Pēc izglītības ciparu cilvēks, strādā elektroapgādes uzņēmumā, deg gan par sociālo jomu, gan īpašo bērnu un viņu ģimeņu ikdienu.

– Ko tu dari ikdienā bez biedrības vadīšanas?

– Es strādāju SIA “Elnetworks”, esmu Finanšu nodaļas vadītāja. Manā pārraudzībā ir grāmatvedība, lietvedība, personāla lietas. Esmu ļoti priecīga, ka man jau 10 gadus ir tāda darbavieta.

Ikdiena ir jāsavieno ar bērna rehabilitāciju, un to var izdarīt, ja ir pretimnākošs kolektīvs. Nav jau tik svarīgi, vai darbu izdaru līdz pulksten pieciem vai pēc tam, galvenais ir rezultāts.

Esmu mamma diviem bērniem – īpašajam bērnam Kristianam, kuram būs 13 gadi, un mums vēl ir meita, kurai ir seši gadi.

– Citu īpašo bērnu vecāki ir teikuši, ja nebūtu atsaucīgu darbavietu, tad darbu un rūpes par bērnu nevarētu savienot.

– Biedrībā puse vecāku ir bezdarbnieki, jo to tiešām nevar savienot. Bērnam rehabilitācija ir vajadzīga, bet vai nu darba devējs, vai darba specifika neļauj izskriet uz stundu, pusotru, lai aizvestu bērnu. Tad vecākiem jāpaliek mājās.

Mūsu gadījumā ir asistents. Izņem no skolas, pavada kopā laiku, pamācās, padarbojas, iet laukā. Mums kā vecākiem tā ir iespēja strādāt. Piesaistījām asistentu, lai ikdiena ir vieglāka gan mums, gan bērnam.

Tas nebija viegli, jo asistentu nevar tik viegli atrast. Mēs vienkārši visiem un visur stāstījām, ka mums vajadzīgs palīgs.

Pagāja divi gadi, un tad nejauši uzradās asistents, jo kādam citam vairs īpašā kopšana nebija vajadzīga, asistents atbrīvojās.

– Sarežģīti!

– Jā! Arī atalgojums nav tāds, lai cilvēki būtu ieinteresēti strādāt par asistentiem. Ja pat minimālā alga uz rokas nesanāk, slimības lapu nav, atvaļinājumu nav, tas ir smagi.

Turklāt tam ir jābūt sirdsdarbam, to nevar darīt kurš katrs.

– Arī misijas apziņai jābūt, jo tas nav tik vienkārši – kopt, palīdzēt, rūpēties.

– Tāpēc biedrībā cenšamies veidot tādus pakalpojumus, kas nav tikai ķeksīša pēc, bet ir tādi, kādus mēs, vecāki, vēlamies.

Asistentam maksā valsts, tā ir minimālā likme uz uzņēmuma līguma pamata, 80 vai 100 stundas mēnesī. Nekādi atvaļinājumi, nekādi bonusi nav paredzēti.

Vienam cilvēkam rūpēties par īpašo bērnu deviņas desmit stundas no vietas, kamēr vecāki strādā, ir ļoti grūti.

Ja runājam par aprūpes iestādēm, tur darbs ir maiņās. Tur darbiniekiem ir iespēja saņemt darbnespējas lapu, atvaļinājumu.

Ja šāds īpašais bērns aug mājās, tad asistentam, kas var būt arī vecāks, tā visa nav.

– Zinu, ka ģimenes bieži vien asistentam par darbu piemaksā.

– Jā, vecāki tā dara. Par tādu naudu, kāda no valsts paredzēta, reti kurš būtu gatavs strādāt. Esam par to runājuši pašvaldībā. Tā kā tas ir valstisks pasākums, tad viss iet ļoti lēni.

Ir runa par diviem pakalpojumiem – asistentu un aprūpi mājās. Otrais ir pašvaldības pakalpojums. Tur ir iespēja dabūt 40 stundas, tas ir ļoti maz, bet tomēr kaut kas.

