Sanācis tā, ka šajā vasarā uz ceļiem neesmu redzējusi nevienu stopētāju. Nezinu, vai viņu vispār kļuvis mazāk vai pie vainas tas, ka konkrētajā brīdī netrāpu braukt garām tām vietām, kur stāv braukt gribētāji. Varbūt tagad visi nopirkuši automašīnas? Protams, ne.

Nu jau pirms gadiem ir bijušas reizes, kad pašai, ceļa malā stāvot, neplānoti jāceļ roka, mēģinot kādu braucēju apturēt. Visbiežāk tas bija saistīts ar satiksmes autobusu, kas kaut kādu iemeslu dēļ netika līdz manai pieturai.

Vienu reizi pati nokavēju. Pa meža ceļu ejot uz lielā ceļa pusi, ausis sasniedza tik pazīstamā skaņa – autobuss aizbrauc. Bez manis. Vēl labu brīdi stāvēju cerībā, ka pēc mana aicinājuma apstāsies kāds garāmbraucējs, kurš uz pilsētu dodas savā automašīnā.

Tie trīs, kurus mēģināju nostopēt, pabrauca garām, ātrumu nesamazinot. Vienā automašīnā bija tikai šoferis, bet varbūt visas pārējās vietas bija aizņemtas ar novākto gurķu, tomātu un kartupeļu maisiem?

Ļoti iespējams.

Protams, visskaļāk izskan tie stāsti par stopētājiem, kas beigušies traģiski. Kā nu jau pirms daudziem gadiem ziemā kādu autovadītāju sadūra jauns vīrietis, kurš ceļa malā bija stopējis un paņemts braucamajā.

Bet cik ir to labo stāstu, kas beidzas uz abpusēji priecīgas nots, kad palīdzības lūdzējs saņēmis, ko vēlējies (aizvests līdz vai tuvu iecerētajam galamērķim), bet palīdzētājs (autovadītājs) guvis gandarījumu par savu labo sirdi, laiku braucot pavadījis interesantās sarunās un vēl pārliecinājies, ka visi stopētāji nebūt nav ļauni maniaki vai sabiedrības padibenes, bet gan pavisam normāli un jauki cilvēki.

Man jau šķiet, ka autovadītājam vajag tikai vienu pozitīvu pieredzi, lai gūtu apstiprinājumu, ka tā var darīt un tas nav nekas briesmīgs – apstāties un paņemt savā braucamajā svešu cilvēku, kurš ceļa malā stāv ar paceltu roku. Vai apturēt braucamo un pajautāt, vai nav vajadzīga palīdzība, ieraugot pa nomaļu lauku ceļu vai šoseju soļojot vientuļu gājēju. Varbūt viņam kaut kādu iemeslu dēļ līdz mājām vēl pāris kilometri jānoiet, bet vakars strauji nāk virsū? Varbūt kaut kas misējies un cilvēks izkāpis nepareizā pieturā, bet nākamais autobuss gaidāms tikai pēc piecām stundām?

Gadījumi mēdz būt visdažādākie un neparedzamākie.

Ja esi pie stūres omulīgi rūcošā automašīnā un zirgspēki rauj uz priekšu ar milzu jaudu, tad grūti saprast un iedomāties, kā ceļa malā jūtas vientuļš gājējs, kurš apzinās (jo to piedzīvojis), ka stopēt nav vērts.

Nē, neapgalvoju, ka jāņem visi un vienmēr. Vissvarīgākais un primārais, kas nostrādā par labu ”jā” vai ”nē”, ir stopētāja vizuālais izskats. Dvēseli, protams, katram nenoskenēsi, kāju turot uz gāzes pedāļa.

Varbūt kādu reizi, ja sanāk piemērots gadījums, vērts izmēģināt, kā tas ir – paņemt sava braucamā salonā cilvēku, stopētāju, kurš stāv ceļa malā un lūdz palīdzību.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.