociālā intelekta centrs” tā ietvaros novadījis mācību kursu 15 pedagogiem no visas Latvijas.

Viņi apguvuši emocionālās inteliģences trenera prasmes un tehnikas, ko izmantot dažādās situācijās skolas vidē, 120 skolām ir uzdāvināti metožu un spēļu grāmatu komplekti.

“Interese bija ļoti liela. Mums pieteicās desmit reizes lielāks skaits,”

atminas “Esi/centra” vadītāja Madara Mickeviča.

Motivācija bijusi dažāda, bet visvairāk piesaistījusi tieši iespēja strādāt praktiski un gūt pieredzi dažādās situācijās, kā strādāt ar konkrētiem gadījumiem klasēs.

“Tā pedagogiem pietrūkst. Jo informācijas jau ir pietiekami, bet trūkst laika to izlasīt un apstrādāt, piemērot individuālām situācijām. Apmācības balstījām praktiskās izspēlēs, kur pedagogi varēja iejusties skolēna lomā, iejusties skolas pedagoga lomā, esi/ trenera lomā. Bija iespēja uz savas ādas izbaudīt, kā tas ir. “

Pēc tam, kad apmācības pabeigtas, skolotāji saņēmuši arī speciāli veidotu izglītojošu materiālu komplektus, kas attīsta un pilnveido skolēnu, pedagogu, vecāku sociāli emocionālās prasmes. “Treneri iet klasē un strādā ar bērnu emocijām, tādējādi arī preventīvi novēršot mobingu,” praktisko darbību ieskicē M. Mickeviča.

Viņa norāda, ka emocionālā inteliģence ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām prasmēm, kas jāapgūst kā lieliem, tā maziem.

“Bet mūsu centra radītie materiāli un apmācītie treneri nav burvju nūjiņa, pēc kuras pamāšanas mēs nekad dzīvē vairs nedzirdēsim par mobingu skolās.

Taču caur šīm spēlēm un grāmatām bērni un jaunieši saņem praktiski pielietojamu informāciju un attīsta prasmes, kā reaģēt un pazīt, un kontrolēt savas emocijas, nekaitējot apkārtējiem, kā iegūt ietekmi pozitīvā veidā, stiprināt pašapziņu.”

No Liepājas minētās apmācības izgājusi vienīgi Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas skolotāja Gita Zommere. Pieteikusies pēc pašas iniciatīvas pēc tam, kad ieraudzījusi feisbukā piedāvājumu.

G. Zommere ir ne tikai vācu valodas skolotāja, bet viņai audzināšanā ir arī 9. klase. “Pirmais, par ko es vienmēr iestājos, ir: akcentējam un pieņemam citādo, esam kopā un pieņemam citādo. Tas ir sauklis, pēc kura vados.

Ja cienām, akceptējam, pieņemam citādo, tad nevajadzētu būt melnbaltai domāšanai – pareizs, nepareizs, smuks, nesmuks, labs, slikts –, kas diemžēl mūsu sabiedrībā dominē.

Šis viedoklis ieņem stipru vadošu lomu.”

Par pieredzētām mobinga epizodēm skolas dzīvē G. Zommere stāsta: “Man nav bijušas klases, kur ir izteikta fiziskā vardarbība: sit, sper, bet pirms vairākiem gadiem bija situācija, kad kādam skolēnam mantas bija iemestas tualetes podā vai jaka atkritumu tvertnē.

Bet tas bieži notiek tur, kur mēs kā klases audzinātāji nevaram turēt roku uz pulsa. Piemēram, sporta nodarbības notiek Olimpiskajā centrā, un tikai pēc tam uzzinām, kas ir noticis. Tad mēs to pārrunājam, ja saskādēta manta, tad iesaistās vecāki, viņi arī tiek informēti, ja skolēnam ir tendence darīt otram pāri.

Manuprāt, skolā ir atstrādāti mehānismi, kad tas notiek. Ir plāns A, plāns B. Mums, skolotājiem, ir svarīgi likt tos rāmjus, bet tas nav viegli, jo paaudzes mainās. Arī vecāku attieksme. Ir, kas iesaistās, ir, kas nostājas neitrālā pozā, bet skolas vadība aicina vecākus uz skolu, runā. Tādā ziņā – neatlaidīgi.”

Mazi darbarīki domāšanas maiņai

Jautāta, vai kampaņas laikā apgūtais būs vērtīgs instruments cīņā ar mobingu, G. Zommere atzīmē, ka nepatīk lietot vārdu “cīņa”.

