“Gluži vai apokaliptiska diena,” nodomāja kāds liepājnieks, klausoties Deivida Bovija pēdējo albumu “Blackstar” (Melnā zvaigzne).

“Hmm, šī dižā pasaules mūzikas zvaigzne mira dažas dienas pēc albuma iznākšanas,” turpinot klausīties noslēpumaino, kosmisko un dažbrīd baiso skanējumu, atmiņās gremdējās liepājnieks. ­Diez ko viņš ar to mums gribēja pateikt? Šis albums droši vien ir jānoklausās ikvienam, taču tikai tad, kad kovids būs beidzies, lai neieslīgtu vēl lielākos depresijas valgos.

Bet “Kurzemes Vārds” tikmēr piedāvā ielūkoties pēdējo 12 mēnešu retrospekcijā. Tā iegūta, apkopojot cilvēku piedzīvoto, kas kaut kādā mērā raksturo pārstāvēto nozari un sabiedrības noskaņojumu.

Slimnīca. Gads īpašā režīmā

“Sākumā jau nelikās, ka tas būs kaut kas tik briesmīgs. Domājām, būs līdzīgi kā ar citām infekcijām. Par to, ka šī slimība ieilgs un izraisīs tādas sekas, toreiz pat iedomāties nevarējām,” savu stāstu sāk Liepājas Reģionālās slimnīcas ķīmijterapijas, hematoloģijas un paliatīvās aprūpes nodaļas hematoloģe Aleksandra Bunce.

Uz Aleksandru gulstas dubulta atbildība. Viņa īpaši ievēro piesardzību, lai ne tikai neinficētu savus ģimenes locekļus, jo ir trīs bērnu māmiņa, bet arī lai neaplipinātu savus pacientus, kuriem koronavīruss var būt ļoti bīstams.

“Ja kāds no maniem pacientiem saslimst ar Covid-19, esam spiesti atlikt ķīmijterapiju, jo tā pavājina imūno sistēmu,” skaidro daktere.

“Konkrēti mūsu nodaļā ārstēšanas gaitā nav mainījies nekas, taču

piesardzības pasākumi, skaidrošana un uztraukums par pacientiem šī gada laikā ir palielinājis psiholoģisko slodzi.”

Vislielākās bažas dakterei ir par to, ka ārstēšanās kursi gadījumos, kad onkoloģijas pacients ir saslimis ar Covid-19, jāpārceļ uz vēlāku laiku: “Mēs nezinām, kā organisms reaģēs uz zālēm, ja pacients inficējies ar Covid-19. Savukārt ķīmijterapijas kursa pārlikšana uz vēlāku laiku var veicināt onkoloģiskās slimības progresu. Tas ir ļoti grūti. Mēs pārdzīvojam par saviem pacientiem, bet, paldies Dievam, pagaidām esam tikuši ar šīm situācijām galā bez smagām sekām.”

Daktere jau sen nav satikusi vecākus, jo visa ģimene ievēro lielu piesardzību.

“Es nevaru pieļaut, ka manis dēļ saslimst pacienti, kuriem tas var beigties letāli.

Mēs atrodam ar ģimeni veidu, kā izklaidēties – bieži braucam pie dabas. Dēli nav izteikti sabiedriski, tāpēc nav nekādu problēmu noturēt mājās arī viņus.”

Dakteres dēli nodarbojas ar sportu, tāpēc fizisko aktivitāšu pietiek. “Nejūtos kaut kā īpaši izolēta, taču, protams, pietrūkst draugu, radu. Arī ar kolēģiem sava prieka pēc netiekamies, kaut gan tagad, kad gandrīz visi esam vakcinēti, jūtamies daudz pasargātāki.”

Bērnudārzs. Paļaušanās tikai uz godaprātu

“Domāju, ka visiem, kas strādā klātienē nevis attālināti, stresa līmenis ir pieaudzis, jo risks, protams, pastāv. Es varu inficēt gan savus audzēkņus, gan ģimeni, ja izrādītos, ka man ir kovids,” situāciju pirmsskolas izglītību iestādēs raksturo bērnudārza “Liepiņa” pedagoģe Aiva Greitāne.

