Liepāju piektdien apmeklēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs ANDRIS KUŽNIEKS, lai ar pilsētas domes pārstāvjiem pārrunātu aktualitātes un ieceres tuvākajiem gadiem, kā arī Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolā diskutētu ar skolēniem par Eiropas Savienības sniegtajām iespējām un klimata pārmaiņām. Kādi ir ES un Latvijas nākotnes izaicinājumi? To EK Latvijas pārstāvniecības vadītājs stāsta intervijā “Kurzemes Vārdam”.

– Kāda, jūsuprāt, šodien būtu Latvija, ja pirms nepilniem 16 gadiem tā neiestātos Eiropas Savienībā?

– Vienmēr var diskutēt par to, kādus labumus un naudu Latvija nesaņemtu. Pēc iestāšanās ES Latvija saņēmusi vairāk nekā 12 miljardus eiro, kas ir vairāk nekā Latvijas viena gada budžets. Šī nauda ieguldīta dažādās jomās, reģionos, pilsētās un novados. Otra lieta, kas, manuprāt, varbūt ir pat daudz svarīgāka, ir tā, ka iestāšanās gan ES, gan NATO Latvijai ļāva atgriezties Eiropas valstu saimē. Kā zināms, ES veidota kā projekts, kas balstīts uz kopējām vērtībām un principiem, lai saglabātu mieru, stabilitāti. Katrai valstij ES ir loma un nozīme, un nebūt nav tā, ka visi lēmumi tiek pieņemti Briselē. Tieši otrādi, arī Latvijai ir iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā, ietekmēt tos, aizstāvēt savas nacionālās intereses, būt pilnvērtīgai ES dalībniecei. Ko tas dod? No ekonomikas viedokļa tie ir aptuveni 500 miljoni patērētāju visā ES. Savukārt no drošības un stabilitātes aspekta tā ir zīme, ka mēs esam to valstu saimē, uz kurām var braukt tūristi, šeit var investēt līdzekļus utt. Plus vēl tās lietas, kas nu jau ikdienā mums šķiet pašsaprotamas, bet kuras to valstu pilsoņi, kas nav ES, ļoti augstu novērtē, proti, brīva pārvietošanās.

– Vai Eiropas naudu esam tērējuši saprātīgi?

– Salīdzinot ar citām valstīm, kur bijuši milzīgi skandāli un pat augsta līmeņa politiķi tajos bijuši ierauti, Latvijai es dotu pozitīvu vērtējumu par ieguldījumiem. Vienmēr jau var vēlēties, lai nauda tiktu ieguldīta vairāk, labāk un pareizāk, bet es domāju, ka kopumā šī nauda ir investēta lietderīgi. Pat vistālākajā Latvijas nostūrī, mazā pilsētiņā, pagastā, ciematiņā, būs kāds projekts, kas īstenots ar ES līdzekļiem, un cilvēki, manuprāt, to ļoti novērtē.

Raugoties nākotnē, protams, gan EK, gan katras valsts valdībai un pašvaldībām vairāk jādomā, lai līdzekļi tiktu investēti tur, kur tas visvairāk nepieciešams. Ieguldīt tā, lai tas nodrošinātu attīstību, jaunas iespējas jauniešiem, tiem cilvēkiem, kas ir bez darba utt.

– Vai ir kādas jomas, kur investēts nepietiekami?

