liepajniekiem.lv
Ienirt dziļāk
Jana atminas, ka interese par augiem viņai bijusi jau no mazotnes, arī vēlāk visi soļi un pieņemtie lēmumi neapzināti veduši uz plašās puķu pasaules izzināšanas pusi. ”Pa ziedošām pļavām esmu staigājusi vienmēr, cik sevi atceros. Vācu dažādus ziedus un centos salikt tos kopā. Domāju, ka tas man ir dabas dots talants, ielikts jau šūpulī. Nezinu, tieši kurā brīdī darbs ar ziediem kļuva par apzinātu sapni, bet, gadiem ejot, sapratu, ka tas ir mans ceļš. Ja vecāki man bērnībā ir teikuši, ka vajag izvēlēties profesiju, kas dzīvē būs noderīgāka, noteikti neesmu tajā ieklausījusies,” smaidot stāsta ziedu meistare.
Pirmos soļus ceļā uz profesionālas floristes karjeru viņa spērusi Aizputē. ”Sākotnēji man bija pārliecība, ka neko no šīs jomas nesaprotu, tāpēc vēlējos paskatīties uz to visu no virtuves puses,” par karjeras pirmsākumiem stāsta Jana.
Viņa sakoncentrējusi visu savu gribasspēku un pirms aptuveni 15 gadiem sameklējusi mazu ziedu veikaliņu, kurā pieteikusies darbā. ”Nosaukumu vairs neatminos, bet zinu, ka tobrīd tas bija vienīgais ziedu veikals Aizputē. Tā īpašniece bija Vizma Nelsone – ļoti sirsnīgs cilvēks, kas ar atvērtu sirdi dāvāja man zināšanas,” atceras Jana.
Pēc tam viņa Liepājā strādājusi ziedu salonā ”Orhideja”, bet nu jau teju 10 gadus ir veikala ”Sonrisa” īpašniece. ”Man klienti ir stāstījuši, ka, kopš viņi atceras pilsētu, šeit, Lielajā ielā, vienmēr atradies ziedu veikals. Salonā agrāk saimniekoja Ināra Iesalniece. Kad es šeit uzsāku darba gaitas, biznesu vadīja viņas meita Anda Burve, kurai esmu ļoti pateicīga. Daudz ko iemācījos un apguvu pie Ināras, viņa paplašināja manu radošo skata punktu, taču praktiskas zināšanas par ziedu šķirnēm un pirkšanas procesiem man sniedza Anda. Tā kā viņas aicinājums ir medicīna, pienāca brīdis, kad izlēma doties strādāt uz Vāciju, bet mamma devās godam pelnītā atpūtā.
Tad arī sekoja piedāvājums pārņemt biznesu. Biju savas karjeras sākumā, viss process ar ziediem mani ļoti aizrāva, tāpēc piekritu,” atklāj floriste,
piebilstot, ka pušķu kārtošana nav tikai skaists darbs ar ziediem, tā puse, ko cilvēki neredz, ir gan fiziski, gan emocionāli smaga. ”Taču man, neraugoties uz grūtībām, joprojām patīk tas, ko daru,” Jana vēlreiz apliecina, ka darbs salonā ir viņas sirdslieta.
Ar visu meistares diplomu
Sākumā Jana vairākus gadus strādāja kā praktizējoša floriste, taču 2016. gadā saprata, ka vēlas kļūt par sertificētu meistari, tāpēc iestājās floristikas skolā ”Ziedulaiva”. ”Ilgu laiku strādāju bez akadēmiskām zināšanām un ”papīra”, tikai pēc izjūtas. Pamatlietas biju apguvusi pie kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju, taču sapratu, ka vēlos ziedu valstībā nirt dziļāk.”
Meistare stāsta, ka apgūt floristiku nav nemaz tik viegli, kā no malas izskatās. ”Kad vēlme darboties šajā lauciņā vairs nav tikai sirdslietas un hobija līmenī, klāt nāk teorija, jāzina konkrētas lietas par krāsu saderību, proporcijām. Tāpat jāzina viss par augiem – kas tas ir, cik ilgi saglabāsies, jāpārzina ziedu šķirnes, līdz ar to arī latīņu valoda.”
