Vēl pirms gada un pat pusgada dzīvokļa īrēšana bija kā slogs kaklā – uz rokas prasīja dārgi. Bija cilvēki, kas pat par vienistabas dzīvokli maksāja ap simt latiem un vēl komunālos maksājumus. Bet, ko darīsi, ja pašam sava mitekļa nav. Jāpiekrīt saimnieka noteikumiem. Tagad situācija mainījusies. Vēloties par to pārliecināties, veicām vienkāršu eksperimentu – ievietojām gan laikrakstā, gan portālā liepajniekiem.lv sludinājumu: vēlos īrēt vienistabas vai divistabu dzīvokli. Un viss! Piedāvājums bija patiešām dāsns.

Dzīvokļi dažāda biezuma maciņam

Ir sestdienas rīts, kad jau pulksten 8.30 atskan pirmais telefona zvans: “Jūs vēlaties īrēt dzīvoklīti?” – “Jā, kurā vietā jūs varat piedāvāt?” – “Ezerkrastā, vienistabas dzīvoklītis,” stāsta sieviete. Nākamais Karostā – vienistabas dzīvoklis, komunālajiem maksājumiem apkures sezonas laikā jārēķinās ap 50 latiem, saimniece uz rokas vēlas 10. Tālāk – Grīzupes iela. Saimniece vēlas, lai īrnieks segtu tikai komunālos maksājumus – būšot par to laimīga, jo pašai no pensijas šī nasta ir par lielu. Uz rokas neko nevajagot. Tā saka arī nākamais zvanītājs – dzīvoklis ir Dienvidrietumu mikrorajonā, 50 latu par komunālajiem maksājumiem un ziemas sezonā nekādas rokasnaudas. Vasarā – tad jau redzēs, kādi būs laiki.

Līdzīgu piedāvājumu vairāku dienu laikā ir daudz. Vispopulārākais piedāvājums – 30 līdz 50 latu uz rokas. Un ne viens vien saimnieks uz manu jautājumu, cik vēlas uz rokas, vispirms mēģina izzināt, cik esmu gatava maksāt. Kāda starpniece pastāstīja par šā brīža tendencēm dzīvokļu īres tirgū: pavisam normālu dzīvokli, gan bez eiroremonta un kaut kādām ekstrām, var noīrēt, uz rokas maksājot no 30 līdz 50 latiem mēnesī. Ja grib centrā, jārēķinās virs 60 un pat līdz 100.

Interesanti – no visiem gandrīz 50 piedāvājumiem, ko šajās dienās saņēmu, tikai viens dzīvoklis bija ar malkas apkuri. Un malkas neesot. Rokasnauda – 20–25 lati mēnesī.

Dodamies apgaitā

Nevar jau ņemt kaķi maisā, tāpēc izvēlos dažus dzīvokļus aplūkot. Mana izvēle krīt uz pavisam vienkāršiem, tiem vidusmēra, par kuriem uz rokas prasa 20, 30 vai 50 latu. Pirmais atrodas E.Veidenbauma ielā piecstāvu ķieģeļa mājā. Mani sagaida saimniece pensionāre, tūlīt ejam dzīvoklī. Var skaidri redzēt, ka te tikko izvāktas mantas. Daži krēsli, virtuves skapītis, galdiņš istabā un drēbju maiss vēl palicis. Stipri ož pēc medikamentiem. Saimniece atver logu. Dzīvoklis tīrs, taču pēc kosmētiskā remonta prasās. Un tad sirmgalve pastāsta, ka miteklis atbrīvojies, kad pirms divām nedēļām nomirusi iepriekšējā īrniece, veca, bet ļoti kārtīga sieviņa. Tāpēc arī tā zāļu smaka. Paldies par godīgumu!

Nākamais dzīvoklis atrodas netālu no veikala “RIMI”. Pats centrs, saimniece prasa 50 latu uz rokas – rosinoši. Dzīvoklis tīrs un kārtīgs, te varētu nākt dzīvot kaut vai tūlīt. Tikai logi gan tādi pašvaki. Vējš pa tiem pūš. Kuru katru mirkli nomainīšot, saka saimniece. Drīz meistars atbrīvošoties. Tad paveru vannasistabas durvis. Te arī saprotu – nē, šajā dzīvoklī es negribētu palikt. Viss kā no padomju laikiem: veca un pierūsējusi vanna, izlietne un pods, vecs krāns, kuram garām šļācas ūdens, un flīzes gan uz grīdas, gan sienām vietā izkritušas. Saimniece mierina, ka varu te dzīvot, meistars pakāpeniski remontēs, bet to es negribu, lai man te maisītos svešs cilvēks. Starp citu, vēl vienā dzīvoklī izlēmu nepalikt pēc tam, kad saimnieks pastāstīja, ka visa ģimene pārcēlusies uz laukiem, taču brīvdienās braucot ar savu produkciju uz tirgu un tad nu viņš ar sievu un citreiz arī meita atnākšot uz vannu. Nē, nē, par viņu iztērēto ūdeni man nebūšot jāmaksā. Taču vienalga ar tādiem noteikumiem neesmu mierā neparko.

Dodos uz Dienvidrietumu mikrorajonu. Paneļu māja, otrais stāvs – divistabu dzīvoklītis. Var redzēt, ka remonts – patiešām atturīgs un gaumīgs – veikts nesen. Saimniece pieklājīga, visu laipni parāda. Taču gaiteņa sienā izsists paliels caurums. Iepriekš te mitinājušās divas draudzenes. Bijušas labas un kārtīgas meitenes, studentes, bet šis caurums radies pēc kāda burziņa, tāpēc viņa skaidri zinot, ka jauniešiem vairs savu īpašumu neizīrēs. Taču bojājumu kuru katru dienu sakārtošot, tā kā līdz manai ienākšanai viss atkal būšot kārtībā. Saimniece vēl piebilst, ka viņa savu īrnieku dzīvē nejaucas, tikvien kā sazinoties par skaitītāju rādītājiem un maksājumiem. Un uz rokas saimniece vēlas jau minētos 30 latus. Paldies! Ja man patiešām vajadzētu dzīvokli, laikam citu vairs nemeklētu.

Ir skaidrs – pašlaik noīrēt dzīvokli atbilstoši dažādām prasībām, maciņa biezumam un citām vēlmēm nav nekādu problēmu, jo piedāvājumi ir tik dažādi, cik dažādas ir prasības un cilvēku iespējas.

Secinājumi:
– nav liels dzīvokļu piedāvājums pilsētas centrā, ja ir, jārēķinās ar 80–100 latiem uz rokas;
– saimnieki par īrniekiem nevēlas jauniešus;
– pluss – ja esi viens;
– gandrīz nav piedāvājumā dzīvokļi ar malkas apkuri;
– apkures sezonā daudzi saimnieki atsakās no naudas uz rokas;
– vairums piedāvāto dzīvokļu ir vismaz daļēji mēbelēti un aprīkoti ar sadzīves tehniku.

Plašāk par eksmerimenta gaitu dzīvokļa meklēšanā lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21.marta numurā  Kristīnes Pastores publikācijā.