Skolēnu un bērnudārzu audzēkņu ēdināšana regulāri ir sabiedrības “karstais kartupelis”, kas izraisa domstarpības.

Dārziņā iepazīst gatavotu ēdienu

“Mēs mājās dodam ēst pareizi un veselīgi, bet skola un dārziņš to sabojās!” laikrakstam paudušas vairākas liepājnieku ģimenes, kā arī laiku pa laikam tas lasāms vairākās publiskās viedokļu apmaiņās.

“Teiktu, ka tieši otrādi. Ēšanas kultūra un paradumi nāk no ģimenes. Redzams, ka ļoti daudzi ēd pusfabrikātus. Tiešām daudzi!” novērojusi vairāku Liepājas bērnudārzu, skolu ēdināšanas uzņēmuma “Zālītes A” valdes locekle Ineta Kupše.

Frī kartupeļi, nageti, roltoni, desas, pelmeņi daudzās ģimenēs labākajā gadījumā ir normāls siltais ēdiens, daudzu ikdienā ir veikalā nopērkamie ēdieni paciņās, bundžiņās.

Šos paradumus veido ne vien laika taupīšana, bet arī ģimeņu finansiālais stāvoklis.

“Ļoti daudz kas ir atkarīgs, ko un kā mājās ēd, kāda ir vecāku nostāja pret ēdienu,”

viedokli pauž Liepājas Izglītības pārvaldes uztura speciāliste (kurai savā profesijā jāseko līdzi ēdienkartēm un noteikumiem par uztura normu izpildi) Vija Udarska.

Ar gatavotu silto maltīti, salātiem un saldajiem ēdieniem daudziem pirmā saskare ir tieši bērnudārzā.

Kad bērns sācis mācību gaitas un ēd pie kopgalda, viņš sākotnēji vispār neēd pilnīgi neko, novērojuši virtuvju darbinieki un pedagogi.

Ko bērni no siltā galda ēd visvairāk? I. Kupše uzreiz atbild: “Makaronus ar sieru! Noteikumos palielināja dārzeņu normas, bet diemžēl bērni tos neēd!”

Daudz ēdiena paliek pāri, salāti bieži vien jāizmet visvairāk.

“Risinājums maksimāli samazināt pārtikas atkritumus būtu ieviest izvēles ēdināšanu – bērns uzliek tik, cik spēs apēst. Taču, lai ieviestu vislabāko variantu, tas prasa ieguldījumus dārziņu un skolu virtuves zonās, piemēram, jāiegādājas speciālas vitrīnas, jāpielāgo ēdamzāles iekārtojums.

Atsevišķās vietās praktizē variantu, ka klasēm vai grupām visus ēdienu veidus saliek lielās bļodās uz galda, un bērns uzliek to, ko vēlas,”

atklāj “Zālītes A” vadītāja.

“Un neapēsto atkritumu ir stipri mazāk!” piebilst V. Udarska.

Lai vispār bērns sāktu ēst, vismaz nogaršotu, liela loma ir gan pedagogiem, gan arī virtuves darbiniekiem.

“Tas ir grūts darbs – pierunāt nogaršot. Pieaugušie varbūt mēdz ne tā izteikties, bērni dzird, un tas ietekmē!” atzīst I. Kupše.

“Liela loma ir bērniem, kuri ir līderi, citi skatās, ko viņi ēdīs,” papildina V. Udarska.

“Taču ir labie piemēri, kur pieaugušie pieiet ar radošumu. Man zvana vecāki un prasa, kāpēc pusdienās bija saldējums? Skaidroju, ka tomēr bijis biezpiena krēms ar ķīseli. Bet audzinātāja, lai panāktu, ka bērni ēd, teikusi: “Ēdīsim karsto saldējumu!” – Un bērni ēda!” ar sajūsmu stāsta V. Udarska.

Liela nozīme ir pavāra garšas izjūtai, kā arī ēdiena pasniegšanas veidam, vizuālajam noformējumam, kas bērniem ir ļoti svarīgs.

“Ir jāuzliek smuki, nevis jāuzmet uz šķīvja, kā pagadās,”

uzsver I. Kupše.

“Es iesaku, lai mērci nelej pāri, bet maliņā. Ja mērce nepatiks un negaršos, vismaz cerība, ka gaļu vai piedevas ēdīs,” teic uztura speciāliste.

Tāpat bērni bieži atsakās ēst ēdienu, kur sastāvdaļas ir sajauktas kopā.

