liepajniekiem.lv
Ne tikai skaista, bet arī stipra
22 gadus vecajai liepājniecei Janai Valančauskai lēmums pievienoties Zemessardzei briedis jau sen. Sākotnēji gan prātojusi par iestāšanos policijā, taču, dzīvojot Karostā, bieži nācies iet garām Zemessardzes 44. kājnieku bataljonam. “Un vienā dienā vienkārši izlēmu – ņemšu un iestāšos Zemessardzē! Ja sirds saka, ka jāiet, tad jāiet. Es nekļūdījos – tas ir mans!” saka sieviete.
Jana un viņas vecāki pēc tautības ir ukraiņi, ģimene savulaik uz Liepāju pārcēlusies no Zaporižjas. “Es gan esmu dzimusi Latvijā, taču mūsu ģimene bieži braukāja turp un atpakaļ, līdz tēvs, kurš ir jūrnieks, nosprieda, ka jāpaliek Latvijā, jo šeit viņam ir darbs,” pastāsta Jana.
Zemessardzei Jana pievienojusies 2020. gadā, būdama māmiņa četrus gadus vecajam dēlam.
“Kad pirmo reizi uzvilku Zemessardzes formastērpu, izjutu lielu lepnumu. Tajā pašā laikā sapratu, ka formastērps jānēsā ar godu – tam izpētīju katru vīlīti, bažījoties, ka tik kāds diedziņš nav atiris.”
Jana strādā par apsardzi uzņēmumā “G4S”, un darbadevējs viņas vēlmi darboties Zemessardzē atbalsta. Apmācības šajā bruņoto spēku struktūrā notiek katra mēneša otrajā nedēļas nogalē.
Mācībās grūtākie brīži Janai bijuši vien tad, kad nav varējusi sazināties ar ģimeni. Arī dēls nav sapratis, kāpēc mammai nevar piezvanīt.
Savulaik armijā dienējis gan Janas tēvs, gan citi ģimenes vīrieši. Viņas dzīvesbiedrs gan ar militārām struktūrām nav saistīts. “Sanāca tā, ka viņš bija šokēts par manu lēmumu,” smejas Jana. “Tomēr vīrs mani atbalsta, laiž uz mācībām un ļoti lepojas ar mani. Arī mans tēvs ir ļoti lepns.
Kad ejam pie kāda ciemos, visi jau zina, ka esmu zemessardze, bet dēls dārziņā stāsta: “Mana mamma ir armijā. Viņa sliktos cilvēkus ai, ai, ai…”.”
Šobrīd Jana ir bērna kopšanas atvaļinājumā – auklē savu desmit mēnešus mazo meitiņu. Šovasar liepājniece paguva īstenot vēl kādu sapni – viņa piedalījās skaistumkonkursā ”Misis Latvija 2022”, iekļūstot finālā.
Tagad Jana nevarot sagaidīt nākamo gadu, kad meitiņai apritēs gads un viņa varēs atsākt darboties Zemessardzē.
“Esmu parādījusi, ka latviešu meitenes var būt ne tikai skaistas, bet arī iekšēji spēcīgas!” pauž liepājniece, norādot, ka militārajam dienestam sievietes noteikti ir vajadzīgas.
Lai nevārītu nelabas lietas, par sliktu nenāks
Obligātais aizsardzības dienests, kas plānots vīriešiem no 18 līdz 27 gadiem, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas 12. c klases skolēnu Dāvi Dreiblathenu nesatrauc.
”Man vispār ir plāns savu karjeru saistīt ar militāro dienestu,” viņš atklāj ieceres, pastāstot, ka pirms četriem gadiem sācis iet jaunsargos, nu jau tos oficiāli ir pabeidzis, un patlaban ir jaunsargu instruktora palīgs. ”Visu dzīvi biju nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, kad beidzu aktīvi sportot, domāju, ar ko varētu aizpildīt brīvo laiku. Sāku iet jaunsargos, un ieinteresēja šī lieta.”
Viņš uzskata, ka tas būtu labs veids, kā attīstīt un pilnveidot sevi. ”Neesmu cilvēks, kurš varētu visu dienu nosēdēt kabinetā.
Mani uzrunā šis aktīvais dzīvesveids, kad katru dienu kaut kas notiek – ej, dari, uzturi sevi fiziskā formā. Arī visi tie bonusi, kas nāk līdzi šai karjerai, man ir saistoši.”