Lai apgūtu šo profesiju, jāmācās divi gadi, un to Jana arī darīja, ik mēnesi braucot uz nodarbībām Rīgā. ”Mācību laikā mums pašiem vajadzēja gādāt visus materiālus, tātad, neraugoties uz nogurumu vai laikapstākļiem, nācās sevi piespiest doties meklēt gan dabas materiālus, gan ziedus.
Mana pasniedzēja Gaiva Mičule uzskatīja, ka tas vien jau ir vērtīgi, ja esi spējīgs atrast kādu materiālu un redzi, ko ar to varēsi izdarīt. Florista galvenais uzdevums ir rādīt dabu citiem.”
Pēc labi noliktiem skolas eksāmeniem Jana nolēma Latvijas Amatniecības kamerā iegūt arī amata meistara apliecinājumu.
Speciāliste uzskata, ka labam floristam ir nepieciešamas skolas zināšanas, nepietiek tikai ar pašmācības ceļā apgūto. ”Strādājot pēc sajūtām, rodas situācijas, kurās publika sāk diktēt noteikumus. Tad var gadīties, ka taisi bezgaumīgas lietas tikai tāpēc, ka esi pilnībā pakļāvies tam, ko prasa klients. Ja esi apguvis pamatzināšanas, paveras plašāks skatījums un izpratne. Vari klientam ieteikt labākus variantus, meklēt kompromisus,” pārliecināti saka Jana.
Arī griezto ziedu iegāde ir gana interesanta, kuru bez priekšzināšanām nemaz nav iespējams veikt. Iepērkot ziedus no Holandes bāzēm, tiek izziņots konkrēts laiks, kad interesenti no visas pasaules tiekas izsolē.
”Ja vēlies labu vai kādu konkrētu preci, reakcijai jābūt zibenīgai. Visi reizē spiež pa pogām, darījumi notiek dažu sekunžu laikā.
Arī tam ir jātrenējas, sākumā biju ļoti lēna un kāroto palaidu garām. Ar vienu smadzeņu puslodi pērc, bet ar otru jādomā par to, kas jau ieķerts, ko vēl vajag, paralēli jāskaitļo arī budžets. Ja neorientējies šķirnēs un to latīniskajos nosaukumos, tad vispār tur nav ko meklēt,” viņa stāsta.
Ziedi līdz Latvijai atceļo divu dienu laikā. ”Esmu bijusi Nīderlandē, kur lielās izsoles notiek ne tikai internetā, bet arī uz vietas. Dzīvē to redzēt ir iespaidīgi. Tāpat loģistika ir ļoti attīstīta – preces aši tiek sadalītas pa partijām un vestas uz lidmašīnām, kas ik pēc pāris minūtēm izlido uz visām pasaules valstīm,” ziedu iegādi ieskicē meistare.
Mode nedrīkst diktēt noteikumus
Florists – tā ir profesija, aicinājums, mākslas vai talanta izpausme? Jana uzskata, ka mazliet no tā visa. ”Katram meistaram ir savs rokraksts. Tu vari skatīties, iedvesmoties no citiem un domāt, ka uztaisīsi identisku darbu, bet tik un tā iznāks citādi, ja tavā rokrakstā nebūs līdzīgu iezīmju. Tas ir tāpat kā ar jebkuru citu mākslas darbu – gleznu, skulptūru, dzeju vai melodiju. Katram ir sava iekšējā pasaule un savs redzējums, kas parādās uz āru. To nav iespējams pārkopēt,” pauž sieviete.
Ziedu kompozīciju veidošana nenoliedzami ir radošs process, un meistare atzīst, ka tas nereti noved pie spēku izsīkuma: ”Tu izsmel savus iekšējos resursus, it īpaši ”smago” svētku laikā – Valentīndienā, 8. martā, Māmiņdienā un citos.
