liepajniekiem.lv
Pastaigājot gar Ezerkrastā izvietoto laukumu, var novērot, ka lielāka aktivitāte ir ārpus tā – suņu apmācības notiek blakus pļavā, mazākus suņus izved pastaigās daudzdzīvokļu namu pagalmos, bet lielie brien pa slapjo zāli gar ezeru.
Satiekoties uzrunājām tos cilvēkus, kam abas rokas ir aizņemtas, jo ar vienu sunīti mājās bijis par maz.
Katram savs draudziņš
Artūru un Alisi satiekam ceļā uz pastaigu laukumu. Katram pie rokas maza auguma sunītis – Artūram šiperkes šķirnes Feličita un Alisei – Jorkšīras terjers Zuko.
Abi sasveicinoties rej, taču pamanām, ka Feličita jeb Fele nedaudz nervozi staigā no viena saimnieka pie otra.
“No malas tā varētu neizskatīties, bet šiperkes suņi ir kā mazi sargsuņi.
Ir tādi, kas ir vairāk draudzīgi, bet, piemēram, Fele ir ļoti teritoriāla, mūs vienmēr sargā. It kā jau neko nedara, nevienam virsū neklūp, bet rej gan, ja kādu vajag pabaidīt,” melnās sunītes rīcību paskaidro saimniece.
Alise norāda, ka šīs šķirnes suņi Latvijā nemaz nav tik sen un ārpus Rīgas nav arī tik izplatīti kā citi dzīvnieki.
“To koncentrācija ir tieši Rīgā. Esmu dzirdējusi, ka tur pat patversmes pilnas ar šiem sunīšiem. Pieļauju, ka tas tāpēc, ka daudzi ar viņiem netiek galā.
Tā ir tāda šķirne, kurai vajag daudz uzmanības. Un, protams, līdzīgi kā citi suņi, ir arī jāapmāca.”
Zuko ģimenē ienāca pirmais. Alise pastāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem mammai lūgusi suņuku. Beigās izdevies viņu pierunāt.
Liepājniece pajoko, ka joprojām nesaprot, kā to panāca, bet daudz par to neprāto, jo tika pie sava pirmā mīluļa. Nu Zuko jau četrgadnieks.
“Īstenībā es sākumā gribēju lielu suni, bet, tā kā dzīvoju dzīvoklī, sapratu, ka laikam tā nebūtu tā prātīgākā ideja. Negribēju, lai sanāk, ka lielu suni moku ar dzīvi šaurā vidē.
Bet, ja man būtu privātmāja, tad gan jau būtu paņēmusi divus lielus suņus, varbūt pat trīs!”
Ideja par otru suni bijusi drīzāk spontāna, atzīst Artūrs. Krūtīs bijusi sajūta, ka Zuko vajag draudziņu, ar kuru spēlēties.
Tā kā Artūram jau kādreiz bijusi šiperkes sunīte Čipa, parādījusies ideja tieši par šīs šķirnes mājdzīvnieku. Atraduši kādu, kurš pārdeva tādus kucēnus, un braukuši tos apciemot.
Mājās atgriezās ar tukšām rokām, bet pēc kāda brīža saņēmuši ziņu, ka saimnieks gatavs Feli atdot par lētāku samaksu.
“Tur sanāca tā, ka kucēnam jau bija septiņi mēnesīši un saimnieki ļoti gribēja atrast mājas. Viņiem arī bija tāds īpašs nosacījums – gribēja viņu atdot uz mīlošām mājām, ģimenei, kas par saviem mājdzīvniekiem rūpējas, nevis cilvēkiem, kas nodarbojas ar suņu pavairošanu.
Bieži var dzirdēt, ka suņus izmanto tā, ka pat nevar paspēt sadzīt, kad klāt jau nākamais metiens.
Vismaz ir cilvēki, kurus tas uztrauc un kas tādu likteni saviem suņiem nevēlas,” norāda Artūrs.
Saimniekiem šķita, ka, ja būs divi suņi, tad tie vairāk nodarbinās paši sevi – viens ar otru spēlēsies. Beigās sanāca, ka Zuko ar Feli nemaz tik ļoti nedraiskojās, bet Feličitai enerģiju kaut kur gribējās izlikt, tāpēc viņai paņēmuši kaķi vārdā Azula.
Visi trīs savā starpā satiekot ļoti labi, visi vienlīdz draudzīgi. Alise pasmej, ka pilnas mājas sajūta nemaz neesot, jo, ja vajag, tad katram ir savs stūrītis, kur paslēpties.
