liepajniekiem.lv
– Ko nodibinājums sagaida no sava patrona, un kādu ieguldījumu jūs un valsts kopumā var sniegt, lai Eiropas kultūras galvaspilsētas gads izdotos?
– Es pajautāju, vai ir skaidrība par valsts līdzfinansējumu, un man apliecināja, ka šī skaidrība ir. Jo pirms gada, būsim godīgi, visi apķērās, ka budžetā nebija nekā. Burtiski pēdējā mirklī 2014. gada budžetā šis finansējums parādījās.
Otra lieta, par ko runājām, bija Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas atpazīstamība. Ir svarīgi, lai mēs tagad runājam par to, ka
Eiropas kultūras galvaspilsēta primāri domāta pašiem liepājniekiem, Dienvidkurzemes un Kuldīgas novada, Latvijas cilvēkiem,
par to, kādā veidā izcelt Liepājas unikalitāti gan reģiona, gan Latvijas kontekstā.
Otra lieta ir runāt par starptautisko skanējumu. Saprotu, ka tas, ko sagaida no patrona, no valsts, pirmkārt, ir starptautiska reklāma.
Lai šo veiktu, ir jāatbild uz jautājumu, kas tad ir tā centrālā ideja, par ko būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Pie tā visi radošie prāti šobrīd strādā, un esmu pārliecināts, ka laika rāmī, kas ir dots, visi šie jautājumi tiks atbildēti.
– Tieši tā, tituls pirmkārt ir mums, liepājniekiem, taču sabiedrības iesaiste ir viens no galvenajiem izaicinājumiem, jo cilvēki ir visai pasīvi, ja kaut kas jāpaveic pašiem. To rāda kaut vai vēlēšanu rezultāti. Vai jums ir kāda recepte, kā mūs sapurināt?
– Es nepiekrītu. Paskatīsimies no citas puses. Tas nav aiz labas dzīves, ko tagad teikšu, bet, ja reāli kādam vajadzīga palīdzība, ziedot.lv cilvēki saziedo. Ja notiek nopietnas kataklizmas, cilvēki nāk kopā un cits citam palīdz. Ikdienā, jā, katram ir savs darbiņš.
Tomēr, par brīvprātīgajiem runājot, man bija prieks dzirdēt, ka jaunieši nebaidās no tādām tēmām, kas nav pārāk populāras, piemēram, palīdzība tiem, kas nonākuši ieslodzījuma vietās.
Ir cilvēki, kas palīdz Dziesmu svētkos, ir tie, kuri palīdzēs kultūras galvaspilsētai. Tā ir katra paša izšķiršanās.
Varbūt daļa bēdas ir tajā, ka tomēr esam izteikti viensētnieki, ļoti lieli individuālisti.
Tas nav nekas slikts. Es nekaisītu pelnus uz galvas.
Padoms – paskatāmies apkārt, kas notiek mūsu apkaimē, pagastā, pilsētā! Varbūt kādam vajag palīdzību. Kāds atnes zāles vecākai kundzei, kura saslimusi, un ikdienā tas notiek. Bez lielas reklāmas, un tas ir svarīgi.
Valsts dzīvē, protams, ir nedaudz citādi. Daļa vainas ir tajā, ka diemžēl nav nopietnas atgriezeniskās saiknes no cilvēkiem, kas ievēlēti lielākos un mazākos amatos.
Pirms vēlēšanām visi brauc, runā, sola. Pēc vēlēšanām dažus gadus pazūd. Vienīgais, ko varam darīt, ir atcerēties, kurš ko solīja, un nākamajā reizē izdarīt rūpīgāku izvēli.
– Liepāja ne tikai būs kultūras galvaspilsēta, bet tiecas būt par vadošu industriālu pilsētu. Kā šīs abas jomas sader kopā?
– Man pēc sešarpus gadu pārtraukuma bija ārkārtīgi interesanta vizīte Liepājas muzejā. Izstādē redzams, kā pilsēta 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā attīstījās, kāda bija arhitektūra un dažāda veida kultūras pasākumi, un šodien atkal Liepāja ir ekonomiski ļoti spēcīga pilsēta.
Jums šeit ir teātris, “Lielais dzintars” ļoti interesanti pasākumi vasarā. Tā nav tikai tāpēc, ka ir kaut kādas tradīcijas, bet tāpēc, ka pilsēta ir ekonomiski labi attīstījusies.
Līdzīgi mēs varam paskatīties citur Latvijā ārpus Rīgas – uz Valmieru, Jelgavu. Jo lielāka ir ekonomiskā aktivitāte, jo vairāk ir arī kultūras dinamikas.
– Mēs sarunājamies dienā, kad Saeimā skata valsts budžetu. Es varētu dot jums iespēju izmēģināt Vecgada vakara runu – kāds mums varētu būt nākamais gads? Laikam jau grūts, jo to vien dzirdam, ka naudas ir tik, cik ir.
