Ziemassvētki tuvojas. Klāt jau otrā Adventes svētdiena. Kā viss šis gaidīšanas laiks, arī tā nes līdzi savas noskaņas, izjūtas, pārdomas, vēlmes. Lai arī daudzi no mums ikdienas steigā un raizēs, tumšo dienu nomākti, it kā īpaši nemeditē par savu lomu un vietu šajā laikā, tas, ka gada pagrieziens pret gaismu nav tālu, ka svētki tuvojas, ienāk prātā, gribam to vai ne. Ja ne cits, tad krāšņais pilsētas svētku noformējums to atgādina.

Kā šo laiku izprast, lai neapmaldītos pasaulīgajos piedāvājumos? Šoreiz savās pārdomās par to dalās Romas katoļu Liepājas un Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis.

– Man šogad tuvi Jēzus vārdi: “Esiet nomodā!” Tie ļoti svarīgi šajā laikā. Kad cilvēks guļ, viņš nevar veidot attiecības ar citiem. Viņš notiekošo ap sevi un daudzas lietas neuztver tā, kā tas ir. Man šie vārdi atgādina: “Mēģini veidot tuvākas, draudzīgākas attiecības.” Šajā laikā gribu mēģināt redzēt citu cilvēku, izjust viņu, kādu viņa vajadzību, uzminēt kādu vēlmi. Lai viņa prieks būtu arī manējais. Ar Dievu satikties caur tuvāko, kas ir jebkurš cilvēks, kuru sastopu savā ceļā.

Kopā dzīvojot un darbojoties uz vienas zemes, esot līdzās, cilvēciski var gadīties, ka mēs zaudējam šo modrību, šo nomodu par otru. Gadās, viens otru aizskaram, sāpinām, nepamanām otra vajadzības, atstājam viņu it kā otrajā plānā. Tas tam otram cilvēkam nereti sāpīgi. Bet tas ir arī process, kam būtu jāļauj mums augt, lai nomirst tas, kam jānomirst, kas traucē savstarpējai draudzībai. Jo Jēzus kā Dieva Dēls nāk pasaulē, lai cilvēks degtu mīlestībā uz Dievu un tuvākajiem. Neviens cilvēks netiek aicināts pārveidot pasauli. Bet, cik iespējams, atjaunot sevī līdzību ar Dievu, sevī pārtapt. Tas ir darbs ar sevi.

Tiesa, reizēm var rasties maldīgs izaicinājums, ka man aktīvi ir jādara, jārīkojas, lai citi labotos, pārtaptu, kļūtu labāki. Vēlme it kā ir laba. Labs piemērs arī var kādu aizraut sev līdzi. Taču mana pārliecība ir, ka katram pašam tas jādara sevī. Taču cita vietā nevaram ne paēst, ne izgulēties, ne satikties ar viņa sirdsdraugu. Ja gadās piedzīvot arī kādu tīšu vai netīšu pārestību, tad to nevajadzētu ņemt pārāk pie sirds. Jo patiesībā cilvēks pats sev nodara pāri jau tad, kad vispār pieļauj domu, ka viņš varētu ar ļaunu atdarīt otram. Tāda absolūtā ļaunuma, kurš nodarītu pārestību citam, nemaz nav.

Arī Jēzus dzīvē redzam, ka pat visgrūtākajos brīžos viņš saglabā cilvēcību, gaišu skatījumu uz to, kurš grasās pāri nodarīt. Skatās ar cerību, nevis ar aizdomām. Uzlūko ar labvēlību, gribēdams palīdzēt. Ļaunumu sevī neielaiž. Ja cilvēks grasās otram nodarīt ļaunu, tad tas nozīmē, ka viņš pats ir nonācis situācijā, kad viņam nepieciešams mūsu īpašs atbalsts, nevis nosodījums. Viņam nepieciešama palīdzība, izpratne. Iespējams, ka cilvēks ir pārstrādājies, vai viņam jārisina sarežģījušās attiecību problēmas, ar kurām viņš netiek galā. Iespējams, ka viņam ir grūti pat pašam sevi mīlēt, sevi pieņemt tādu, kāds viņš ir, kādu Dievs viņu mīl kopumā ar gaišo, kas viņā ir, un to daļiņu, kam vēl tādam jātop. Iemesli var būt dažādi. Bet viens ir skaidrs: ne ar strīdiem vai naidu, bet ar labvēlību un izpratni varam palīdzēt viens otram. Kad viens cilvēks kļūst labāks, kad atjauno sevī līdzību ar Dievu, Dieva attēlu, kas viņā ir, jo katrs esam radīts pēc Dieva attēla, jau tad pasaule ir kļuvusi labāka. Par vienu cilvēku labāka. Jo cilvēks taču ir daļa no cilvēces.

Rīt būs jau otrā Adventa svētdiena. Tas nozīmē, ka kāds laiks jau pagājis un tas vairs neatgriezīsies. Raugoties uz priekšu, domājam to, ko sagaidām no Ziemassvētkiem, par to, ko gribētu piepildīt. Kas tas ir? Mediji ne vienmēr piedāvā to, pēc kā cilvēks patiesi ilgojas, kas viņu var apmierināt. Patiešām ir jābūt uzmanīgiem, modriem, lai neiegrābtos. Lai neizrādītos, ka mērķis, kas nolikts cilvēku priekšā, nav tas īstais, kurp traukties. Iespējams, tas var būt vieglākais ceļš, bet tas nesniegs neko citu kā tikai vilšanos. Esot statistika, ka pēc svētkiem daudzi cilvēki izjūt vilšanos, rūgtumu, ka sapnis nav piepildījies. Bet tas tikai tāpēc, ka mērķis nav spējis viņu piepildīt. Ja cilvēkam licies, ka svētkus var piepildīt materiālas lietas un izklaide, tad tas nav bijis patiesais, vajadzīgais mērķis.

Patiesais mērķis ir vērsts uz sevi, kad mēģinām atbildēt, kas esam. Kad mēģinām dot sevi un degt Dievam un citiem. Cilvēks ir gandarīts tad, kad viņš sevi dod. Jo, tikai dodot, var sevi piepildīt, nevis mēģinot tikai ņemt un ņemt. Nevajadzētu uztraukties, kur es varētu kaut ko gūt, bet drīzāk, kā es varētu dalīties ar to, kas esmu. Ja cilvēks to dara, viņš ir nomodā. Ir modrs. Ļauj Dievam darboties caur sevi. Ļauj Dievam caur sevi mīlēt otru cilvēku. Ļauj otram pakalpot. Kļūt par Dieva sirdi, par Dieva rokām, par Dieva glāstiem, uzmundrinājumu, iepriecinājumu citam. Tad tas otrs, kas blakām, notic, ka Dievs ir, un piedzīvo to, ka Dievs ir labs, izprotošs, cilvēcisks. Ka Dievs ir klāt ne tikai lielos, globālos notikumos vai vajadzībās. Viņš ir arī klāt, lai mums palīdzētu risināt ikdienišķas lietas.

Liepājniekiem vēlu šajos Ziemassvētkos aizdegties un degt citiem. Un sastapt sevi un Tuvāko.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Romas katoļu Liepājas un Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis.