Vēsture tomēr diemžēl atkārtojas – šos vārdus uzsver vairāki runātāji. Zvērības, slepkavības, cilvēku deportācijas agresorvalsts Krievija veic Ukrainā.

”Nāca 1949. gads. Izvešanas diena. Onkulis sēdēja, lāpīja kurpes. Iebrauca miliči, zaldātu drēbēs. Toreiz tā sauca: ”augšā puļķītis…”, tādas formas viņiem bija.

Viņi sita onkuli, salauza ribas, pārsita galvu: ”Pasaki, kur ir tavs brālis!” Viņš gulēja bezsamaņā. Man no bailēm valoda bija aprūkusi.” Tāds ir Veltas Dalītis, tagad Namavīras atmiņu stāsts, ar kura lasījumu iesākas piemiņas brīdis.

Dzied Gaviezes ansamblis, skan dzeja. Latvijas valsts himnas laikā daudziem acīs asaras. Mūsu zemē gandrīz katras ģimenes mantojumā – vārdos neizsakāmas sāpes.

”Vairāk kā 40 tūkstoši Latvijas civiliedzīvotāju – tā ir gandrīz puse Liepājas,”

izvesto un izmocīto cilvēku skaita milzīgo apmēru atgādina Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Viņš atzīmēja, ka ir ļoti svarīgi lauzt tumsu, pieminēt tālajās zemēs palikušos un godināt savus mīļos, kas ir atgriezušies, lai stāstītu nākamajām paaudzēm par briesmīgajiem notikumiem Sibīrijā.

”Apsolu, ka, kamēr vien kāds viens būs, kas nāk pie akmens, mēs te tiksimies šai dienā,” uzrunā pauž Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols. ”Turamies stingri kopā, lai mēs esam neuzvarami!”

”Ja cilvēki aizmirst vēstures atmiņas, tad viņi kļūst manipulējami. Mums jāstāsta jaunajai paaudzei tas, kas ar mums notika, kā ar mums izrīkojās. Pāridarītāju nodarīto nedrīkst aizmirst, tas jāatceras diendienā,”

klātesošos uzrunā Politiski represēto kluba valdes locekle Mudra Grīnberga, kuras ģimeni 1949. gada 25. martā izsūtīja no viņu lauku saimniecības Sakas ciema ”Labmaizēs”.

Visvaldi Pelceri izveda no Virgas pagasta desmit gadu vecumā. Māti ar trim bērniem izsūtīja no Priekules stacijas. ”Tēvu jau agrāk savāca un izveda uz Noriļsku. Mums nebija nekā – ne māju, ne zemes… Ko pagasts gribēja, tos sūtīja. Ne jau Maskavā sastādīja sarakstus, bet uz vietām. Skaitu vajadzēja un sūtīja,” pauž sirmgalvis.

Ruta Pelcere ar nākamo vīru satikās, kad viņš beidzot bija atgriezies. ”Noņēma no uzskaites un uzreiz paņēma armijā. Iedomājieties, divpadsmit gadi projām, Krievijā!” saka Pelcera kungs. ”Mēs mājās bieži bērniem stāstām par notikušo. Ir mazmeita un mazdēls, viņiem ir bērniņi, un tie jau arī interesējas,” atklāj R. Pelcere.

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas vēstures pulciņa jaunieši atbraukuši uz Tores staciju, ”jo Kristiānas ome mūs uzaicināja”.

Kārlis, Paula, Lota, Marija un Evelīna interesējas par vēstures notikumiem, esot piedalījušies ļoti daudzos piemiņas pasākumos.

”Ome ir stāstījusi par izvešanu, bet varējām paklausīties arī citu cilvēku pieredzi,” pastāsta Kristiāna. Kārlis atzīmē, ka pirms kāda laika bijuši uz tikšanos Liepājas muzejā.

”Mana ģimene tur ir iesaistīta, tas ir noticis tikai pirms trīs paaudzēm. Tādas lietas nedrīkst aizmirst,”

saka Paula.

1949. gada martā dažu dienu laikā lopu vagonos sadzina un uz Sibīriju aizveda 94 779 Baltijas valstu iedzīvotājus.

Gandrīz pusi no Latvijas – 42 149 nevainīgus cilvēkus. Ieskaitot ģimeņu locekļus, kas labprātīgi devās līdzi savējiem, un vēlāk izsūtījumā dzimušos, deportācijas skāra 44 191 Latvijas iedzīvotāju, starp kuriem 2651 bija no Liepājas un apkārtnes.