Tagad diskutējam par vasarām – ir jābūt kaut kādam risinājumam!

Visā Liepājā nav neviena dienas centra pakalpojuma īpašajiem bērniem.

Nav nekā cita kā tikai nometne, ko tagad rīkojam. Domē problēmu zina, par to sāk runāt, un tas jau ir daudz.

– Līvupes pamatskolas skolēnu vecāku biedrībai nesen nomainījāt nosaukumu, tagad esat īpašo bērnu vecāku biedrība “Aizvējā”. Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka biedrību sāka jaukt ar skolu. Piemēram, saistībā ar nometnes rīkošanu vecāki pauda neizpratni, kāpēc skolotāji neko neteica, neko nepiedāvāja. Mēs viņiem skaidrojām, ka tas nav skolotāju pienākums, stāstījām, ka esam pilnīgi atsevišķa organizācija.

Otrs – sāka zvanīt par skolas jautājumiem un prasīt, kādas izglītības programmas mums ir. Sapratu, ka cilvēki neatšķir biedrību no skolas.

Tā kā mums ir arī lielāki plāni, tad nolēmām mainīt nosaukumu. “Aizvējā” tāpēc, ka iestājamies par īpašo bērnu ģimenēm, un nosaukums atklāj mūsu misiju, sasaistīts ar Liepāju.

– Kā sanāca, ka tev ir šefība šajā biedrībā?

– Oktobrī biedrībai būs divi gadi. Šefība (smejas) nāca no skolas puses kā ierosinājums. Katru gadu 1. septembrī skolas direktore un vietniece mudināja taisīt biedrību.

Pirmajā gadā īsti nebiju pārliecināta, tad bija kovids, doma nopļeka. Pēc tam – atkal aicinājums. Šoreiz piekritu, bet ar noteikumu, ka jābūt vēl kādam kopā ar mani, tad varam darīt.

Kodols ir pamainījies. Tagad esmu ar Elīzu Trumsiņu, viņa ir otra valdes locekle. Ejam uz priekšu, jūtam virzību.

Mums ir ap 50 biedru. Atsaucība ir, ģimenes ir ieinteresētas, bet vienmēr jau var gribēt lielāku aktivitāti. Katram savi iemesli, kāpēc tik aktīvi neiesaistās.

Mums ir projekts “Liepāja – viena pilsēta visiem”. Mērķis ir iet ekskursijās pa Liepāju, lai veicinātu sabiedrības izpratni.

Ir būtiski, ka ejam ārā, runājam, stāstām.

Sabiedrība kļūst atvērtāka, atsaucīgāka, bet līdz pilnīgai izpratnei gan vēl ļoti tāls ceļš priekšā.

– Tas, ka esi šajā biedrībā, protams, ir stāsts par tavu ģimeni, tavu īpašo bērnu. Ārsti skaidro, ka to nevar paredzēt, ka tā vienkārši notiek.

– Ne mēs to zinājām, kad Kristianu gaidījām, ne tad, kad puika jau bija piedzimis. Mēs to nezinājām līdz pat gada vecumam, viss ar attīstību bija kārtībā. Tikai tad pamanījām pirmās pazīmes. Kopš tā laika pagājuši 12 gadi.

Tā ir ģenētika, nesaukšu precīzu diagnozi, bet zinu, ka ar šādu diagnozi Liepājā ir vēl daži cilvēki. Katrs gadījums ir atšķirīgs – kāds ir runājošs, cits nerunājošs.

Tā vienkārši notiek, un neviens neko nevar paredzēt!

Ģimenē mums iepriekš nebija šādas pieredzes.

Galvenais, ko esmu sapratusi – tas vienkārši ir jāpieņem. Te nav tas, ka iedošu zāles un pēc septiņām dienām slimība būs galā, bet, ja pieņem, tad iemācies sadzīvot, darboties, radīt apstākļus, lai ir prieks.