– Būsim precīzi. Pirms kāda laika sāka runāt, ka Latvija ir dziļā ekonomiskā krīzē. Salīdzinot ar 2008.– 2009. gadu, nu, nē. Jā, ekonomika neattīstās, šobrīd ir jau pazīmes, ka pieauguma nebūs, būs zināms kritums.
Problēma ir tajā, ka daudziem ir pamatotas prasības pēc lielāka finansējuma, vai tā būtu veselība, izglītība vai iekšlietas, mēs redzam, kādi līdzekļi jāatvēl aizsardzībai.
Brīdis, kad vēlmes un vajadzības nevar tikt apmierinātas, rada negāciju un rāda daudzās problēmas, kas būs jārisina.
Ļoti labi zinu, cik grūti iet pašvaldībām ar saviem budžetiem.
Bet Jaungada runa Valsts prezidentam parasti nav gluži par ikdienas politiskām lietām. To es atstāju Ministru prezidenta ziņā.
Es gribētu teikt tā – nav vienkārši, ļoti sarežģīta situācija ir ārpus valsts, un Latvijā daudzas lietas gribētu redzēt sakārtotākas. Taču tā ir mūsu valsts, un neviens cits mūsu vietā to labāku un sakārtotāku nepadarīs.
– Ko domājat par pamiera un miera idejām, kas izskan arvien biežāk, izdarot spiedienu uz Ukrainu, nevis konsekventi liekot Krievijai pārtraukt karu? Un kur esam mēs, Latvija, ar savu nostāju?
– Pagājušajā nedēļā runāju ar Slovākijas prezidentu, kurš vizītē Latvijā apmeklēja savus karavīrus bāzē Ādažos.
Pēc tam preses konferencē es teicu, ka kaut kas ir nogājis ļoti greizi, ja vēlamies daudz diskutēt par to, kas ir jādara Ukrainai, bet visi – ar ko es domāju starptautisko sabiedrību, jo Latvijai šeit nav sev ko pārmest, – piemirst Krieviju, to, ka Krievija šobrīd saka, ka nesēdīsies pie sarunu galda.
Izdarīt spiedienu uz Ukrainu nav ne pareizi, ne godīgi.
Mūsu pozīcija visu laiku bijusi ļoti skaidra – jāatbalsta Ukraina maksimāli, ar visu, ko varam tai nodot, – bruņojumu, munīciju, ekonomisko palīdzību.
Jāsaprot, ka jebkura veida politisks process būs efektīvs tikai tad, kad Ukraina būs pie saruna galda, kur viņu vārdam jābūt izšķirošam, nevis par Ukrainu runās kaut kur citur aiz muguras.
Jo jebkurš pamiers vai miers, no Krievijas puses, visticamāk, tiks izmantots, lai pārgrupētos, pieņemtos spēkā un turpinātu agresīvo politiku. To esam teikuši visiem, ieskaitot sarunā ar jaunievēlēto ASV prezidentu.
– Kā jūs kā amatpersona un cilvēks jūtaties tādos brīžos, kad sarunu biedri pauž kardināli atšķirīgas vērtības attiecībā uz Ukrainu, kad stāsta, kā brauks vizītē uz Maskavu?
– Tas jau ir treniņš un pieredze. Nekrītu ne sašutumā, ne panikā, bet saprotu, ka ir ļoti dažādas dzīves uztveres, politiskās pārliecības un stratēģiskie redzējumi. Cenšos izklāstīt pozīciju un saprast, kāpēc sarunas biedrs domā tā vai citādi.
Var izvēlēties divas pieejas. Viena – nerunāt vispār, teikt, ka viņi neko nesaprot un nav ko tērēt laiku. Bet mēs piemirstam, ka daudzu valstu vadītāji sēž arī pie NATO un Eiropas Savienības galda un bieži vien lēmumi ir jāpieņem uz vienprātības bāzes.
Vienmēr sākums bijis grūts, bet pacietīgu sarunu rezultātā var kaut ko panākt.
Otra pieeja ir runāt un pārliecināt, saprotot, ka ne pirmajā, ne pat desmitajā reizē nekādu panākumu nebūs.
2023. gada beigās izšķīrās jautājums par ES palīdzību Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā un Ukrainas un ES sarunu sākšanai.
Pēc daudzām diskusijām un drāmām Ungārijas premjers tai brīdī izgāja padzert kafiju un tas lēmums tika pieņemts. Bez sarunām, dažreiz asām, mēs pie tā nebūtu nonākuši. Diplomātiskais process ir sarežģīts. Nav tā, ka vienreiz ierakstīji soctīklos, un visi saprata.
Būsim godīgi – cik daudz mēs zinām par Sīriju, par to, kas notiek Āfrikā? Tad prasīt, lai Āfrikas un Āzijas valstu vadītāji būtu līdzīgi domājoši kā mēs, bez nopietna sarunu procesa nav iespējams.
Citādi ir ar vienu otru Eiropas līderi. Vēstures mums bijušas līdzīgas, bet, kāpēc tieši tagad ir tāda pieeja, to lai viņi paši skaidro.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
