Šonedēļ apjautāju vairākus paziņas un draugus, dažāda vecuma cilvēkus. Prasīju, ko viņiem nozīmē un ar ko saistās 18. novembris. Visi kā viens atbildēja: ”Tā ir Latvijas dzimšanas diena.” Un papildināja ar šādiem tekstiem: svētki, brīva diena, televīzijā jāskatās parāde, jānēsā lentīte karoga krāsā, svinīgs notikums, visi satiekamies un svinam svētkus ģimenes lokā, apmeklējam pilsētā rīkotos publiskos sarīkojumus utt.

Viena jauna, ticīga ģimene sacīja, ka 18. novembri vienmēr no rīta sāk ar lūgsnu par savu zemi, par Latviju. Protams, mūsu zemē dzīvo arī tādi ļaudis, kuri nebūt nepriecājas par neatkarību, jo joprojām par patiesās laimes zemi uzskata tikai to veidojumu, kura robežas sakrīt ar kādreizējās Padomju Savienības milzu teritoriju.

Manuprāt, runāt par savu valsti ir tas pats, kas runāt par savām mājām. Proti, par vietu, kurā esi nācis pasaulē un dzīvo savu mūžu. Noliegt, dusmoties, smieties, pieprasīt un kā niķu pārņemtam divgadniekam piecirst kāju pie zemes, sakot: ”Es gribu, man vajag, man pienākas!” – to visu var darīt. Bet vai paliek labāk?

Vai varat iedomāties situāciju, kad kāds svešais paver jūsu dzīvokļa vai mājas durvis, droši iesoļo iekšā un saka: ”Tagad šeit būs jauna kārtība, daudz labāka par iepriekšējo, kādā dzīvojāt. Jo es – svešais – tā gribu un zinu, kā jums būs, kā ir labāk!” Un sāk rīkoties, visu mainīt pa savam prātam, pat neklausoties mājas saimnieku iebildumos… Personīgi man nemaz nepatiktu, ja notiktu šādi. Tas nav pieņemams.

Vārdi ”valsts – tie esam mēs paši” skan abstrakti tikmēr, kamēr tiem nepiedodam personīgu sapratni.

Vēl šajā nedēļā aizdomājos par cilvēkiem un skaitļiem. Mana krustmāte, mammas māsa, piedzima 1929. gadā. Tagad viņai 93 gadi. Tikai par 11 gadiem mazāk nekā neatkarīgajai Latvijai. 93 mūža gadi cilvēkam, kurš joprojām možs, kustīgs un dzīvotprieka pilns, ir tiešām daudz.

Vai 104 gadi ir daudz tādam veidojumam kā valsts? Tas, ko krustmāte redzējusi un piedzīvojusi, un joprojām piedzīvo sava mūža laikā, ir tiešām apbrīnojami.

Par to, ko mūsu zeme Latvija piedzīvojusi savos 104, rakstīts gan vēstures grāmatās, gan saglabājies cilvēku atmiņās. Tik daudz visdažādāko notikumu, savējo un svešo ietekmes, aprēķina un tiekšanās pēc kontroles un varas pār šo salīdzinoši mazo valsti.

Tik daudz visa kā ir bijis, bet kas svarīgākais šodien. Vai ne tas, ka dzīvojam savā zemē, paši savās mājās? Arī aizvakardiena, vakardiena un šodiena ir daļa no mūsu katra dzīves un mūsu kopējās – šeit Latvijā.

18. novembris manā ģimenē nebūs tikai un vienīgi sarkanais datums, papildu brīvdiena. Mums tā jau gadiem ilgi bijusi svētku diena, kad sanākam visi kopā un sēžamies pie svētku pusdienām. Glāzēs tumšsarkans vīns, un pirmais, vienīgais tosts: ”Par mūsu Latviju!” Protams, pie galda sēdēs arī krustmāte. Tikai 11 gadus jaunāka par pašu gaviļnieci.

Kā jūs vadīsiet 18. novembri – mūsu Latvijas dzimšanas dienu?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.