liepajniekiem.lv
– Zināms, ka jums ir bagātīga darba pieredze, īpaši grāmatvedībā.
– Esmu patiešām bagāta ar savu darba pieredzi, par to priecājos. Interesanti manā dzīvē bijis tas, ka es nekad darbu neesmu meklējusi pati. Kur strādāju, tur strādāju cītīgi – un pienāk uzaicinājums strādāt.
Daudz uzaicinājumu bija tāpēc, ka bija jāpāriet no parastās grāmatvedības, kas bija ar roku rakstīta, uz datorprogrammām.
Grāmatvedes lielākoties bija sirmas kundzes, vairākās vietās strādāja.
Kad es aizgāju uz “Kursas Laiku” strādāt, tas bija 90. gadu beigās, dators jau tur bija iegādāts, bet tam virsū bija sedziņa un vāzīte. Ekrāns pavisam uz otru pusi. Skaitļošanas centrā apgūto lietoju.
“Kursas Laikā” nostrādāju septiņus gadus. To, ko man prasīja izdarīt ar grāmatvedības pārnešanu trīs mēnešos, izdarīju trīs nedēļās.
Mani uzaicināja arī uz namu pārvaldi “Spāre” – tur tas pats ar grāmatvedību: skaita vēl uz kauliņiem vai ar kalkulatoru, maksājuma uzdevumus – ar rakstāmmašīnu. Ja man ļaus strādāt ar datoru – esmu ar mieru.
Darbs vienmēr bija ļoti sarežģīts, lai ieviestu grāmatvedību tur un tad atkal citās vietās.
Strādājusi esmu arī Gaļas kombinātā, namu pārvaldē. Paralēli “Kursas Laikam” biju arī visa lielā uzņēmuma “RPD” finanšu direktore. Man bija dienesta mašīna. Studijas apmaksāja. Tajā laikā universitātē iestājos.
Grāmatvedības institūtā bija tā iespēja gada laikā apgūt programmu, uzņēma jau ar vienu augstāko izglītību.
Lekcijas notika gada garumā katru sestdienu un svētdienu pa četrām lekcijām! Visu nedēļu strādā, brīvdienās mācies.
Vienā brīdī nokļuvu Liepājas teātrī. Tā jau saka, ka cilvēks nav māņticīgs, bet kā man ar šo sanāca.
Strādāju biedrības namā. Man palika 60 gadi, uztaisīju pasvinēšanu. Kolēģi uzaicināja dziedošos aktierus, tur bija arī Jānis Dreiblats. Nebiju plānojusi nekur iet citur strādāt. Vīri mani apsveic, saka labus vārdus.
Ieliku portālā Draugiem.lv bildes, un, ja ko liku, tad pievienoju bildēm komentāru. Tur bija bilde ar Jāni Dreiblatu, kurš man sniedz puķi un kaut ko saka. Komentārā pierakstīju:
“Dreiblata kungs mani aicina pāriet darbā uz Liepājas teātri!”
Tas man šķita tā humorīgi, asprātīgi, patiesībā jau viņš man tā neteica. Pēc pusgada sāku darbu teātrī! Ne jau tāpēc mani uzaicināja, notika pavisam citādi. Bet šis tā sanāca – pamet domu kosmosā…!
– Kā nonācāt grāmatvedībā?
– Pēc pirmās augstākās izglītības esmu pedagogs, Liepājas pedagoģijas institūtā pabeidzu matemātikas fakultāti.
Esmu matemātikas skolotāja. Taču profesijā nostrādāju tikai piecus gadus. Ne Liepājā, bet Virgā un Grobiņas vidusskolā.
Beidzu skolotājas darbu, jo mani pārvilināja uz Skaitļošanas centru Lielajā ielā. Tas bija 70. gados. Tie bija tie gadi, kad dzīvē ienāca skaitļošanas tehnika. Datori vēl nebija.
Liepājā dibināja nodaļu, iegādājās skaitļojamo mašīnu – tā bija liela, aizņēma 200 kvadrātmetru zāli!
Uz tām mašīnām rēķināja algas daudziem Liepājas uzņēmumiem.
Tādu speciālistu, kas prastu darboties, vēl nebija. Centrs meklēja gudrus, apņēmīgus cilvēkus, kas būtu gatavi apgūt, teiksim tā – vajadzēja tos matemātiķus.
Viena mana studiju biedrene strādāja, vajadzēja vēl, kas apgūst. Ikvienam tas bija kas nezināms, neatklāts. Mēs jau arī nezinājām, kas tas ir. Te man pagāja 20 gadi, pāri skvēriņam – teātrī pagājuši mani pēdējie ilgie darba gadi.