“Tās ir ļoti rotaļīgas, ļoti atraktīvas spēles, mazi darbarīki, ar kuriem tu, ieejot klasē, vari likt viņiem pašiem aizdomāties. Un tu nevienu neaudzini, neko nepārmet. Tavs uzdevums nav pārliecināt viņus par pretējo, bet likt aizdomāties. Ļoti vienkārši, ļoti neitrāli, mierīgi, rotaļīgi, asprātīgi.

Darbojoties ar skolēniem, tu klausies, un netiešā veidā skolēni par sevi pasaka daudzas lietas.”

M. Mickeviča papildina, ka “mēs neesam psihologi, mēs strādājam, attīstot komunikāciju, empātiju, mērķtiecību, apzinātību, pašregulāciju. Tas ir, kā es regulēju sevi, savas emocijas, kā es komunicēju, kā sadarbojos, kā es empātiski izjūtu citus cilvēkus.

Tā ir vairāk prevencija. Tur, kur jau ir vardarbība, cits citam sit, dur, ir jāpiesaista policija, visas iespējamās institūcijas. Bet, lai līdz šādai situācijai nenonāktu, mums nepieciešamas sociāli emocionālās prasmes.”

“Esi/centra” vadītāja pārliecināta, ka vardarbību un mobingu var izmainīt tikai tā, ja tam ir pēc iespējas vairāk pretinieku. “To nevar viens cilvēks, bet, ja divi, trīs, četri, pieci pasaka, nē, mēs šādu rīcību neapstiprinām, tas nav mūsu klasē pieņemami, tad šo situāciju iespējams mainīt un mobinga riskus novērst.”

Un apmācītie 15 pedagogi ir milzu spēks. “Lai skaitlis nemulsina – ietekme tiešām ir ievērojama. Mēs redzam praksē, ka viens cilvēks var mainīt vidi skolā. Mūsu pedagogi katrs novadījis vairākas nodarbības dažādās klasēs, izglītojuši arī kolēģus.

Sanāksmēs ir bijuši vienā reizē līdz pat 100 pedagogu.

Tā ka ir ļoti daudz to, kam mūsu treneri stāsta par sociāli emocionālajām prasmēm un kā tās var ieviest ikdienā.”

G. Zommere plāno tuvākajā laikā plašāk dalīties zināšanās. “Esmu tikai savā skolā vadījusi nodarbības. Esmu gatava iet arī uz citām skolām, ja mani aicinās. Esmu fascinēta par to visu. Bet mana problēma ir tā, ka man ir liels stundu skaits, esmu vācu valodas skolotāja. Apmācībās daudzi, kas bija no citām pilsētām, ir sociālie pedagogi. Līdz ar to viņi var brīvāk un uzreiz pieslēgties notiekošajam.”

“Tikai pabakstīšanās” jāaptur jau saknē

Iveta Leja-Andersone, psiholoģe

Šobrīd sabiedrībā arvien vairāk runā par vardarbību, kas netiek atpazīta, tās arī ir lielākās bažas, runājot par mobingu (jeb bulingu), – apkārtējie var palaist garām nozīmīgus signālus par vardarbības esamību.

Tā rada visgraujošākās sekas, jo iesaistītie nesaņem adekvātu palīdzību un no apkārtējo puses tiek raidīta attieksme, kas pielīdzināma vienaldzībai.

Tas pa virsu jau piedzīvotajam veido sekundāru traumu. Šādu pieredzi pēc tam ir visgrūtāk pārstrādāt, jo sakrājušās pa virsu pieredzes kārtām kā pamatīgai tortei.

Jebkura veida ķircināšanās, bakstīšanās skolēnu starpā jau ir pirmie signāli par agresijas izpausmēm, kas jebkurā brīdī var robežoties ar vardarbību.

Mēs neviens nezinām, kā bērns, par kuru “it kā garāmejot paķircinās”, to uztver. Vai viņš ar šo pieredzi tiek galā, vai tas ir sistemātiski un mērķtiecīgi uz konkrēto bērnu vērsts, zina un jūt tikai viņš pats. 

Apkārtējiem, to redzot, jau saknē būtu jāapstādina šīs “nekas traks, tikai pabakstīšanās” darbības.

Mērķtiecīga apcelšana, izsmiešana, aprunāšana, izstumšana no grupas, ņirgāšanās, noniecināšana, grūstīšana, rupja iedunkāšana, paraušana, sišana vai spārdīšana – tās visas ir vardarbības izpausmes.

Jebkas, kad tiek demonstrēta vara pār otru, otru pazemojot, noniecinot, nivelējot, ir vardarbība. Savas varas uzspiešana otram. Un tas būs pilnīgi kaut kas cits atšķirībā no dusmu izpaušanas par kādu situāciju, kas neapmierina, nevienu citu nepazemojot vai neuzspiežot savu varu.