Taču, kopumā ņemot, vecāku bažām, ka bērnus dārziņā vai skolā barotu neveselīgi, pamata nav – ēdināšanu regulē noteikumi par uztura normām (Ministru kabineta noteikumi Nr. 172).

Būtiskākais – izglītības iestādēs bērniem katru dienu jānodrošina svaigi gatavots ēdiens, arī pievienotā cukura un sāls daudzumu regulē šie paši noteikumi.

Ēdienkartē noteiktā daudzumā jāiekļauj dažādi produkti, lai bērnu uzturs būtu pilnvērtīgs.

“Pēdējie grozījumi noteikumos ir no 2024. gada, bērniem samazināja uzturvielu daudzumu un enerģētisko vērtību. Kāpēc? Ziemeļvalstu veselības organizācija uzskata, ka Baltijas valstīs daudzi bērni gan pirmsskolā, gan arī skolā ir ar liekā svara un aptaukošanās pazīmēm.

Tika samazināts produktu daudzums, kas jāiekļauj nedēļas ēdienkartē, tostarp, piemēram, pirmsskolā – gaļa un zivis, arī gatavošanā izmantotā cukura daudzums,” saka V. Udarska.

I. Kupše piemetina: “Skolās savukārt gaļu pacēla, bet samazināja kartupeļus.”

Ja agrāk, piemēram, vienam bērnam tie bija 300 grami gaļas nedēļā neto svarā, kas ir jēlā gaļa, ko ieliek katlā cepšanai, vārīšanai, sautēšanai, tagad tie ir 180 grami.

Tādēļ ēdienkartēs, lai nodrošinātu nepieciešamo olbaltumvielu daudzumu, jāiekļauj pākšaugi un piena produkti – lai būtu dažādība.

Skolēniem gaļas daudzumu palielināja no 200 uz 240 gramiem. “Taču te uzreiz jāskaidro atšķirība – skolā bērniem ir viena ēdienreize, pirmsskolā – trīs,” saka V. Udarska.

Cukurs jāierobežo, bet vajadzīgs

Bieži vecāku diskusiju krustugunīs ir cukura un sāls daudzums. Uztura speciāliste piemetina, ka noteikumos rakstītajā daudzumā netiek iekļauti slēptie cukuri, piemēram, ievārījums, iebiezināts piens, sīrupi. Uzrāda tikai tīro cukuru, ko izmanto ēdiena un dzēriena gatavošanā.

“Nevis, ka kaut kas būtu par saldu, bet tieši pretēji – saņemam vairāk sūdzību, ka nav pietiekami salds ne ēdiens, ne dzērieni. Jāatzīst, ka tagad tēja vairs nav tik salda. Agrāk, kad bija 20 grami dienā, tad ar šo daudzumu varēja variēt starp ēdieniem un dzērieniem,” turpina stāstīt speciāliste.

“Šobrīd vairs nav populāri gatavot kompota dzērienus, bērni labprāt dzer ūdeni, un virtuves darbinieki parūpējas, lai būtu garša – pievieno ūdenim augļus.”

I. Kupše norāda, ka

ikdienas cukura norma ir jāizpilda un jānodrošina – to bērniem vajag smadzeņu darbībai un enerģijai.

Pasaules Veselības organizācija iesaka samazināt brīvo cukuru daudzumu uzturā līdz pat 5% no kopējās dienā uzņemtās enerģijas, kas atbilst aptuveni 25 gramiem cukura dienā.

Veselības ministrija aicina veidot un uzturēt veselīgus uztura paradumus arī mājās, mācot bērniem cukura mērenības ievērošanu, primāri samazinot rūpnieciski ražoto saldumu un saldināto dzērienu lietošanu.  

Savukārt par sāls daudzumu ēdienos izmaiņas nav notikušas vairāk nekā desmit gadu. Daži vecāki “Kurzemes Vārdam” gan norādījuši, ka pēc šīm normām lielākie bērni pauduši, ka ēdiens ir pliekans.

“Mums ir atstrādāta sava tehnoloģija. Lai nepievienotu par daudz vai par maz vai pavārs nekļūdītos – aprēķinām, ieberam attiecīgo svaru glāzē,” pauž I. Kupše.

Taču ne jau sāls ir tas, kas piešķir garšu ēdienam, bet gan garšaugi un sakņaugi vai to maisījums, ko izmanto pavāri.