Vaicāts, ko darītu, ja obligātajā dienestā būtu jāstājas jau rītdien, Dāvis teic, ka pašlaik vēlētos tomēr koncentrēties mācībām. ”Ja Latvijai kaut kas, nedod Dievs, draudētu, protams, es ietu, jā. Bet es sacītu, ka tāpat man ir doma stāties iekšā, būt daļai no NBS, – būšu izgājis obligāto dienestu vai ne.”
Valsts ieceri par obligāto aizsardzības dienestu Dāvis ir apspriedis ar vienaudžiem. Dzirdētie viedokļi – ļoti atšķirīgi. ”Kā balts pret melnu. Vai nu ir par, vai pret,” viņš secina.
Vai tam būtu jābūt kā obligātam pienākumam vai tomēr izvēlei?
”Teikšu godīgi – skatoties uz mūsdienu jaunatni, kā viņi uzvedas, pasniedz sevi, kāda ir miesasbūve, kā neprot aizpildīt brīvo laiku, tādēļ vāra nelabas lietas, es domāju, ka par sliktu tas nenāks.
Daudzi arī sūdzas, ka nevar izdomāt, ko pēc skolas darīt. Jo jaunā izglītības sistēma jau liek izvēlēties, ko tu gribi darīt, 9. vai pat 7. klasē. Pieņemsim – ja aizej uz šo obligāto dienestu, tev vismaz par šo jomu radīsies priekšstats. Savādāk tikai dzirdi, ko citi saka. Bet labāk tomēr ir vadīties pēc savas pieredzes. Ja kas nepatīk tev, nenozīmē, ka nepatiks arī man. Turklāt dienests arī nebūs pasaules gals. Šķiet, ka aplamības, kaut kādi stereotipi, kas nāk no senās padomju armijas laikiem, ka jauniešus sit utt., ir dzīvi šodien. Taču, manuprāt, tagad ir citi laiki, citi apstākļi un nekas tāds nenotiek.”
“Lai šauj citi. Es glābšu dzīvības”
Stalta mugura un lepnums par savu valsti – tā savas sajūtas, uzvelkot zemessardzes formu, raksturo divu dēlu mamma, 47 gadus vecā liepājniece Inga Brikmane.
Arī viņa Zemessardzei pievienojusies 2020. gadā, kad feisbukā vairākkārt pamanījusi aicinājumu. “Ņemot vērā, ka manam vecākajam dēlam tobrīd bija 18 gadi, šķita, ka tas būtu foršs stimuls viņam apgūt jaunas prasmes. Un arī man! Vienmēr esmu teikusi, ka vari būt lietderīgs ar spēku, bet citreiz arī ar zināšanām. Nospriedu – kāpēc nepamēģināt.
Tā ir fantastiska izkāpšana ārpus savas komforta zonas, sevis pārbaudīšana un pārvarēšana. Nevienu mirkli neesmu savu lēmumu nožēlojusi, īpaši pēc 24. februāra [kad Krievija uzbruka Ukrainai],” pastāsta Inga.
Dēls, kurš mācās Liepājas Jūrniecības koledžā, aizņemtības dēļ pēc sākotnējām apmācībām vairs nav varējis regulāri piedalīties Zemessardzes mācībās, tikmēr Inga turpina aktīvi darboties un gatavojas kļūt par kareivi – glābēju. “Lai šauj citi – lielie, spēcīgie vīri. Es ar savām zināšanām varēšu glābt dzīvības,” pauž liepājniece, norādot, ka Zemessardzē katrs var atrast savu pielietojumu un dot artavu atbilstoši savām interesēm.
“Visu cieņu tiem, kas pievienojas Zemessardzei. Katrs to darījis, savu iemeslu vadīts, – kādu uz to pamudinājis patriotisms, cits pieteicies “aiz neko darīt”, vēl kāds varbūt kompensācijas dēļ utt. Man ir vairāki iemesli vienā.
Zemessardzē var satikt fantastiskus cilvēkus, ko ikdienā nesastapt, viņi visi, tāpat kā es, ir ārpus komforta zonas, un, ja man salst, tad salst pilnīgi visiem. Tur nejūt nevienlīdzību – visi, kā es smejos, vienā katlā metami.”
Pārbaudīt sevi un audzināt raksturu
Divdesmit trīs gadus vecais liepājnieks Marks Veinbergs ir Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīrs.
