Kad ir daudz, tad nav grūti dot un dalīties. Patiesībā dalīties ir viegli vienmēr, ja sirds laba, gribas un ir ko dot. Šajā ziņā rudens ir brīnišķīgs gadalaiks – ražas laiks.

Ziedošanas un dalīšanās ideju, rudeņos organizējot “Ābolsvētkus”, savā draudzē pirms gandrīz divdesmit gadiem aizsāka mācītājs Mārtiņš Urdze.

“Ābolsvētki” tiek organizēti joprojām, un to galvenā ideja ir zemnieku ziedotā daļa ražas, kas labdarības tirdziņā tiek pārdota par mazu naudiņu trūcīgajiem ļaudīm un citiem, lai par iegūtajiem līdzekļiem sagādātu materiālus rokdarbu nodarbībām.

Tajās diakonijā aicināti piedalīties cilvēki ar īpašām vajadzībām, bezdarbnieki pirmspensijas vecumā un vecie, vientuļie ļaudis.

Sanāk aprite, kurā visi iegūst kaut ko labu – morālu un arī mantisku labumu.

Zemnieki dod to, kā ir daudz: ābolus, dārzeņus u.c. Pircējiem savs labums, jo no maka jāizņem mazāk naudas nekā veikalā vai tirgū. Visbeidzot savāktā nauda tiek ieguldīta slavējamā projektā.

Aizvadītajā nedēļā kolēģe apstaigāja redakcijas kabinetus, apjautājoties, kurš gribētu šķēli no laukos izaugušā lielā ķirbja. Kad oranžajā rudens ogā ar nazi iegriezts, to ilgi turēt nevar. Tā nu aizvakar vairāki ķirbja gribētāji tika pie garšīga un veselīga dāvinājuma.

Vēl pie mums notiek tieši tāpat kā daudzās citās darbavietās, kad vasaras beigās, rudeņos “nezin no kurienes” mēdz parādīties grozi ar āboliem, bumbieriem. Vai vēl kas cits, ar ko var dalīties.

Šoruden, braucot uz Bārtas pusi, pie kāda mājas ceļgala redzēju iepirkumu maisos saliktus ābolus un uzrakstu “Ņemiet – bez maksas!”

Kāpēc nepadalīties, ja garšīgi un daudz?

Tāpat ir lauksaimnieki, kuri ar dažādiem produktiem un izaudzēto regulāri atbalsta tā saucamās zupas virtuves trūcīgajiem.

Sarunā ar Latvijas Pirmās palīdzības vienības vadītāju Initu Bišofu viņa atklāja, ka ēdiens trūcīgajiem tiek gatavots, izmantojot biedrībai pieejamos resursus.

“Protams, ja kādam zemniekam kāds burkāns vai kāpostgalva lieka un ja tos var atvest uz Liepāju, Uliha ielu 35/37, mēs ļoti, ļoti priecāsimies!”

Satiekot un runājot ar diakonijas vadītāju Karīnu Krieviņu, kura ir viena no “Ābolsvētku” organizētājām, viņa izteica frāzi, kas palika atmiņā:

“Mums katram ir iespēja ar kaut ko dalīties. Ne tikai tad, ja esi bagāts.

Patiesībā ne jau materiālā turība vienmēr tā svarīgākā, bet gan dvēseles iekšējā vēlme dot, palīdzēt, atbalstīt un darīt labu.”

Kāds uzdāvina ķirbi, kāds ābolus, kāds kolēģiem atnes mājās ceptu ābolrausi, lai būtu pie kafijas piekožams gardums. Vai, atgriežoties no atvaļinājuma, kolēģus pacienā ar konfektēm, kas vestas no Gruzijas.

Zinu jaunieti, kura, dodoties pie slimās radinieces, viņai aiznesa sauju pa ceļam zem kastaņkoka salasītu kastaņu. Izlobītās brūnās, spožās koka sēklas sagādāja tādu prieku! Prieka sagādāšana var būt arī šāda – uzdāvināts kastanis vai koša kļavas lapa.

Ticiet vai ne, bet drīz atkal būs Ziemassvētki, kad ierasts ziedot un dāvināt. Bet, ja ir ar ko iepriecināt, ja ir vēlme dalīties, tad to drīkst un vajag darīt jau šodien.