Neiekļaus, bet – tikai ar ārsta zīmi

Uztura normu noteikumos noteikts, kādas uzturvielas jāiekļauj bērnu ēdienkartē. Taču ēdienkartes izstrādā izglītības iestāde kopā ar ēdinātāju.

Nepieciešamības gadījumā tiek nodrošinātas speciālas ēdienkartes bērniem, kam nepieciešama uztura korekcija, jo ārsts apstiprinājis kādu diagnozi, kas saistīta ar kāda pārtikas produkta alerģiju vai nepanesību.

Izņēmums ir veģetārā ēdienkarte – pietiek, ka iesniegumu uzrakstīs vecāki.

“Šādu izvēli gan, manuprāt, var izdarīt lielāki bērni. Ir gadījumi, kad bērnudārza bērniņam ir lūgta veģetārā ēdienkarte, bet, kamēr audzinātāja neredz, viņš no blakus šķīvja paņem kotleti,” norāda uztura speciāliste.

Bērnu skaits, kam jākoriģē, jāveido īpaša ēdienkarte, katru gadu pieaug. Liepājā pēc skaita ir vesels bērnudārzs bērnu, kuriem kādu pārtikas produktu alerģijas, nepanesību, diabēta vai celiakijas dēļ ēdienkarte jākoriģē.

“Taču te ir jāņem vērā, ka

speciāla ēdienkarte netiks pielāgota tikai pēc bērna vecāku vēlmēm un iniciatīvas, ir jābūt ārsta rakstiskām norādēm, atzinumam,”

atgādina V. Udarska.

“Ārsts uzraksta, kas no uztura jāizslēdz. Vecāki nevar pieprasīt, ka bērns kādu konkrētu produktu neēdīs, tam vajag pamatojumu.”

Šo iemeslu dēļ sanākušas domstarpības ar vecākiem. Arī par pretējiem gadījumiem, kad vecāks neapmierināts, jo bērns kaut ko nevar ēst, bet viņam ēdienreizē pasniegts kaut kas atšķirīgs no citiem.

“Skaidrojam, ka to, ko ēd citi, bērniņš diemžēl nedrīkst ēst,” teic V. Udarska.

Visbiežākais īpašas diētas iemesls bērniem Liepājā ir piena, piena laktozes, olu, kviešu miltu, glutēna nepanesība. Tā vietā ēdinātājs cenšas atrast alternatīvus aizvietotājus, taču ir produkti, kuriem tādu nav.

Reizēm ir konstatēti nepārdomāti gadījumi – vienam bērnam svaigu dārzeņu salāti, bet pārējiem – salds biezpiens.

Ēdinātājiem un virtuves darbiniekiem ļoti jāiet līdzi laikam un jāpapildina zināšanas par pārtikas produktiem un no tiem gatavojamām maltītēm.

Jāparāda produktu un ēdienu dažādība

Annija Albertiņa, veselīga uztura nodarbību vadītāja

Šis temats tiešām ir aktuāls vienmēr – notiek viedokļu sadursmes starp ēdinātājiem, skolām un vecākiem, dažādiem uztura speciālistiem un ministrijām. Iesaistīto pušu ir daudz.

Jāatzīst, ka ēdināšanas normu noteikumi ir sarežģīti un arī ne vienmēr vienkārši izpildāmi – esmu noteikumiem izgājusi cauri, strādājot ar tiem praktiski.

Ēdinātājam, virtuvei, kas grib bērniem nodrošināt pašu labāko, bet reizē iekļauties noteikumos, var būt pagrūti – ir izaicinājums salikt maltīti tā, lai tā atbilstu tam, kas ir vajadzīgs un ko prasa.

Bieži nelīmējas kopā uz papīra rakstītais, kam jābūt šķīvī, un realitāte – normas ievērojam, lai būtu veselīga uztura robežās, bet – bērni negrib un neēd!

Jautājums – kāpēc? Vai tas ir tādēļ, ka mājās tā neēd un ēdienu nepazīst vai tomēr negaršo, neēd kāda cita iemesla dēļ?

Protams, ir našķi, un tie bērniem garšo, no tā neizbēgsim, bet jāsaprot daudzums un sāta sajūta.

Bet kāpēc bērns grib daudz salda? Jo viņam, kustīgam, pietrūkst ogļhidrātu. Vai nu nav apēsts ēdiens, vai tā bijis par maz? Nevar būt arī tā, ka bērnam aizliedz ēst čipsus, bet paši vecāki tos ēd.