Pirms iestāšanās Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) viņš Saldus tehnikumā izmācījies par ugunsdzēsēju glābēju. “Man jau nedaudz bija ieskats ugunsdzēsēju darbā. Pēc skolas beigšanas bija pienācis laiks meklēt darbu, un man gribējās pamēģināt vēl arī ko jaunu, bet abiem darbiem ir arī daudz kopīgā – šeit māca kritisko domāšanu, prasmi sastrādāties komandā un palīdzēt nelaimē nonākušajiem,” stāsta M. Veinbergs.
Karavīrs saka, ka viņam svarīgākais bijis darbs, kurš būtu interesants, dinamisks un nebūtu vienveidīgs. Doma par stāšanos dienestā radusies pēc tam, kad viņam par to pastāstījuši draugi.
“Draugi par dienestu stāstīja daudz pozitīvā. No viņu pieredzes un stāstītā es sapratu, ka tas varētu būt darbs, kurš pilns piedzīvojumu,” atceras M. Veinbergs.
Sava nozīme bijusi arī redzētajām NBS reklāmām, kas jaunieti uzrunājušas. ”Es redzēju, ka karavīriem ir iespējas darboties ar mehanizēto transportu, būt artilēristiem haubicēs – man tas viss likās aizraujoši.” Karavīrs saka, ka atalgojums šai gadījumā neesot bijis noteicošais faktors.
Dienestam izdomājis pieteikties, lai izmēģinātu spēkus un sevi pārbaudītu. ”Tad nāca pamatapmācību kurss, kuram jāiziet cauri, lai redzētu, vai tu nesalūsti un vari būt karavīrs. To es vēlējos izbaudīt, un tas bija arī izaicinājums,” stāsta M. Veinbergs.
Viņš atklāj, ka kādu brīdi gan šaubījies par saviem spēkiem – baidījies, ka neizies pamatapmācības, taču vislielāko lomu šeit spēlējot paša centība. “Galvenais ir nebaidīties un pamēģināt, pašam censties un darīt, viss pārējais nāk ar laiku un disciplīnu, kuru tu šeit ievēro. Tas viss palīdz arī tālāk dzīvē.”
M. Veinbergs saka, ka pēc šiem nepilnajiem trim gadiem, ko pavadījis dienestā, viņam jau esot daudz personīgu ieguvumu, prasme ievērot disciplīnu, tādējādi audzinot raksturu.
”Dienests man nepārprotami ir nācis par labu, es esmu stipri audzis kā cilvēks. Es šeit esmu daudz iemācījies, un manī ir iezīmējušās pozitīvās rakstura īpašības.
Man ir arī sanācis būt ārzemju komandējumos, par kuriem man ir labas atmiņas. Esmu iepazinis tiešām labus draugus, ar kuriem man ir kopīgas intereses,” stāsta karavīrs.
Visvairāk M. Veinbergs priecājas par to, ka dienestā viņš jūtas noderīgs, var kalpot valstij un palīdzēt cilvēkiem. “Es zinu to sajūtu, kad ir nepieciešama palīdzība. Es palīdzību arī pats esmu saņēmis, un varbūt tāpēc man gribas palīdzēt tālāk,” pastāsta M. Veinbergs.
Par savas nākotnes saistīšanu tikai ar militāro jomu M. Veinbergs gan vēl neesot domājis. “Ik pa laikam paveras visādas iespējas, bet es vēl neesmu simtprocentīgi noskaņots, ka tā varētu būt armija. Es vēl gaidu un skatīšos, kas tālāk notiks.”
Viens no Zemessardzes kājniekiem
Liepājnieks Mārcis Grīnbarts smaidot atzīst, ka viņa ceļš, kas veda līdz izvēlei kļūt par zemessargu, nebija ne garš, ne ērkšķots. Bez mokām un bez dilemmām.
– Kas tevi mudināja stāties Zemessardzē?
– Sajutu, ka varu un gribu savai valstij dot no sevis kaut ko vairāk, nekā neinformētu, nesagatavotu indivīdu, kurš pie mazākajām briesmām panikā skraidītu, kaut ko ķertu, grābtu un veidotu bēgļu rindas.
– Ko iepriekš zināji, nezināji par šo organizāciju?
– Jāatzīst, ka redzētais un dzirdētais no pagājušā gadsimta 90. gadiem nebija glaimojošākais, taču varu apgalvot – viss ir mainījies un turpina modernizēties. Iepriekš manu paziņu lokā zemessargu nebija. Viss notika diezgan raiti. Izrādīju ieinteresētību, pieteicos, devu zvērestu, uzsāku pamatapmācību kursu un tagad esmu tur, kur arī vēlējos būt. Pirmajā sarunā ar rekrutēšanas speciālisti pavadīju minūtes 20.