Iepazinos centrā ar grāmatvedības sistēmām. Pēc 20 gadiem tehnika tā attīstījās, ka parādījās datori, uzņēmumi pamazām iegādājās paši savu tehniku, un darbs sašaurinājās.
Tad pēc tiem 20 gadiem pārvilināja uz padomju saimniecību “Liepāja”, kur strādāju par grāmatvedi.
– Mācījāties profesiju praksē?
– 58 gadu vecumā beidzu Latvijas Universitātes Grāmatvedības institūtu. Bet visas zināšanas līdz tam apguvu dažādos kursos, pašmācības ceļā un darba gaitās.
Ar pedagoģisko darbu arī nodarbojos pēc tam vēl ļoti ilgi, jo vadīju grāmatvedības lekcijas dažādās studiju vietās un skolās – “Citadelē” un RPIVA. Tai bija filiāles Ventspilī, Liepājā, Tukumā, Kuldīgā.
Visās tajās vietās es braukāju lasīt lekcijas. Pa sestdienām. Tā kādus gadus piecpadsmit.
Tas bija interesants laiks manā dzīvē. No sākuma – gatavo lekcijas, studenti pieraksta, uz tāfeles, bet tad jau parādījās kodoskopi, kad lekciju materiālus drukāja uz tām spožajām lapām un parādīja uz sienas.
Nākamais etaps – parādījās prezentāciju iespējas “Powerpoint”. Katras lekcijas gatavoju krāsainas, skaistas, ar visādiem specefektiem.
– Šāda iespēja un programma tās pirmsākumos daudziem bija notikums!
– Man arī ārkārtīgi patika! Tas bija interesanti gan pašai, jo varēju visu ko izdomāt, kā padarīt interesantākas lekcijas, gan arī studentiem bija citādāka tā mācīšanās.
Citādi sauso grāmatvedību tikai no grāmatām vien, bet to varēja parādīt skaisti.
Pirmo definīciju, ko studentiem devu, kas ir grāmatvedība, uzrakstīju, ka tā ir māksla un process, kas hronoloģiski un sistemātiski apkopo to, to un to.
Man ļoti patika strādāt ar studentiem, jo īpaši pieaugušajiem, – vairāk ar viņiem nekā ar skolēniem tikko no skolas sola. Pieaugušie jau zina, kādēļ atnākuši, ko vēlas apgūt.
Kad aizgāju pensijā, aicināja vēl, bet es tad vairs ne. Palika grūtāk – ja pa dienu esi savā darba vietā, lekcijām jāgatavojas bija pa vakariem. Tad vienā sestdienā vienā vietā, nākamajā atkal uz citu braukāšana.
Daži paziņas teica, ka man slodze tagad ir tik liela, ka tad, kad aiziešu pensijā, man būs krahs, salūzīšu! Domāju – kā būs, tā būs.
– Kāds bija darbs ar teātra finanšu cipariem?
– Visām iestādēm bija revīzijas, teātrī vajadzēja uzlabot rādītājus, paaicināja mani. Alga kārtīga, bet darbs arī kārtīgāks! Atkal bija jāievieš programmas, jāuzlabo, jāiekārto.
Gan grāmatvedībā, gan dzīvē es esmu tāda, kas ļoti mīl kārtību, ieviest to, ja vajag!
Aizgājusi uz teātri, es ne tik daudz domāju par to, kā rēķināšu, bet, ka jāmaina kārtība kabinetā. Ja tev kārtība būs mājās, uz galda, virtuvē, dārzā – arī galvā būs.
Kārtība man arī ir ģimenē, arī par to man nākas cīnīties. Pat mani mazbērni zina: kas omītei ir pats svarīgākais? – Kārtība! (Smejas.)
– Cits, sasniedzot pensijas gadus, darbiem mestu mieru, bet jūs joprojām turpināt strādāt algotu darbu. Saprotu, ka tā jums ir nepieciešamība.
– Tagad teātrī strādāju citā ampluā – esmu dežurante. Divus gadus es tiešām aizgāju pensijā. Tad mani uzaicināja ansamblī dziedāt.
Direktors Laukšteins bija brīnišķīgs, teicu viņam – ja darbs sāk traucēt atpūtai, jābeidz strādāt. Tad radās vakance. Citur varbūt nebūtu aizgājusi strādāt, bet tas bija tieši teātrī.
Tās ir manas otrās mājas, zināma pasaule, cilvēki. Tur ir humors, asprātības.
Matemātiķis, finansists – tās jau tādas pasausas profesijas, bet man visu dzīvi tuvs bijis arī radošums. Man patīk organizēt.
Par dzejnieci es sevi nesauktu, bet man patīk humoristiskus apsveikumus gatavot, scenārijus. Institūta laikā apguvu arī kordiriģenta specialitāti.
Bez matemātikas vajadzēja apgūt vēl kādu specialitāti papildus. Varēja tā būt arī rasēšana, astronomija, fizika. Bet bērnībā biju ar mūziku sastapusies. Četrus gadus mācījos papildus arī mūziku.
Pati trīs dziesmas esmu sakomponējusi savā dzīvē. Vienu brīdi gāju apgūt sintezatoru, ko man uzdāvināja, pie Ārijas Helmutes. Klavieres es pratu spēlēt, bet sintezatoram ir plašākas iespējas.
– Vai esat liepājniece?
– Nē. Esmu no Dobeles. Mācījos tur vidusskolā. Kad pabeidzu, iestājos Liepājā institūtā un pamazām kļuvu par liepājnieci.
Taču, kad atnācu uz Liepāju, sākumā domāju – kā es tos četrus gadus te izturēšu? Šausmīgi bīstama pilsēta likās!
Domāju, kā tos gadus nomocīt un pēc tam pamukt! (Smejas.) Tā arī iedzīvojos.
Esmu ārkārtīgi bagāta, jo man visa ģimene ir Liepājā! Abas meitas ar ģimenēm, divas mazmeitas, divi mazdēli, divi mazmazdēli un viena mazmazmeitiņa. Mācās vai izmācījušies, ieguvuši labus darbus, bet visi ir tepat.
Bet esmu laimīga, ka mums ir ģimenes lauku māja Saraiķos. Lauku mājā parasti tā lielākā darīšana sanāk vasarā. Tad arī tur es esmu visu laiku.
Zinu, ka vajag fiziskās aktivitātes, bet speciāli nostaigāt desmit tūkstošus soļu pa Liepāju – tas nav mans! Iekāpju mašīnā un uz laukiem prom! Trīs stundas, un tur esmu tā izdarījusies – roku, citādi darbojos. Tas ir mans sports!
Laukos vienreiz pieliku soļu skaitītāju, biju nogājusi šurpu turpu ar saviem darbiem astoņus kilometrus.
Darbos, kas ir smagāki, saucu palīgus, kā zāles pļaušanā man viņus vajag. Ravēt jau nepatīk nevienam (smejas).
Es mīlu visu veidu tehniku, mums tur ir daudz visādi traktori un ierīces. Lielāks trimeris, mazāks. Man naudas tādām lietām nav žēl! Ko tik man pasaka, to es sagādāju (smejas), paprasu, lai man iesaka.
Ir mums arī zāles pļaušanas robots, bet tur vajag ļoti līdzenu virsmu. Man ir ideja tagad par maza šķeldotāja iegādi, lai veiksmīgāk tiekam no krūmiem vaļā.
– Kā tikāt pie mājas?
– Adrese mums ir Ziemupes iela 5, bet mums ir arī pašiem savs izdomāts nosaukums – “Eži”.
Nopirkām māju ziemā, sniegotā un skaistā laikā. Viss balts, tā kā tādā Šveicē – kalniņi tur un tur.
Bet izrādījās pēcāk, ka tie visi ir gruži! (Smejas.) Kad sniegs nokusa, mūs pārņēma šausmas!
Māja jau pati glīta, bet nu tā apkārtne! Tad nostrādāja mans kredo – kārtībai jābūt! Daiļdārzs man tur nekāds nav, bet kārtība gan ir!
Man ir smuki mauriņi, ir bruģīši, siltumnīca atkal savā vietā. Ķieģelīši vienā kaudzē, dēlīši atkal citā. Man patīk, lai viss ir sakārtots.
– Cik tad jūs sanākat, kad visi jūsu tuvie un mīļie sabrauc?
– Ģimeniskums ir mana lielākā bagātība. Mašīnas kādas piecas, laikam kādi 15 kopā tad esam. Man ir milzīgs prieks kopā sanākt visiem tur.
Pirmos Ziemassvētkus tur svinējām, kad bija tā sniegotā ziema. Atbrauca īstais Ziemassvētku vecītis!
Taču pa ziemu tur nebraucam īpaši daudz. Tur ir jākurina, sniegs jāšķūrē, kas nekait, ka pilsētā ir silts dzīvoklītis!
– Kā pilsētā aizpildāt savu brīvo laiku?
– Man tomēr ir pilnas slodzes darbs, katru dienu nav, bet tomēr. Dziedu ansamblī. Nodibinājām “Nīcaviņu”.