– Vienmēr ir dilemma starp iespējām un pieejamiem resursiem. Varbūt tas nav tik aktuāli Liepājā, Valmierā, Cēsīs un citās reģiona pilsētās, taču milzīgā vajadzība ir turpināt investēt daudzdzīvokļu māju siltināšanā, īpaši Rīgā. Pieļauju, ka ne visu varēs nosegt ar ES līdzekļiem, taču šī lieta nākotnē būs jārisina. Jo tas arī ir svarīgi ES zaļajam kursam jeb klimata pārmaiņu mazināšanai. Domāju, ka, skatoties nākotnē, ir ļoti daudz iespēju un izaicinājumu dažādās jomās, kas saistīti ar mobilitātes uzlabošanu – sabiedriskā transporta attīstība utt. Skaidrs, ka jāiet laikam līdzi arī citās jomās, ko atbalsta ES, un jāiegulda cilvēkos – izglītībā, zinātnē. 2021.–2027. gada periodam būs pieejama ES pētniecības un inovācijas programma “Apvārsnis Eiropa” (“Horison Europe”). Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, šobrīd Latvijas ieguldījumi zinātnē un pētniecībā stipri atpaliek no vidējiem rādītājiem citās Eiropas valstīs.

– ES fondu finansējums nebūs pieejams bezgalīgi. Vai pratīsim pašpietiekami saimniekot bez šīs naudas?

– Eiropas nauda tiešām var radīt atkarību ar domu, ka tā nekad nebeigsies, vai, ja ir nauda, tad izdomāsim, kuros projektos to investēt. Tā, no vienas puses, arī ir pareiza lieta, bet, manuprāt, jāņem vērā divi aspekti.

Tas nav nekāds sods, ja līdzekļi valstīm vai reģioniem, kuri izlīdzina savu attiecību pret ES vidējiem rādītājiem, tiek samazināti. Tā savā ziņā ir veiksme. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā iekšzemes kopprodukta vidējais rādītājs sasniedz tādu līmeni, ka diemžēl šī iemesla dēļ, nevis tāpēc, ka šīs valstis būtu slikti saimniekojušas, nākamajā periodā tām būs būtisks ES fondu samazinājums – par vairāk nekā 20 procentiem. Latvijai EK piedāvātais samazinājums bija 13 procenti.

Nākamajā 2021.–2027. gada periodā finansējums nebeigsies, taču nauda tiešām jāinvestē tik gudri, lai tā nodrošinātu nākotnes izaugsmi. Jo kas zina, kā būs pēc 2027. gada.

Otrkārt, svarīgi izvērtēt visas tās programmas, kurās Latvijai, iespējams, nav tik labi sekmējies ar līdzekļu piesaisti, proti, ir jāizmanto visas iespējas.

– EK Latvijai ne reizi vien izteikusi pārmetumus par lielo nevienlīdzības plaisu. Kāpēc šis nabadzības jautājums mums joprojām ir tik aktuāls?

– Mēs virzāmies uz šo Eiropas labklājības līmeņa sasniegšanu. Ja salīdzinām, kur mēs bijām 2004. gadā un šodien, tad skaidrs, ka izrāviens ir. Neskatoties uz to, ka piedzīvojām smagu ekonomisko krīzi 2008.–2009. gadā, kuras sekas atsevišķas iedzīvotāju grupas izjūt joprojām. Neteiktu, ka EK pārmet, drīzāk tā, balstoties uz analīzi, Latvijai izsaka rekomendācijas. Un viens no ieteikumiem ir turpināt strādāt pie nodokļu politikas, lai ar tās instrumentiem varētu atbalstīt mazo algu saņēmējus, mazinot nevienlīdzību. Otrs, par ko atgādina EK, ir jāturpina sociālās pabalstu sistēmas reforma. Attiecīgi šos pabalstus veidot tā, lai tie sasniegtu tos, kuriem tie ir visvairāk nepieciešami. Manuprāt, Latvijas valdība virzās pa pareizo ceļu. Ja skatās statistiku, tad redzams, ka situācija uzlabojas un Latvijas ekonomika gadu no gada aug.

– Uz kurieni mūs vedīs EK priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas nospraustais zaļais kurss?