Neko jau daudz “nelauzos”, jo morāli tam biju briedis un beidzot nobriedis. Īsti gan nebiju pārliecināts par savu fizisko kondīciju, un tas mani nedaudz satrauca.
Kundziņam 46 gadi tomēr!
– Ko par tavu izvēli teica ģimenē?
– Ar ģimeni šajā ziņā man ļoti paveicies. Baudīju atbalstu, līdzi jušanu, bet tikai pēc tam sieva atzinās, ka viņai viegla neticības ēna par manu intereses noturību gan esot vīdējusi.
– Kad tiki uzņemts zemessardzes rindās, kas notika pēc tam?
– Sākās pamata mācību bloki katru otro nedēļu. Jā, bija zināma stresiņa deva visu paspēt, neizgāzties, saprast, izpildīt, iekļauties. Zināmas neērtības, pārbaudījumi, jauni biedri, kārtība, reglaments utt. Viss bija jauns, interesants, aizraujošs un nopietns.
Tanī pašā laikā feinā kolektīva dēļ sprēgāja joki, asprātības un bija augstas motivācijas gars. Nekas nebija pārcilvēcisks, nekas par grūtu, viss kaut kā šķīrās, vedās, izdevās.
Grūtākais varbūt bija spēja apjaust uzdevuma būtību un sasniedzamā mērķa kopainu. Varbūt kādam morāli grūtāk bija pārciest sadzīves apstākļus, fiziski izturēt kādu pārbaudījumu, pavadīt naktis zem klajām debesīm vai, piemēram, būt mitrumā, aukstumā, cīnīties ar miegu vai smago somu u.c.
Man pašam grūti bija pieņemt to, ka ne visi uz lietām un procesiem raugās tāpat kā es. Vajadzēja pastrādāt ar sevi un savu ego.
– Vai neradās doma, ka būšana Zemessardzē jāmet pie malas?
– Nekad un ne mirkli.
– Ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš apsver iespēju pieaugušā vecumā stāties Zemessardzē?
– Mēs katrs esam citāds, it sevišķi, ja puse mūža nodzīvota. Katram savi untumi, aizspriedumi, atšķirīgs skats uz lietām, procesiem, cilvēkiem. Ja esi zemessargs, tad rēķinies, ka nevis indivīda solo sniegums ir svarīgākais, bet gan komandas mērķu izpratne un sasniegšana.
Svarīgi ir koncentrēties, būt pacietīgam, izturīgam, atdodot no sevis dažubrīd vairāk, nekā šķietami spēj. Jābūt izlēmīgam, intuitīvam, organizētam, izpalīdzīgam un atsaucīgam, ar pašiniciatīvu apveltītam, pašaizliedzīgam.
Tagad mans sagatavotības līmenis iespējamām X situācijām ir augstāks. Ir izpratne par procesiem, par institūciju salāgotu darbību krīzes situācijās, Zemessardzes funkcijām un iespējām.
Patriotiskāka kļuvusi mana attieksme par savu valsti, ideāliem un vērtībām.
Kā jebkurš kājnieks, esmu apguvis iemaņas darboties ar ieročiem, pirmās palīdzības sniegšanu, izdzīvošanas prasmes, u.c. Mācības turpinās, mācību vides un taktikas mainās, uzdevumi kļūst arvien sarežģītāki, izaicinājumu netrūkst. Mainījies mans dzīves stils. Tas kļuvis daudz sportiskāks.
– Kādiem cilvēkiem jāstājas Zemessardzē, bet kādiem ne?
– Manuprāt, Zemessardzē ir vieta visiem. Gan nobriedušiem, pieredzējušiem, kaut ko sasniegušiem cilvēkiem, gan izaicinājumu un avantūriskas būtības dzītiem jaunuļiem. Kā puišiem, tā arī meitenēm. Latvijas valstiskuma apziņu šeit var izprast, izjust un apjaust daudz spēcīgāk.
Izprast brīvas valsts nozīmi
Varis Jansons, jaunsargu instruktors
Par jaunsargu instruktoru sāku strādāt 2004. gadā – no Jaunsardzes centra dibināšanas pirmās dienas. Lai teiktu, ka ir kardinālas izmaiņas jaunsargu skaitā – ka tolaik bija desmit un tagad 1000 jauniešu –, tā gluži nav.