Faktiski pedagogiem patlaban jāpaļaujas uz vecāku godaprātu. Tādu gadījumu neesot daudz, taču dažkārt vecāki mēdzot slēpt informāciju par saslimšanu, kā arī meklējot iemeslus bērnu iesnām un klepum, lai varētu vest viņus uz bērnudārzu.

“Mums pārsvarā ir forši un atbildīgi vecāki, bet gadās visādi. Īsti nesaprotu tādu rīcību, jo tas jau ir risks vispirms pret paša bērnu.”

Mācību process arī ir mainījies, jo grupiņās kādreiz strādāja pa diviem pedagogiem, bet, lai izvairītos no liekas saskarsmes, pandēmijas laikā darbinieki strādā tā saucamajos burbuļos – pa dienām.

“Visu dienu pie bērniem ir viens pedagogs un, protams, pedagoga palīdzes jeb auklītes, bez kurām mēs netiktu galā. Viņas ir liels atbalsts. Ir arī bērni, kuri mācās attālināti. Viņiem mēs mācību materiālus gatavojam atsevišķi, kas arī ir papildu slodze.”

Pedagoģe stāsta, ka pats galvenais ir visu mēģināt uztvert pozitīvi. “Citādi nevar. Mūsu noskaņojums ietekmē arī veselību, esmu pieradusi smaidīt un domāt labas domas, taču katru nedēļu, gaidot analīžu rezultātus, ir uztraukums. Vienmēr iezogas doma – ja nu.”

A. Greitāne pēc savas pieredzes ieteiktu valdībai tomēr apdomāties, pirms lemt par pāreju uz dežūrdārziņu režīmu valstī.

“Pirms gada, kad saslimšana bija minimāla, strādājām pēc šāda principa, tagad, domāju, vajadzētu uz kādu laiku bērnudārzus aizvērt, lai redzētu, kā mainās situācija valstī.”

Sports. Gandrīz vai pagrīdē nolīduši

Biedrības “Liepājas basketbols” valdes loceklis Normunds Atvars rezumē, ka klubam neklājas viegli. Cietusi ir kluba publiskā dzīve – spēļu aizvadīšana. To norise ir ierobežota līdz minimumam, jo nācies atteikties no skatītājiem, konkursiem, orķestra, dejotājām.

“Esam gandrīz vai pagrīdē nolīduši, klātienē mūs neviens īsti neredz, bet esam saglabājuši aktivitāti sociālajos tīklos.”

Lauvu un lauveņu rindās saslimstība ir bijusi neliela, bet kluba organizēto testu kopskaits, ņemot vērā arī Liepājā pabijušo dāmu komandas no ārzemēm, ir prāvs – ap trim simtiem.

Šajā laikā cieš sadarbība ar atbalstītājiem. Klubs ir pateicīgs pašvaldībai un sponsoriem par finansējumu, taču bijušas pārrunas, kas beigušās bez rezultāta. Un nevis tādēļ, ka potenciālie sponsori negribētu atbalstīt, bet objektīvu iemeslu dēļ nevar to darīt.

Arī klubam ir mazāk, ko piedāvāt atbalstītājiem, jo ir sarukusi iespēja nodrošināt sponsoriem tik svarīgo publicitāti.

Būtiski mainījusies arī sacensību norise. Vīriešu komanda Latvijas-Igaunijas līgas spēles aizvada tikai pret Latvijas klubiem, nākas rēķināties ar spēļu pārcelšanu kovida dēļ, dublieriem spēles nenotiek, bet sieviešu kolektīvs uz trim mēnešiem palika bez spēļu prakses.

Galu galā sezona restartēta, bet atgriešanās laukumā nav viegla, jo komanda slimības dēļ zaudējusi spēlētājas un sportisko formu.

