Viesmīlim, bārmenim, taksometra vadītājam, portjē, kazino darbiniekiem un dažu citu profesiju pārstāvjiem dodam dzeramnaudu. Tāda ir gadsimtos nostiprinājusies tradīcija, kas dzīva līdz mūsdienām, un droši vien šajā ziņā nekas arī nemainīsies.

Veicām nelielu izpēti, gan lai noskaidrotu, kāda ir situācija dzeramnaudu jautājumā tieši Liepājas viesmīļu un bārmeņu aprindās, gan arī to, kas šajā jomā ir mainījies pēdējā laikā.

Restorānu “Upe”, “Pastnieka māja” un “Libava” līdzīpašniece Alija Samoilova uzskata, ka tā ir pieņemts visā pasaulē – un arī Latvija un Liepāja nav izņēmums –, ka viesmīļiem pieņemts atstāt dzeramnaudu. Protams, tas nav akmenī cirsts obligāts pienākums, bet labais tonis gan. Summa ir apmēram desmit procentu no rēķina summas. Restorāna vadītāja domā, ka ir tomēr nekorekti rēķinā iekļaut dzeramnaudas summu, tādējādi viesim nedodot izvēles iespēju izlemt pašam: maksāt vai nemaksāt. Parasti arī rēķinā iekļautā dzeramnaudas summa nebūt nenonāk viesmīļu ziņā, bet gan saimnieka kabatā. Ļoti reti, bet mēdz būt gadījumi, kad apmeklētājs ar viesmīļa starpniecību kādu naudas summu par iepatikušos, garšīgo ēdienu nosūta tieši pavāram.

Pēc būtības dzeramnauda ir gan pateicība par labu darbu, gan arī tāds kā drošības spilvens nākotnei, ka arī citu reizi tiksi uzmanīgi, laipni apkalpots.

To, ka pastāv ar nodokļiem neapliekamā summa, proti, dzeramnauda, zina arī Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki. Un ar to rēķinās. Tikai viesmīļiem jābūt ļoti uzmanīgiem, lai no viesa kā pateicību saņemto naudu neturētu kasē vai… pārāk tuvu tai.

Kā izdevās izpētīt, situācija ar dzeramnaudām Liepājas kafejnīcās un restorānos mēdz būt dažāda. Galvenokārt ir vietas, kur maiņas laikā nopelnītā dzeramnauda tā arī paliek konkrētajam viesmīlim. Un uzskats tāds: ja nevari sev nopelnīt dzeramnaudu, tad par labu viesmīli sevi nevari saukt. Ir vietas, kur klientu atstāto pateicību liek atsevišķā maciņā un pēc maiņas sadala visiem tajā strādājošajiem kolēģiem. Ļoti reti ar šo maiņā sakrāto dzeramnaudas summu dalās arī ar pavāriem.

Viesmīle Sandra, kurai jau ir vairāku gadu darba pieredze, stāstīja, ka tas nekādi iepriekš nav nosakāms, kurš viesis atstās dzeramnaudu, kurš ne. Vienīgi tas gan raksturīgi, ka Latvijas iedzīvotāji esot krietni taupīgāki par ārzemniekiem. Nenoliedzami, ka Eiropas valstu iedzīvotājos ir manāma pašsaprotamā tradīcija, ka dot dzeramnaudu ir norma. Pēc apģērba un izturēšanās noteikti neesot nosakāms, kurš tad būs dāsnākais pateicības devējs. Ja klients izvēlas norēķināties ar norēķina karti, tad ļoti reti ir tie gadījumi, kad tomēr vēl tiek atstāta dzeramnauda.

Restorāna darbiniece noliedza, ka viesmīļi un bārmeņi bez dzeramnaudām nevarētu iztikt tādēļ, ka viņu algas smieklīgi zemas. Atlīdzība mēnesī “ir pārdevēju algu līmenī un uz augšu”.

Cilvēku viedokļus – atstāt dzeramnaudu vai ne – lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 17.jūnija numurā Daigas Luteres publikācijā.