– Viena no jaunās EK lielajām prioritātēm ir šis Eiropas zaļais kurss jeb angliski green deal. Iemesls tam tālu nav jāmeklē, kaut vai paraugoties uz šo ziemu un 2019. gadu, kas Latvijai bijis siltākais vēsturē. Tas, ka janvārī ziema vēl nav sākusies Liepājā, varbūt nav nekas fenomenāls, taču tā nav iesākusies ne Cēsīs, ne Balvos, ne arī Daugavpilī. Laikam jau tas ir rādītājs, ka kaut kas ar klimatu notiek.

Lielākā daļa valstu piekritušas, ka Eiropai līdz 2050. gadam jākļūst par klimata neitrālo kontinentu. Taču, lai līdz tam nonāktu, lēmumi jāpieņem šodien un darbības jāsāk tagad. Ir vairākas svarīgas jomas, kurās nepieciešama rīcība, piemēram, pāreja uz tīru enerģiju. Latvijā šajā ziņā varbūt nav tā kritiskākā situācija, taču daudzās valstīs joprojām enerģētikas sektors lielā mērā atkarīgs no fosilā kurināmā. Latvijā tā ir gāze, bet daudzās citās valstīs – ogles. Ir skaidrs, ka no tā jāiet prom. Arī uzņēmumiem jākļūst videi draudzīgākiem, tāpat, kā jau minēju, būvniecībai jābūt energoefektīvai.

Tāpat svarīga ir ilgtspējīga mobilitāte, vispirms tā ir domāšanas paradigmu maiņa, kā arī transporta un mobilitātes attīstība. Mugurkauls šeit ir sabiedriskais transports, tāpat elektromobilitāte. Bet atkal, protams, jāraugās, lai šī ilgtspējīgā mobilitāte nediskriminētu citus. Lai nebūtu tā, ka tie, kas to var atļauties, sapērk “Teslas”, sakot, ka mēs tagad zaļi braucam ar elektriskām automašīnām. Nē, drīzāk tas ir skats uz alternatīviem sabiedriskā transporta veidiem, pilsētvides sakārtošana utt.

Arī dabas aizsardzība, bioloģiskā daudzveidība, un ļoti svarīga joma ir lauksaimniecība. Daudzi izaicinājumi ir par to, kā pareizi saimniekot, lai tas būtu videi draudzīgi. Visbeidzot svarīga ir dažādu piesārņojumu likvidēšana, sākot ar cīņu pret piedrazojumu jūrās līdz atkritumu saimniecības sakārtošanai. Šie visi elementi ir Eiropas zaļajā kursā.

– Kā Eiropu var ietekmēt saspīlējums Tuvajos Austrumos?

– Pirmām kārtām visiem jācer, ka saspīlējums starp Irānu un ASV nenovedīs pie plašāka konflikta. Eiropas līderi aicina deeskalēt saspīlējumu, un Eiropa ir gatava būt par vidutāju. Tā ir bijis arī iepriekš, piemēram, ja atceramies sarunas un vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu. To lielā mērā izdevās panākt, pateicoties Eiropas Savienībai.

Pašreizējie izaicinājumi Eiropai ir milzīgi, taču tā ir gatava piedāvāt savu diplomātiju. Pat ja abas konfliktējošās puses savā starpā nesarunājas, ES ir gatava runāt gan ar vieniem, gan otriem.

Īpaši mierīgi nav arī Lībijā, tāpat Sīrijā turpinās karadarbība. 2015. gadā kara Sīrijā dēļ Eiropa saskārās ar bēgļu krīzi. Ne visi cilvēki, kas nonāk Eiropā kā patvēruma meklētāji, ir ekonomiskie bēgļi. Daudzi bēg no kara šausmām, no dubļiem nometnēs, netīrības, slimībām utt. Skaidrs, ka jebkurš saspīlējums un, nedod Dievs, militārs konflikts, novedīs pie jaunām bēgļu plūsmām, tai skaitā arī uz Eiropu. Tāpēc savā ziņā ar šo diplomātiju Eiropa rūpējas arī par sevi.