Manuprāt, atbilde veiksmīgas ēdināšanas jautājumā gan mājās, gan izglītības iestādēs ir izglītošanās un dažādības ieviešana ēdienkartē – izmantot dažādus produktus un arī gatavot dažādus ēdienus.

Šobrīd iespējas ir tik plašas, lai parādītu, ka kartupelis nav tikai frī un ir dažādi makaroni.

Jāatgādina, ka bērnam ir tiesības neizēst visu šķīvi un viņam kaut kas var negaršot. Pieaugušo loma ir ēst to pašiem un neatlaidīgi piedāvāt – ja bērns to neēda pirms kāda laika, piedāvāt atkārtoti.

Iestādēs viens no risinājumiem varētu būt skandināvu pieredze, kuru piekopj jau daudzviet arī pie mums – bērns var izvēlēties no diviem salātiem vai to sastāvdaļām, ieliks šķīvī pāris kartupeļus, nevis viņam priekšā noliek porciju. Tas veicina ēst labāk.

Būtiski ir runāt par brokastīm, pusdienām, vakariņām kā laiku, kad visi sanāk kopā, apsēžas pie galda un paēd. Ja bērns šādu situāciju mājās nepazīst, nonākot dārziņā, tas arī ietekmē ēšanu.

Jāpiebilst, ka apgūstu psiholoģiju, un ēdināšanas tēma un skaidrojumi par šiem jautājumiem arī jāskatās caur šādu prizmu.

Ir svarīgi gatavot kvalitatīvu ēdienu mājās.

Ir argumenti, ka tas ir laikietilpīgi un var būt dārgi, ir nogurums, slinkums. Protams, roltons ir ātrāk, lētāk, bet ne veselīgi.

Daudz laika mums atņem viedierīces. Bet gardu ēdienu var uztaisīt 30 minūtēs un vienā katlā.

Veselīgs uzturs ir ieguldījums veselībā ilgtermiņā, jo bērnam būs labāka imūnsistēma, viņš mazāk slimos, mazāk naudas būs vajadzīgs vitamīniem. Būtiski ir arī iesaistīt bērnu gatavošanā jau no mazotnes.

Par dārdzību runājot – ne vienmēr jāpērk tas, kas ir dārgāks, īpaši, ja runājam par dārzeņiem, – svarīgi ir uzņemt nepieciešamās uzturvielas.

Uzziņai

Bērnudārzu un skolu ēdienkartē katru dienu jāiekļauj:

– pārtikas produkti, kas bagāti ar saliktajiem ogļhidrātiem (piemēram, kartupeļi, graudaugu pārslas (auzu, rudzu, miežu u.c.), putraimi (miežu, griķu, rīsu, grūbu u.c.), makaroni un citi graudaugu produkti, t.sk. pilngraudu produkti);

– dārzeņi, augļi vai ogas, tai skaitā svaigā veidā (dārzeņu salāti, dārzeņu zupa, svaigs auglis);

– olbaltumvielām bagāti pārtikas produkti (piemēram, liesa gaļa, zivs fileja, olas, biezpiens, siers, pākšaugi). Zivis ēdienkartē iekļauj vismaz reizi nedēļā;

– piens vai piena vai skābpiena produkti (piemēram, kefīrs, jogurts bez piedevām, paniņas).

Izglītības iestāžu ēdināšanā nedrīkst izmantot:

– ģenētiski modificētus produktus;

– noteiktas pārtikas piedevas: garšas pastiprinātājus, saldinātājus, konservantus un krāsvielas;

– saldinātos dzērienus, kas nav sulas vai nektāri;

– produktus, kas ir fritēti vai satur daļēji hidrogenētus augu taukus;

– mehāniski atdalītu gaļu;

– produktus ar augstu sāls vai cukura saturu u.c.

Sāls daudzums ēdienā:

– dārziņos – 2 grami uz 3 ēdienreižu ēdieniem;

– skolās – 0,4 grami uz 100 gramiem gatavā izstrādājuma.

Cukura daudzums:

bērnudārzos, kuros bērni uzturas līdz 12 stundām dienā, ēdienam drīkst pievienot ne vairāk kā 11 gramus cukura (2,5 grami jeb tējkarote maksimāli uz 100 ml dzēriena).