Katrā darbā, ko radi, tu ieliec arī daļu no sevis. Tas ļoti patērē radošās baterijas, tāpēc tās ik pa laikam vajag uzlādēt no jauna.”
Jana stāsta, ka grūti paliek tajos brīžos, kad slodze ir pārlieku liela, tad jāatceras arī par sevi. Enerģiju un iedvesmu viņa gūst, dodoties pastaigās, un uzskata, ka cilvēki nereti neapzinās, kādā paradīzē dzīvo. ”Tas ir prātam neaptverami, cik pasaule ir koša un krāšņa! Kad vien iespējams, izplānoju garākas brīvdienas, jo patiesi atpūšos, tikai izraujoties no ierastās vides un paplašinot savu redzesloku. Man ļoti patīk ceļot, atklāt sev neredzētus augus, kas citās valstīs atrodami savvaļā,” sajūsmu pauž floriste.
Aktīvajos mēnešos viņai palīdz piesaistītie palīgi, taču gadās, ka pastāvīgie klienti vēlas saņemt tieši Janas kārtotas buķetes. ”Tad palūdzu meitenēm sagatavot kādas iestrādes, kurās nav manāms mans veikums. Pusotru gadu strādāju viena pati un tolaik biju pilnībā sevi izsmēlusi. Vienam tādu slodzi pavilkt ir teju nereāli. Protams, kādu laiku tā var, bet ne ilgtermiņā.”
Liels palīgs un uzticams plecs ir vīrs Jānis, kas iesaistās it visā. ”Varu teikt, ka tagad arī viņš izprot ziedu pasauli un biznesu. Viņam par šo tēmu ir, ko teikt,” smejas talantīgā sieviete. Bet vai vīrs mēdz arī iepriecināt ar ziediem, neraugoties uz to, ka viņas ikdiena tiek pavadīta starp puķēm? ”Jā! Kopš laika, kad mācījos, viņš ir sapratis, ka man dāvinātam pušķim jābūt kāda laba meistara darinātam, viņš arī zina, kādas puķes man patīk.
Daudziem cilvēkiem radies priekšstats, ka, ja reiz strādāju ar ziediem, tad man pašai tos nevajag saņemt, bet tas noteikti nav stāsts par mani.
Ikdienā šo prieku dodu citiem, bet ir patīkami to saņemt arī atpakaļ. Man jau pietiktu, ja vīrs vienkārši atnestu grāvmalā salasītas silpurenes, jo, kā teica kāda krievu tautības ziedu meistare, floristam ziedus dāvināt ir pat vienkāršāk, jo viņš mīl tos visus,” atklāj sieviete.
Kā var nepatikt, ja viss zied?
Jana stāsta, ka viņas mīļākais laiks ir pavasaris, kad dabā viss plaukst un parādās hiacintes, tulpes, narcises. Cauru gadu sievietes iecienītākie ziedi ir liziānas un alstromērijas. ”Šie ziedi visbiežāk būs manās kompozīcijās. Man patīk tā romantiskā, maigā un elegantā noskaņa, ko ar tiem var panākt. Ja gadās tie retie brīži, kad šo ziedu manā veikalā uz vietas nav, pārņem sajūta, ka tas ir tukšs,” smejas bernātniece.
Taču viņai tuvi ne tikai eksotiskie augi, bet arī vietējo audzētāju puķes. ”Man patīk mājās pārnest puķuzirnīšus, maijpuķītes.
Pati gan neko neaudzēju, tas lai paliek vecumdienām, varbūt tad rušināšos un čubināšos pa dārzu!”
Aizvadīto darba gadu laikā viņa savu roku ietrenējusi tā, ka ikdienas ziedu pušķi var sakārtot 15 minūšu laikā. Laikietilpīgākās kompozīcijas tapušas skolā, kur vairāku stundu garumā bijis jālīmē ziedlapiņa pie ziedlapiņas. ”Tādos darbos saproti, ka ieguldīto laiku nekad neatpelnīsi, bet šādi veikumi arī nav vērtējami naudas izteiksmē, floristam tā ir brīnišķīga terapija un meditācija, kas noteikti ir patīkama un noderīga,” piebilst ziedu meistare.