Uz tuvāko nākotni klubs raugās ar cerību, ka gan vīriešu, gan sieviešu komandas vismaz pacīnīsies par medaļām, pat ja tās neiegūs, taču optimisms mijas ar realitāti un apziņu, ka nākamais gads varētu būt ne mazāk sarežģīts un tajā varētu būt vēl vairāk nezināmā.

Mājražošana. Maizi vajag vienmēr

Pārkārtošanos ikdienā kovids lika veikt arī amatniekiem un mājražotājiem. “Maizi cilvēkiem vajag vienmēr, arī kovida laikā – šajā paradumā nekas nav mainījies. Nevaram sūdzēties par pieprasījumu, lai gan kopumā apjomu nedaudz samazinājām. Norēķinos un tirdzniecībā neko neesmu mainījusi,” vērtē pazīstamā maizes cepēja Gunita Pričina no Rucavas novada.

“Grūtāk mums iet Liepājas Pētertirgū, skārnī. Ilgi jāgaida rindā, lai tiktu iekšā, bieži cilvēki atmet ar roku – negrib gaidīt,” pauž mājražotāja.

“Paldies cilvēkiem, ka atbalsta mūs. Es strādāju ar pastāvīgajiem klientiem ilgus gadus. Tiešās piegādes neorganizējam. Piemēram, kukuli maizes aizvest uz konkrētu adresi nav īsti iespējams, jo tik tuvu saviem klientiem nedzīvojam. Ir gan tagad vairāk cilvēku, kas izvēlas atbraukt maizītei pakaļ uz mūsu mājām. Meistarklases un ekskursijas ceptuvē gan nenotiek,” stāsta cepēja.

G. Pričina piezīmē, ka maizi cep tajās pašās dienās kā vienmēr. “Tā ir pārtika, to vajag, un cilvēki ir iemīļojuši. Vairāk esmu sākusi cept kādus krikumiņus. Katru nedēļu kaut ko jaunu izdomāju,” viņa turpina.

Uzņēmējdarbība. Uzkrātie “tauki” kūst

Liepājnieks Pauls Leflers 2010. gadā kā individuālais uzņēmējs izveidoja savu firmu “Leflera S.S.”, piedāvājot siltumtehnikas uzstādīšanas pakalpojumus visā Latvijā.

Pa šiem desmit gadiem visādi gājis, brīžiem firmas kontā un paša makā bijuši vien pieci lati. Taču ar laiku biznesā veicies arvien labāk, un pēdējie trīs gadi pat ļāvuši uzņēmējam “uzkrāt taukus”.

Kovida gadā tie gan sākuši strauji kust – pusotru mēnesi darba nav, bet kārtējie rēķini jāmaksā, arī par grāmatvedības pakalpojumiem jānorēķinās.

“Visu februāri nestrādāju, arī pusi marta ne,” teic P. Leflers. Kāpēc? Viņš paskaidro, ka karantīnas dēļ.

Cilvēki esot sabiedēti, proti, klienti, pie kuriem viņiem būtu bijis jābrauc, sākuši teikt, ka vajag nogaidīt, līdz vīrusa izplatība mazināsies.

“Taču, ņemot vērā, cik ļoti mūs katru dienu biedē ar saslimušo un mirušo skaitu, izskatās, ka tas var nebeigties nekad. Cilvēki visu laiku atrodas spriedzē. Kam tas vajadzīgs?”

Līdzīgi kā daudzi, arī viņš pauž neizpratni par dažādiem ierobežojumiem, kuriem nesaskata loģisku pamatojumu, piemēram, kāpēc šņabi var nopirkt jebkur, bet vajadzīgo priekšmetu veikalā “Depo” privātpersona iegādāties nevar.

“Nesaprotu, kāpēc iznīcina mazo biznesu,” viņš teic. Par savas firmas likteni uzņēmējs gan nav noraizējies. “Lai vai kā, šis sektors tomēr turas.”

Vai kovida gads nesis arī kādas grūtības privātajā dzīvē? P. Leflers teic, ka nē – vīruss ģimeni nav skāris un kopumā gads bijis interesants. Jā, ierobežojumu dēļ ar sievu neesot varējuši paceļot ārpus valsts, taču vasarā apbraukājuši Latviju.