– Kādreiz bija uzskats, ka īpašie bērni dzimst ģimenēs ar konkrētiem individuāliem rādītājiem to mijiedarbības dēļ. Taču izrādās, no tā nav pasargāts neviens.

– Tas tiesa! Ir aizspriedumi, tostarp skolās, ir stereotipi, ja bērns ar īpašām vajadzībām, tad tā, visticamāk, ir nelabvēlīga ģimene, un tos joprojām kultivē sabiedrība, vecāku vide.

Taču skolā pateiktu pavisam ko citu – visi vecāki, visas ģimenes, visi ir labi situēti. Tie bērni, kuri ir no nelabvēlīgām ģimenēm, visbiežāk tiek ievietoti aprūpes iestādēs.

Taču cilvēki dzīvo ar mītiem, un mēs gribam tos kliedēt, maldīgos priekšstatus mainīt.

Pārsteidz, ka Līvupes skola Liepājā ir vienīgā, kurā mācās īpašie bērni un kura vieno šādas ģimenes, bet par to daudzi nemaz nezina.

Iespējams, cilvēki vēl nav izpratuši skolu nosaukumu maiņu, jo nav vairs vārda “speciālā”.

– Kā jūsu ģimene tika galā ar ziņu, ka bērns ir īpašs? Daudzas mammas atzīst, ka uzzinot iestājas šoks, jo neviens ar to nav rēķinājies.

– Pieņemšanas process nav no ātrākajiem. Nu jau ir tas laiks, kad var izmantot terapeitus, papildu resursus, lai vieglāk pieņemt. Tas ir brīdis, kad, netiekot tam pāri, ģimenes izjūk.

Ļoti precīzu statistiku nepateikšu, bet ap 60–70% ģimeņu šajā periodā izšķiras. Mēs ar vīru, kā bijām kopā, tā esam kopā – mums ir izdevies šo pārbaudījumu pārvarēt.

Uzskatām, ka nevajag padoties. Ja ārsts pasaka, ka bērns nerunās, tas nenozīmē, ka neko nevar mainīt.

Nu un, ka tā pateica? Darām visu, lai to mainītu! Uzsākām rehabilitāciju, vedām, kur vajadzēja. Rezultāts ir labs – viņš ļoti labi komunicē, tikai nerunā.

Datorā uzraksta visu, ko vēlas, izsaka savas vajadzības – aizbraukt pie omes, aiziet uz veikalu.

Viņš nerunā uz āru, bet prot uzrakstīt, dēls arī daudz rāda ar žestiem, jo savas sajūtas tik precīzi uzrakstīt nevar. Kristians arī lasa.

Viņš iemācīja mums, ka var dzīvot citādāk.

Atrodot veidu, kā komunicēt, turpinām ikdienu, tikai citādāk. Ir daudz kas jāpaspēj, bet to visu var.

– Kristians māca empātiju, pieņemt citādo?

– Jā, protams, ļoti. Meita arī uz dzīvi skatās citādāk, nerāda ar pirkstu – kāpēc viņš tāds, kāpēc citādāks? Viņa ir pieradusi.

Amanda ar Kristianu saprotas labi, protams, kā jau māsai un brālim, sanāk arī ķīviņi par savu teritoriju (smejas). Bērni dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Ejam visur kopā, braucam kopā. Cilvēks aug ar to, ka ir dažādība.

Biedrībā runājam, ka arī mūsu īpašie bērni izaugs. Nākotne ved uz to, ka būs mums dienas centrs, kādu to esam iztēlojušies, pielāgojot bērniem un uzsverot, ka viņi ir tādi paši kā visi citi. Jā, kaut ko viņi nevar, nespēj, bet arī daudz ko prot.

Ceram, ka centrs būs ģimeniski pietuvināts, ar savu dārziņu.

Tas nav dažu desmitu eiro jautājums, bet, ja mērķtiecīgi uz to iesim, ticu, ka savu vēlmi piepildīsim. Nav jau tā, ka šiem bērniem visu laiku jābūt istabā un ārā iet nedrīkst. Jāmet malā institucionālais. Ir jāiet ārā!