Viena no vissarežģītākajām emocijām ir dusmas, ko bieži neatļauj bērnam izpaust, no paaudzes uz paaudzi šī neatļauja ir mantota.

Neatļaut izpaust emocijas arī ir savas varas uzspiešana (vardarbība) ar tālejošām sekām, proti, bērns iemācās neuzdrošināties izpaust šo savu jaudīgo emociju, kas var nākt uz āru jau citos veidos, viens no veidiem var būt bulinga veikšana pret kādu citu vai pilnīgi pretēja reakcija – nespēja sevi aizstāvēt, paust atklātu neapmierinātību, jo savu dusmīgo pusi līdz šim ir bijis bīstami izrādīt, tas ir bijis tabu.

Jebkurš no mums ir kā spogulis, kas caur uzvedību signalizē par savām iekšējām drāmām.

Bērni vēl tikai mācās pārstrādāt piedzīvotās pieredzes no pieaugušajiem. Ir bērni, kuri aktīvi pāriet darbībās, lai pārstrādātu kādu savu iekšējo drāmu, un ir bērni, kuri apguvuši pasīvu sevis izpausmi, bieži tie ir bērni, kuru ģimenēs ir bīstami aktīvi paust savu balsi vai viņi vienkārši pēc dabas ir ļoti mierīgi – un to ļoti labi var saskatīt, kurš ir kurš.

Dažkārt cilvēki apjūk, nezinot, kā sniegt atbalstu. Dziedinoši būs jau tad, kad būsiet klātesoši, dzirdoši, jūtoši, izrādīsiet bērnam, ka viņš jums interesē, ir nozīmīgs viņš un viņa izjūtas un respektēsiet bērna izvēli izstaigāt kādu savu pārdzīvojumu patstāvīgi – ar vēstījumu, ka tad, ja viņš vēlēsies runāt, jūs būsiet atvērts viņu uzklausīt.

Tikko bērns pārstāsta piedzīvoto, notiek pieredzes pārstrāde un integrēšanas process psihē. Un pats būtiskākais – šo visu veikt bez vērtēšanas un ātriem ieteikumiem, kas nu tagad bērnam būtu jādara, līdz galam neuzklausot visu, kas bērnam sakāms.

Piemēram, cietušā gadījumā: esi vienaldzīgs, laid gar ausi, atriebies, taču saņemies, neesi lupata! Pāridarītāja gadījumā: tu esi slikts, kā tu to varēji, saņem sodu!

Tā vietā uzmanīgi uzklausiet, kas veicējam sakāms, kas motivēja viņu tā rīkoties, atgādinot, ka rīcība nav bijusi laba, taču viņš pats joprojām ir ļoti svarīgs un nozīmīgs jums, ka vēlaties izprast rīcības motīvus (bieži bērns nespēs formulēt iemeslus, jo caur savu uzvedību izreaģē kādas savas iekšējās neapzinātās drāmas).

Ja skolā realizēts bulings, sekas būs graujošas gan veicējam, gan upurim, gan lieciniekiem (vai tie būtu skolēni vai pedagogi). Psihe tiek satricināta ikvienam iesaistītajam. Taču, vai sekas būs ilgstošas un turpmāko dzīvi ietekmējošas, būs atkarīgs no tā, vai tiek saņemts savlaicīgs un pienācīgs atbalsts. Vai ir ar ko izrunāt pieredzēto, izventilēt pārdzīvoto.

Upura gadījumā esam vairāk atbalstoši, ir skaidrāk saprotams, kā šo atbalstu sniegt.

Veicēja gadījumā ļoti bieži no apkārtējo puses reti kurš aizdomājas un ir grūtāk izprotams, kāda veida atbalsts šim bērnam ir nepieciešams.

Pedagogu gadījumā supervīziju pieejamība, skaidri izstrādāti rīcības plāni vardarbības gadījumos, lai pēc iespējas izslēgtu bezspēcības izjūtas ieslēgšanos, kas trigerē un ieslēdz aizsardzības reakcijas ar nevēlēšanos iesaistīties un risināt “niekus”, lai “pasaudzētu” sevi (bet ilgtermiņā tikai saasinot situāciju).

Bērnam ir ļoti būtiski sajust, ka viņš ar vecākiem un pedagogiem ir kā viena komanda ar vienu mērķi palīdzēt viens otram tikt galā arī ar grūtām emocijām un situācijām un ka ikvienā situācijā ir iespējams rast risinājumu.

Veselīgas sociālās prasmes ļauj mums dzīvē sasniegt savus mērķus – veidot karjeru, veidot intīmās attiecības, arī ģimeni, draudzību, būt veiksmīgiem un laimīgiem savā dzīvē.

Uzziņai

Kas ir mobings?