Izpalikusi arī tradīcija Paula dzimšanas dienā, kas ir novembrī, rīkot lielas ģimenes svinības, uz kurām sabraucot visi četri viņa dēli. Pērn ieradies tikai viens.

“Dēla ģimene pandēmijas dēļ gan daudz cietusi. Viņš zaudēja labu darbu auto centrā “Moller Auto”, arī viņa draudzeni patrieca no stjuartes darba “AirBaltic”,” teic uzņēmējs.

Mūzika. Nepilnvērtības sajūta

Liepājas Simfoniskā orķestra flautu grupas koncertmeistars un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas pedagogs Reinis Lapa atzīst, ka viņa darba grafiks kļuvis krietni brīvāks, varot arī “veltīt laiku savam iedzimtajam slinkumam”.

Pašlaik vismaz orķestrim ir dažas programmas “Lielā dzintara” digitālajā koncertzālē, kur R. Lapam jauns pienākums – saskaņot koncerta tiešraidi ar partitūru.

“No vienas puses, visiem ir prieks, ka atkal varam tikties un muzicēt kopā. No otras puses, ir nepilnvērtības sajūta, ka mums joprojām nav publikas,” viņš pastāsta.

Kā mūziķis viņš varot izmantot šo laiku, lai pilnveidotos. “Kā flautas pedagogs, strādājot ar katru bērnu individuāli, esmu nostādīts ļoti bēdīgā situācijā. Jūtu sevī milzu nevarību, nespēju ietekmēt izglītības procesus. Mana vērtība kā pedagogam mazinās. Šobrīd tiek izmantoti varbūt desmit procenti no tā, ko es spēju ieguldīt. Labi iemācīties specialitāti attālināti ir tuvu tam, ka tas ir neiespējami,” norāda R. Lapa.

Viņš jūtas laimīgs, dzīvojot privātmājā, kur pats kontrolē un organizē savu vidi.

Ikdienā visvairāk apgrūtinot negatīvisma pārpildītā informācijas vide. “Katrs anonīmi var sviest ar akmeni jebkuram, bez atbildības. Cilvēki, kuri atklāti pauž savu viedokli, ir pakļauti nekontrolētam spiedienam. Negatīvisms ir daudz traucējošāks nekā tas, ka jāsaplāno savs gājiens uz veikalu,” saka R. Lapa.

Robežsardze. Kovida starppostenī

“Sadarbojoties ar Zemessardzi, jau piecus mēnešus 24 stundu režīmā strādājam Rucavas postenī pie Lietuvas robežas. Tāpat mobilās patruļās, piesaistot Valsts policiju, tiek kontrolēti pārējie ceļi, pa kuriem mūspusē var iebraukt Latvijā. Pārbaudām, vai cilvēki ir aizpildījuši kovidpases un vai viņiem ir pamatots iemesls robežas šķērsošanai, piemēram, darbs, mācības, tranzīts utt.,” laikrakstam pastāsta Valsts robežsardzes Ventspils pārvaldes Kurzemes dienesta priekšnieks Guntars Spinga.

Uzsākot darbu Rucavas postenī pie Lietuvas robežas, mūsu robežsargi saskārušies ar dažādiem trūkumiem un neērtībām, piemēram, uz vietas nebija mobilā tīkla pārklājuma (šī problēma esot atrisināta).

Arī elektrību vēl joprojām nodrošina ģenerators. Robežsargiem un zemessargiem ir pieejams kemperis un dienesta mikroautobuss.

“Protams, strādājot šādā režīmā, neērtības ir, taču tām jau esam pielāgojušies. Viss nepieciešamais ir uz vietas,” teic G. Spinga, piebilstot, ka Robežsardzei cilvēku resursu pietiek.

Nedaudz esot samazinājusies kontrole valsts iekšienē, piemēram, mazāk tiek pievērsta uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar nodarbinātību. Tiesa, kā saka G. Spinga, pandēmijas dēļ daudzās vietās darbi ir arī apstājušies.