Kāda jēga no ziediem, ja tie tāpat novītīs? Šādu jautājumu sieviete dzird arī ikdienā.
”Pēdējos gados cilvēku vēlme pēc ziediem, kas ilgi stāvēs vāzē, liek man aizdomāties. Kā būtu, ja mēs pēc šāda principa izvēlētos sev cilvēkus, gribētu, lai blakus ir tikai tie, kas garantē ilgu būšanu līdzās?
Katra satikšanās un cilvēki mums blakus ir tieši tik ilgu laiku, cik paredzēts. Tāpat arī katrs zieds. Tas ir unikāls, dabas radīts brīnums, tāpēc gribas, lai cilvēki spētu novērtēt tā skaistumu pat tad, ja tas baudāms tikai dažu dienu garumā,” stingru pārliecību pauž meistare.
Arī floristikā tendences ir tikpat mainīgas kā daudzas lietas pasaulē. Katru gadu decembrī pazīstamais krāsu institūts ”Pantone” izsludina nākamā gada aktuālo krāsu. Šogad tas ir zilgi violetais kapmirtes tonis. ”Parasti tam apakšā ir kāda dziļāka doma, šogad tā ir par saticību un pieņemšanu. Šī krāsa norāda arī uz prieku, drosmi, radošumu un izdomu,” komentē Jana.
Šobrīd ziedu modē dominē dabiskums un piezemēti toņi – baltie, rozīgie, pūdertoņi, zemes un zaļie. ”Jau vairākus gadus saglabājas tendence likt sausos ziedus un augus kopā ar dzīvajiem, tas ir lauku jeb rustiskālais stils. Domāju, ka tas nedaudz saistīts ar ilgdzīvošanas politiku, kas aktuāla it visā. Arī ziedu modē vērojams cikliskums, kad kāda tendence atkārtojas. Ja iepriekšējos gadus meklēja, ar ko jaunu pārsteigt, tad šobrīd topā atgriezusies vienkāršība.”
Tomēr puķu pazinēja uzskata, ka mode nedrīkst diktēt noteikumus un primāri jāņem vērā tas, kas cilvēkam patīk. Vienmēr iespējamas atkāpes, kādu tendenci radoši apspēlējot.
Pēdējais sveiciens
Jana ir pārliecināta, ka par floristu var strādāt tikai tad, ja šis darbs ir aicinājums. ”Jā, katru dienu esmu skaistuma un ziedu smaržas ieskauta, taču šis ir ļoti neparedzams darbs, kurā nereti nākas ziedot nedēļu nogales vai pat miegu, taču, neraugoties uz grūtībām, es to neuzskatu par biznesu, man tas ir dzīvesveids. Sākumā jau domāju arī par naudas pelnīšanu, taču laika gaitā mans skatījums ir mainījies. Šādi pašrealizējos, šādi varu būt daļa no kāda cilvēka prieka vai bēdām.”
Viņa ir pārliecināta, ka arī atvadu ziediem jābūt skaistiem. ”No padomju laikiem mūsos saglabājies uzskats, ka uz kapiem var nest jebkādas puķes.
Esam daudzus mūsu klientus jau paskolojuši, cilvēkiem vienmēr saku, ka pēdējie ziedi ir jūsu pēdējais sveiciens, kam jābūt cieņpilnam un skaistam. Tā ir mana pārliecība.”
Daudziem tieši neļķes un krizantēmas asociējoties ar ziediem, ko nest uz kapiem, taču meistare tam nepiekrīt: ”Neļķe ir atgriezusies kā modīga puķe, daudzviet pasaulē uz to skatās kā uz līdzīgu peonijai, tāpēc stereotipiem nevajadzētu mums jaukties pa vidu.”