– Kā plānojat laiku ģimenē?

– Arī vīrs ir pilnas slodzes darbinieks privātā uzņēmumā. Darbdienas Kristians pavada kopā ar asistentu. Vasarā miksējam laika pavadīšanu, jo tad ir atvaļinājumi, mums ir arī atsaucīgi vecvecāki. Asistentam dodam mēnesi brīvu, lai uzņem spēkus.

Neakcentējam arī to, ka mums visiem četriem obligāti reizē jāiet laukā. Ja Kristians negrib, es izeju ar meitu. Ja tētis ar meitu brauc ar riteni, es esmu kopā ar dēlu.

Kristians var iziet sētā arī viens, viņš nav visu laiku uzraugāms. Viņš ir patstāvīgs. Nāk pusaudža gadi, vajag savu telpu. Tas ir jārespektē. Viņi ir tādi paši kā mēs, mums ir jāpielāgojas.

Mums ir ļoti paveicies ar asistenti, kas ir gados jauna. Ar viņu Kristianam ir interesanti.

Katru vasaru cenšamies braukt ekskursijās. Rotaļu laukumi patīk visiem, tāpat ūdensparki. Kad mazā māsa paaugsies, plānosim ceļojumus ar garākām pastaigām.

Ja ar vīru gribam divatā, doties arhitektūru pabaudīt, nav problēmu izdarīt arī to. Daudz no svara, ka ir, kas palīdz.

– Rūpju tev daudz. Kā sevi palutini?

– Patīk pastaigāt, vairāk vienatnē, pārdomāt, kas sakrājies. Mums ir jūra, tā daudz ko dod. Varu sevi izlikt arī darbā.

Kolēģi zina, ka esmu saaugusi ar sociālo jomu. Uzņēmumu arī velku līdzi visādos valsts mēroga konkursos, piemēram, “Ģimenei draudzīga darbavieta”. Esam ieguvuši šo nosaukumu, uzturam.

Trešo reizi esam ieguvuši atbalstu Ģimenes dienas rīkošanai. Ir arī programma “Dažādībai atvērts darba devējs”. Tas paver iespējas sadarbībai, daudzviet šāda attieksme ir obligāts nosacījums.

Uzņēmums nākamgad svinēs 15 gadus, tas ir izaudzis līdz 70 darbiniekiem, darbojas gan Liepājā, gan Rīgā.

– Uzzināju, ka tev pieder saules enerģijas parks. Sper soļus uzņēmējdarbībā?

– Jā, taisnība. Tas ir Šķēdē, bijušās izgāztuves teritorijā. “Liepājas RAS” iznomāja to kalnu, bet ko tur darīt? Izmēģinājām spēkus šādā veidā, tas ir sadarbībā ar SIA “Elnetworks”. Redzēs, kur tas mūs aizvedīs.

Tā ir mana pirmā pieredze uzņēmējdarbībā. Tas nāca negaidīti, bet sapratu, ka jāmēģina.

– Pati esi no Saldus. Vai ar Liepāju viegli sadraudzējies?

– Cik tad Liepāja tālu no Saldus! Jā, šī ir mana pilsēta. Patīk cilvēku atturīgums, patīk distancītes ievērošana (smejas). Man tiešām šeit patīk.

Kad mācījos Rīgā, mani nogurdināja ceļš, sapratu arī, ka Rīga nebūs man.

Vizītkarte

Dita Sikuriņeca

• Dzimusi 1990. gada 27. novembrī.
• Strādā elektroapgādes uzņēmumā “Elnetworks”.
• Ieguvusi grāmatvedes profesiju, bakalaura grādu matemātikā.
• Gan Dita, gan viņas vīrs ir saldenieki.
• Mamma diviem bērniem – meitai Amandai un dēlam Kristianam.
• Patīk ceļošana kopā ar ģimeni.
• Tic, ka, pasakot labas domas skaļi, tās piepildās.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.