Reizi nedēļā robežsargiem tiek veikti kovida testi. Par laimi, pagaidām pozitīvu gadījumu neesot bijis.

“Pārsvarā cilvēki ir saprotoši un zina savus pienākumus, taču ik pa laikam uzplaiksnī negatīvisms, piemēram, kāds izsaka visu, ko domā par valdību un tās lēmumiem.

Mēs darām savu darbu, pašmērķis nav sodīt, bet, ja cilvēks nepakļaujas noteiktajām prasībām, tad jārēķinās ar administratīvo atbildību,” pauž G. Spinga.

Robežsargs neslēpj, ka šī gada laikā privātajā dzīvē pietrūkst sabiedriskās dzīves: “Gribas aiziet kaut vai uz to pašu baseinu, teātri vai ar ģimeni uz kafejnīcu. Droši vien tik drīz to vēl nevarēsim. Būs jāsadzīvo ar attālināto darbu un arī bērnu mācīšanos šādā veidā. Mans dēls ir students, viņam varbūt tas nav tik grūti kā mazākiem bērniem. Tādēļ cenšamies palīdzēt kolēģiem sakārtot darba grafiku tā, lai viņi var veltīt maksimāli daudz laika savām atvasēm.”

G. Spinga, tāpat kā lielākā daļa kolēģu, ir pieteicies rindā uz vakcīnu. “Jo ātrāk notiks vakcinēšanās, jo labāk, beidzot varēsim atgriezties normālā dzīves ritmā.”

Tūrisms. Plānot nevar it neko

Ja nebūtu citu nodarbju un ienākumu avotu, pandēmijas gadā no tūrisma vien ģimene neizdzīvotu, saka Zane Gusta, viesu mājas “Lavander Villa” saimniece, vienlaikus uzsverot: “Sūdzēties mēs nevaram, ir nesezona, bet viesi tomēr brauc.”

Zanei ziemā ir pamatdarbs Liepājas Universitātē, vasarā – tūrismā. Bet tagad nozarē situācija ir tāda, ka viņa spriež – diez vai otrreiz tūrismu par nodarbi izvēlētos.

Neziņa par nākotni rada papildu stresu, kuru ģimene remdē ar lavandu smaržu – tas ir sāpīgs joks, jo pašaudzēto lavandu produktus tagad pārdot ir gandrīz neiespējami.

Jebkādu plānošanu, tālāku par divām nedēļām, Zane ir atmetusi. Investīciju ieceres kalt nav jēgas, kovidlaikā nākotne ir neparedzama. Tāpat ir arī klientiem.

Pērnziem ļaudis aktīvi rezervējuši naktsmītnes vasarai, fotosesijām un citām izklaidēm. Nu tik tālu domā retais.

Vasaras sākumā vajadzētu notikt “Atvērtajām dienām laukos”. Tūrisma saimniecības un mājražotāji tām gatavojas, to norisē jāiesaista cilvēki, jāorganizē aktivitātes. Bet vai gatavošanās nebūs zemē nomests laiks?

Tomēr nedaudz darba lauku tūrismā ir. Klienti piesakās uz tuvākajām nedēļu nogalēm, dara to pēdējā brīdī. Taču nereti arī paziņo, ka rezervāciju izmantot nevar – kovida dēļ.

Cilvēki laukos ziemā meklē mieru, relaksāciju no tiešsaistēm, no dzīvošanas divistabu šaurībā pilsētā, atpūtu no ģimenes, no bērniem, kuri “uzkrituši uz nerviem”.

Daudzi šoziem atpūšas vienatnē vai divatā, retāk atbrauc ģimenes ar bērniem. Dodas pastaigās dabā, pa Grobiņu vai Liepāju. Vismaz uz divām dienām ir nomainīta vide.

Zane bažījas – pat ja visa sabiedrība būs vakcinēta, tūrisma nozare diez vai tik drīz atkopsies.