Visu laiku gājis kā pa viļņiem. Piemēram, lielāka interese un pieplūdums jaunsargu rindās bija 2014. gadā līdz ar visiem zināmajiem ģeopolitiskajiem notikumiem un satricinājumiem pasaulē.
Tagad ir tas pats – pēc 2022. gada februāra (kad Krievija iebruka Ukrainā – aut.) interese par Jaunsardzi ir palielinājusies, ir izteiktāk jūtams, ka attieksme ir mainījusies, jo jaunieši seko līdzi notikumiem. Iespējams, tas ir vecāku ietekmē, bet tomēr.
Neteiktu, ka skaitā ir ļoti lielas izmaiņas, bet tie, kuri atnāk, viņi ir motivēti un zina lietas, izprot situāciju.
Meitenes un puiši Jaunsardzē ir līdzīgā skaitā. Meitenēm motivācija iesaistīties ir mazliet citādāka – grib pārbaudīt sevi, uzzināt lietas, kas mūsdienu jaunietim būtu jāzina, iemācīties par sevi pastāvēt.
Šonedēļ maniem jauniešiem bija nodarbības par patriotismu un pilsonisko patriotismu. Taču vēl līdz galam liela daļa nav aizdomājušies par savu lomu valsts aizsardzībā, jo pagaidām jauniešiem intereses nav tik ļoti tendētas uz politiskajiem notikumiem, bet, jā, varu apgalvot, ka izpratne kļūst arvien lielāka: daļa jauniešu, kas ir vidusskolēni, kuriem tuvojas 18 gadi un uz kuriem attieksies dienests, diezgan labi saprot savu lomu valsts aizsardzībā.
Esmu novērojis arī tendenci, ka jaunieši ir aktīvi un iesaistās arī personīgu iemeslu dēļ, lielākoties tas ir saistīts ar to, ka viņi uzzinājuši par obligāto valsts aizsardzības dienestu. Viņi nāk ar domu, ka Jaunsardzē būs labāk sagatavojušies tam – būs prasmīgāki un zinošāki.
Jaunākiem, kuriem ir interese un vēlme iesaistīties un to dara, vairāk ir jūtama vecāku, klasesbiedru, skolotāju ietekme – viņi cits citam pastāsta, ka var iegūt zināšanas un prasmes, kuras nekur citur nevar apgūt.
To, lai jaunieši arī spētu izprast un savilkt kopā nozīmīgākos Latvijas vēstures notikumus cīņā par Latvijas valsts brīvību, uzskatu par Jaunsardzes instruktoru un valsts aizsardzības mācības skolotāju uzdevumu. Man tā ir misija audzināt jauniešus tādā garā, lai saprastu, kādā valstī viņi dzīvo.
Šonedēļ jauniešiem uzdevu jautājumu par to, kas ir 11. novembris, Lāčplēša diena. Ļoti patīkami pārsteidza, ka viņi zina! Nav vairs tā, kā agrāk.
Uzziņai
Nacionālo bruņoto spēku sastāvs 2022. gada janvārī
- NBS regulārie spēki – 6658.
- Zemessardze – 8000.
- Rezerves karavīri un rezervisti – 6000+.
Avots: Valsts kontrole
Uzziņai
Šī gada septembra beigās Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja valsts aizsardzības dienesta (VAD) likumprojektu. Galīgajā lasījumā to bija iecerēts skatīt oktobra otrajā pusē, taču Saeima likumprojektu no darba kārtības izslēdza. To, visticamāk, turpinās skatīt jaunā Saeima.
Likumprojekts paredz, ka pienākums dienēt būs visiem Latvijas pilsoņiem – vīriešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem, kā arī dienestam brīvprātīgi varēs pieteikties Latvijas pilsones sievietes šajā pašā vecuma grupā.
Pirmajam iesaukumam Aizsardzības ministrija aicinās 18 līdz 19 gadus vecus Latvijas pilsoņus brīvprātīgi pieteikties militārajai apmācībai. Sākot ar 2023. gada otro pusgadu, pilsoņus plānots iesaukt arī obligātā kārtā. Gadā plānoti divi iesaukumi – janvārī un jūlijā.
Pirmajā VAD īstenošanas gadā plānots piesaistīt 1000 pilsoņu. Piecu gadu laikā iesaucamo skaitu plānots pakāpeniski palielināt, un, sākot ar 2028. gadu, katru gadu paredzēts iesaukt 7500 Latvijas pilsoņu, ja tam tiks atvēlēts vajadzīgais finansējums.
Avots: ziņu aģentūra LETA
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild liepajniekiem.lv.