Ja bērni uzturas iestādē visu diennakti, pieļaujamais cukura daudzums ir līdz 20 gramiem dienā.

Skolās un profesionālajās izglītības iestādēs pusdienās ēdienam var pievienot līdz 10 gramiem cukura, bet internātskolās visas dienas ēdienkartē – ne vairāk kā 25 gramus.

Avots: MK noteikumi Nr.172

Uztura korekcijas Liepājā 2024./2025. m. g. bija nepieciešamas:

• 176 bērniem pirmsskolā (gadu iepriekš – 155);
• 105 skolēniem (iepriekšējā – 81).

Avots: Liepājas Izglītības pārvalde

Es domāju tā: vai jūsu bērniem garšo skolā, bērnudārzā pasniegtais ēdiens?

Eva Andersone, piecu bērnu mamma:

– Vienā mazā skolā bērni ļoti bieži palika neēduši, jo ēdiens bez garšvielām. Ceturtdienās parasti bija zivju zupa: smirdēja visa skola, un bērni pat negāja skatīties, kas ir pusdienās. Tādi likumi – veselīgi jāēd, nekas, ka lielākā daļa neēd vispār.

Lielākā skolā gatavo tā, lai ir gardi, seko līdzi, vai tiek izēsts, kas garšo, kas ne, un pielāgo ēdienkarti ēšanas paradumiem, lai nav tā, ka kannām jāgāž ārā. Bērnudārzā arī esam ļoti apmierināti.

Saldie ēdieni noteikti ir vajadzīgi – prieciņš ikdienas skrējienam.

Kintija Puļķe, trīs bērnu mamma:

– Kā auklīte esmu novērojusi, ka bērni neēd brokastis, salāti pusdienās lielākoties jāizmet. Labi ēd zupas, makaronus ar malto gaļu vai ar sieru, saldos ēdienus, pankūkas, karstmaizes. Piekrītu, ka tējas ir pārsaldinātas, un bērni tās īpaši nedzer.

Man bērns bieži vien pēc dienas dārziņā mājās prasa ēst. Es noteikti ieteiktu gaļas ēdienus gatavot citādāk, kā bērniem patīk un garšo.

Uzskatu, ka ēdināšana pirmsskolās būtu krasi jāmaina, jo mūsdienu bērni vairs neēd tos piedāvātos ēdienus, kas ir aizgūti no laikiem, kad paši bijām bērni.

Man ļoti patīk skandināvu stils, ka vecāki paši bērniem kārbiņās dod līdzi ēdienu.

Annija Diedišķe, divu bērnu mamma:

– Bērnudārza medmāsa izveidojusi lielisku ēdienkarti! Esam ļoti apmierināti, lai gan trīsgadnieks ir izvēlīgs ēdājs. Nekad neesmu dzirdējusi, ka nebūtu ēdis, ka uz šķīvja kas palicis. Daudzreiz mājās ko neēd, bet dārziņā – tur jā.

Ir daudz ogļhidrātu, būtu priecīga par olbaltumvielu palielināšanu, bet vai tas atbildīs vadlīnijām? Patīk, ka ir bērniem domāti ēdieni. Ir dažāda putru izvēle, ir arī mūsdienīgi ēdieni.

Daiga, trīs bērnu mamma:

– Mūsu skolā ēdienu gatavo uz vietas, ļoti garšīgs. Jā, varbūt tējai reizēm varētu būt mazāk cukura, bet, ja bērniem garšo, nesaskatu problēmu. Neesmu dzirdējusi, ka vecāki iebilstu par skolas pusdienām. Ir nācies dzirdēt no skolēniem, kuri skolu jau pabeiguši, ka bija labas pusdienas.

Tikko biju citā, ļoti lielā Latvijas vidusskolā, tur gan man negaršoja, kā arī ēdiens nebija vizuāli baudāms – zupa bez zaļumiem, kartupeļi pelēki, nenosusināti.

Kaspars, divu bērnu tētis:

– Zinu, ka saldie garšo, zupas arī. Neesmu tā īpaši prasījis, kas garšo dārziņā, bet paši bērni nav sūdzējušies. Domāju, ka ēdieni ir garšīgi un ēdina labi.

Priecē, ka dārziņā nespiež ēst, taču domāju, ka ēšanu maniem bērniem ietekmē tas, kā mēs to darām ģimenē. Piemēram, mani bērni var neēst dārziņā brokastis, jo mums mājās tas nav iegājies.

21Skatīt galeriju