Lielākā daļa viņas salona klientu ir kultūras un pašvaldības iestādes, ar kurām izveidojusies veiksmīga sadarbība un iemantota savstarpēja uzticība. Janas veidotās kompozīcijas var atrast gan uz koncertzāles ”Lielais dzintars” skatuves, gan teātra pirmizrādēs, gan citos pilsētas kultūras pasākumos, tādēļ tikai pašsaprotami, ka pandēmijas laiks ieviesa korekcijas arī viņas ikdienā. ”Kad kultūras dzīvei tika norauts stopkrāns un tā pilnībā apstājās, nenoliedzami arī manā darbā iestājās klusums, taču jāatzīst, ka mainījās paradumi un izteikti palielinājās individuālie pasūtījumi. Parādījās vēlme iepriecināt mājās sēdētājus.
Pandēmija atgādināja par sevis un līdzcilvēku iepriecināšanu. Pie mums nāk arī tantiņas gados, kas puķes pērk savam prieciņam.”
Sieviete uzskata, ka Liepājā konkurence ir sīva, jo šeit bāzējas salīdzinoši liels skaits ziedu veikalu un tirdzniecības vietu, taču sertificētu meistaru gan nav daudz. ”Pilsētā tādas esam trīs, kas sevi var saukt par aroda profesionālēm. Es patiešām novērtēju kolēģu foršos darbus, jo uzskatu, ka laba konkurence spēj motivēt,” stāsta Jana, piebilstot, ka viņu iedvesmo arī smaidošu klientu labie vārdi un atsauksmes.
”Var likties, ka pie tiem pierod, taču tā nav. Vienmēr ir patīkami saņemt klientu bildes ar jūsmīgu emociju pārņemtām sejām un pateicības vārdiem, zināt, ka uzticas manai gaumei, paļaujas uz mani,” viņa saka un piebilst, ka īpašu gandarījumu sniedz brīži, kad spējusi vien pēc rakstura iezīmēm uzminēt, kas saņēmējam piemērots.
Vislabāk meistarei patīk gatavot dekorācijas mazām kāzām. ”Sirdi silda tie pasākumi, kuros man uzticas un dod pilnīgu brīvību domu lidojumam, ļauj izpausties, meklēt jaunus virzienus. Ir patīkami, ja līgavas nāk ar savu redzējumu, bet ļauj profesionālim darīt savu darbu.”
Neraugoties uz to, ka medaļai ir arī sava tumšā puse, Jana nekad nav nožēlojusi savu izvēli un vēlas virzīties tikai uz priekšu. ”Darbs man neapnīk, pēc garākām brīvdienām nevaru vien sagaidīt, kad atkal atgriezīšos ierastajā vidē. Pati brīnos, ka katru nedēļu, saņemot ziedu piegādi, priecājos kā pirmo reizi.
Esmu neizsakāmi laimīga, ka varu būt starp tiem retajiem cilvēkiem, kas atraduši īsto aicinājumu dzīvē. Ikdienu vadu savā ziedošajā dārzā.”
Janai bieži vaicājot, vai viņa plāno skolot nākamos meistarus, bet šobrīd tam tīri fiziski neatliekot laika. ”Domāju, ka man vēl jāmēro ceļš līdz tam. Meistara misija ir nodot savas zināšanas tālāk, agrāk vai vēlāk jādalās ar to, ko esi ieguvis, bet patlaban neesmu vēl tam gatava. Šobrīd vēlos rakt dziļāk un paskatīties uz to, ko daru, no cita rakursa. Tikai ar gadiem esmu sapratusi, ka šis ir kas vairāk par biznesu. Man ir kāda doma, kuru pagaidām nevaru ietērpt konkrētā idejā un noformulēt vārdos, vēl tikai taustos. Es vēlos izprast, ko par cilvēka personību var uzzināt caur ziediem, kā tie var palīdzēt, un tālāk jau redzēsim, kur tas mani aizvedīs,” savus nākotnes plānus ieskicē floriste.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.