– Vārds, kas aizgūts no angļu valodas vārda bullying jeb to mob – uzbrukt barā. Mobingu mēdz dēvēt arī par vienaudžu savstarpējo vardarbību.

– Mobings skolā – apcelšana, ņirgāšanās, izstumšana, fiziskā agresija, digitāls. Pēc 2015. gada pētījuma datiem, ar 30% skolēnu, kuri cieš no mobinga, Latvija ierindojās 2. vietā starp OECD valstīm. Bet 2018. gadā ar 35% skolēnu – jau 1. vietā.

Kampaņas “Apturēsim mobingu skolās!” rezultāti

– 9 no 10 bērniem skolā tiek apcelti vai redz, kā mobingu piedzīvo citi.

– 66,7% vecāku atzīst, ka viņu bērns ir apcelts.

– 19% zina, ka viņu atvase bijusi blakus un novērojusi pret kādu citu vērstu mobinga situāciju.

– Tikai nepilns procents (0,74%) – ir droši, ka viņa atvasei ar mobingu vispār nav nācies saskarties.

– Visbiežāk bērniem skolās nākas piedzīvot emocionālu mobingu – gandrīz 90%, taču notiek arī izstumšana – 59%, fiziska pārestība – 50% un cita veida pāridarījumi.

– 63,55% vecāku atzīst, ka biežākie mobinga iemesli skolā, ko piedzīvo vai ir redzējis bērns, ir saistīta ar citādu uzvedību, raksturu, komunikācijas veidu.

– Uz jautājumu, kā atbildība ir novērst mobingu skolās, lielākā daļa vecāku atbild, ka tā ir visas sabiedrības problēma un atbildība.

– Par galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijas skolās mobings ir tik bieža parādība, vecāki min sabiedrībā kopumā valdošo neiecietību pret citādo un atšķirīgo, agresijas pilno saturu masu medijos un sociālajos tīklos, bērnu visatļautību un viedierīcēs pārlieku daudz pavadīto laiku, uzmanības, komunikācijas un kopīgā laika trūkumu ģimenēs, kā arī ļoti atšķirīgo ģimeņu finansiālo stāvokli, no kā ir atkarīga bērna higiēna, apģērbs un skolas piederumi.

Es domāju tā: Vai skolā jūs apsmēja?

Zenta Roze – pensionāre:

– Esmu pēckara bērns, un mēs visi bijām tādi iebaidīti. Daudzi 1. klasē sāka iet tikai deviņu, desmit gadu vecumā. Kad nāca skolotājs, tad sastingām, kad direktors – neelpojām. Bērni klasē mazāk mīlēja tos, kas bija slinkāki un sliktāk mācījās. Mēs bijām paklausīgi, zinājām, kas labi, kas slikti. Skolotāji gāja pie vecākiem uz mājām, zināja, kas ģimenēs notiek. 

Argita Petrovska-Jakuško – bezdarbniece:

– Par mani teica gara, tieva, bet es neļāvu sev darīt pāri. Manuprāt, bērni visos laikos bijuši nežēlīgi un apcēluši tos, kas atšķiras no citiem ar izskatu vai citādi. Vairumam ņirgāšanās ir norma, jo vecāki nav mācījuši, kā jāuzvedas, kas pieklājīgi, kas ne. Ja vecākiem pašiem nekā nav galvā, tad bērnam neko nemāca, neskaidro. Ko vecāki ir vai nav ielikuši, tā bērns dzīvo. 

Marta Roģe – mācās:

– Nē. Tagad mācos ģimnāzijā, un visi ir pozitīvi, draudzīgi cilvēki. Ģimnāzijā jau vairs nav pusaudži, bet cilvēki, kas saprot vardarbības sekas. Iepriekš mācījos mazā lauku skolā, un tur mēs visi bijām savējie, pazinām cits citu. Ko tur apcelt?

Lina Dubina – strādā:

– Man nav tādas pieredzes. Domāju, ka bērnu izturēšanās lielā mērā atkarīga no tā, cik viņš vecs, vai sācis pieaugt. Vidusskolā attieksme mainās. Atceros, kad mācījos pamatskolā, bija gadījumi, kad tika aizskarti tie, kas nāca no nabadzīgām ģimenēm un atšķīrās pēc izskata. Apceļ arī tos, kas baidās skaļi izteikt savas domas, kaut kādā ziņā ir vājāki. 

Anete Meire – mācās:

– Man tāda pieredze ir no pamatskolas. Tad bērni meklē sevi, attīstās, nesaprot, cik cilvēki var būt dažādi. Tiek izdomāta kaut kāda norma, bet tos, kas neatbilst, atšķiras vai ir kreatīvāki, apceļ un aizskar. Ar vārdiem var ļoti aizskart, jo katram ir savs izturības līmenis.