Koncertmeistars ir Edmunds Talalass, un Andris Kristons kā komponists arī ir klāt katrā mēģinājumā. Mēs dziedam tikai viņa dziesmas, viņš mūs komandē uz balss vingrinājumiem. Papīru lietas ansamblim kārtoju es.
Koncertējam, izbraukāšana arī laiku paprasa.
Braucu pati ar auto – tas man ir vēl viens hobijs. Ja mašīnai būtu otrs šoferis, tad tam būtu jāsēž blakus, jo man patīk būt pie stūres (smejas).
Man ir 45 gadu autovadītājas stāžs. Man patīk arī mašīnas pa laikam pamainīt. Šobrīd man ir “Volkswagen Polo” – mazs, sievišķīgs auto.
Man patīk ceļot. Pēdējais ceļojums man bija uz Portugāli. Braucām ar to vagoniņu, kas nesen izšķīda.
Man arī patīk vienas dienas ceļojumi. Pēdējais bija uz Brocēniem. Ko es līdz šim zināju – tas viens līkumiņš, un cauri. Bet ezers ir deviņus kilometrus garš, ar kuģīti var braukt, daiļdārzi. Ļoti interesanta diena tā bija!
Nesen Talsu virzienā – pie strausiem, kazām. Tas ir brīnišķīgi – daudz redzēt. Ja ir brīvs laiks – kāpēc neaizbraukt un nepaskatīties? Mani arī paaicina braukt – paskatos tik grafikā, vai nav jāstrādā.
No laukiem izrauties ir viegli – nekādu lopu, suņu vai kaķu man nav.
Divi kaimiņu suņi gan uzvedas kā manējie – kā atbraucu, tā viņi dzīvojas pa mūsu sētu. (Smejas.) Bez šiem diviem es savu dzīvi nevaru laukos iedomāties!
– Varbūt tomēr vajag pašai savus?
– Nē, tas ierobežo. Man vairāk patīk brīvība. Man darba grafiks jāievēro. Tad es gribu kur izbraukt – varu iekāpt auto un prom. Bērniem gan visiem ir kaķi. Es tāds izteikts suņu vai kaķu cilvēks neesmu bijusi.
– Zinot to, ka ņemat pretim no dzīves visu, ko tā piedāvā, ko vēl vēlētos apgūt?
– Sāku angļu valodu mācīties, radi man ir Kanādā. Ja valodu nelieto regulāri, tad aizmirstas.
Ar riteni man vēl patīk braukt. Nesanāk tā izbraukt, jo ar mašīnu braucu uz laukiem, bet uz Saraiķiem ar riteni neaizbraukšu. Riteņbraukšanas celiņi Liepājā jau skaisti. Uz Bernātiem vēl šogad varētu ar riteni.
Esmu beigusi Senioru akadēmiju. Ar mani ir tā – ja ko es daru, to gribu izdarīt labi. Ja nevaru labi, tad atsakos.
Kas man dzīvē pietrūkst – tā ir dejošana. Tās man ir vislabākās atmiņas.
Bijām ar vīru sarīkojumu deju dejotāji. Gājām uz pasākumiem – līdz pirmās mūzikas taktis – jāceļas augšā un jādejo apkārt zālei valsis. Ballītes ar mūziku arī dziedātājiem ir, bet lielākoties kolektīvos tās ir dāmas.
Kad mācījos institūtā, 3. kursā piedāvāja modernās dejas apgūt. Gāju regulāri. Kursos ar vīru, kurš jau dejoja, iepazinos.
Kad strādāju Virgā, tajā gadā skolā bija direktoru seminārs. Direktors zināja, ka mēs dejojam. Palūdza, lai nodemonstrējam kādu deju. Bijām skaistos tērpos. Un Grobiņas vidusskolas direktors uzrunāja – vai negribu pāriet pie viņiem mācīt ne vien matemātiku, bet arī dejas.
No skolas piedalījāmies konkursos, skatēs. Arī vienu brīdi vēl Liepājā bija pulciņš “Vadugunīs”. Taču skolā, kur biji diendienā un bija skolas ritms, sanāca kaut kā vieglāk.
Vizītkarte
Maruta Kārkliņa
- Dzimusi 1946. gada 26. maijā.
- Lielāko daļu sava darba mūža strādājusi par grāmatvedi.
- Šobrīd dežurante Liepājas teātrī.
- Meitas Sanita un Gunita.
- Vecmāmiņa un vecvecmāmiņa.
- Vairākus gadus vadījusi Liepājas Pensionāru biedrību.
- Dzied ansamblī “Nīcaviņa”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