“Vienīgi tad, kad neesam mājās, suņi kaitina kaimiņus.
Feličitai nepatīk trokšņi. Katru reizi, kad kaut ko dzird aiz durvīm, tad droši vien padomā, ka mēs nākam mājās, un sāk riet. Dažiem kaimiņiem tas nepatīk, bet uzskatu, ka dzīvnieks ir dzīvnieks un ne vienmēr var kontrolēt viņa reakciju. Arī ejot garām privātmājām, visticamāk, suns ries,” Alise padalās savos uzskatos.
Bailes izārstēja mīlule Nīke
Ezermalā ikdienā var pamanīt trīs draugu kompāniju – Madaru Bočkāni ar suņiem Nīki un Pieneni.
Liepājniece stāsta, ka šis ir viņu īsās pastaigas maršruts, bet līdz suņu laukumam tas neved, jo abi mīluļi esot pārāk lieli, lai viņa bez satraukuma tos palaistu skraidīt pa laukumu.
Viņas nedrošībai ir arī cits iemesls – Pienenei ir izteikta baiļu agresija un bail ir no visa.
“Es viņu izglābu no patversmes, kur viņa bija jau norakstīta, jo ir daudzas problēmas. Tā lielākā ir baiļu agresija.
Viņa skaitās arī neapmācāma, jo ir bail gan no kārumiem, gan no skaļākas balss, ar ko tiek dotas komandas. Tagad jau vairs nav tik traki, jo nu viņai ir pieci gadi un pie manis arī ir gandrīz tikpat ilgi,” kad saimniece suņu meiteni atrada dzīvnieku aizsardzības biedrībā “Ar sirdi delnā”, viņai bija vien astoņi mēnesīši.
To, kāpēc suņuks tik bailīgs, neviens nezina. Madara norāda, ka kādreiz bail bijis arī no vīriešiem, bet ar gadiem šīs bailes mazinājušās.
Interesantākais gan ir tas, ka tikpat liela nepatika Pienenei ir arī pret maziem suņiem.
“Pirmie seši mēneši ar viņu bija ļoti grūti, izaicinoši, jo pat no ēdiena bija bail.
Patversme viņu arī nedeva cilvēkiem, kas dzīvo privātmājās. Pierasts, ka ar lieliem suņiem ir otrādi, bet Pieneni ļāva paņemt tikai uz dzīvokli. Ja dzīvotu sētā, tad viņai visu laiku būtu jābūt pie ķēdes, jo ir pārāk reaktīva uz apkārtējo vidi.”
Saimniece smej, ka abas izmestas arī no suņu skolas, kur Pieneni pasludināja par neapmācāmu. Madara gan tam nepiekrīt – noglaudot savu četrkājaino draudzeni, viņa ierosina citu apzīmējumu: grūti apmācāms suns.
Tā kā mīlulis nereaģē uz kārumiem vai balss komandām, vajadzēja vienkārši atrast kaut ko citu, kas piesaistītu uzmanību.
Ar gadiem atradušas kopīgu valodu, un tagad Pienene klausa – nāk, kad pasauc, sēž pēc komandas, dod ķepu.
Kamēr Pienene pavisam mierīgi sēž un ausās, Nīke izošņājusi visus krūmus, pagrauzusi zāli, iebāzusi degunu fotoaparāta lēcā un izošņājusi pašu fotogrāfu.
“Uzreiz var redzēt, ka Pienene ir daudz patstāvīgāka, bet Nīke – draudzīgāka,”
komentē M. Bočkāne.
Nīke ir krievu Eiropas laika. Kad Madara ņēma Pieneni, domāja, ka arī viņa ir laika vai vismaz laikas krustojums. Tā vis nebija. “Tur laika pat klāt nav bijusi!” saimniece pasmejas.
Laikas šķirnes meitenei jau astoņi gadi. Madara pastāsta, ka suni paņēmusi, jo to ieteica darīt terapeits.
“Nīki varētu nodēvēt par manu terapijas suni.
Bet ne tādā klasiskā veidā, jo nu jau vairs īsti ne ar ko nepalīdz. Man kādreiz bija patoloģiskas bailes no suņiem. Bija tik slikti, ka man pateica, ka viss, ko varu izdarīt, ir vienkārši paņemt suni.
Vairs jau nevarēju paiet garām žogam, ja zināju, ka aiz tā ir suns. Ja pretim nāca pat vismazākais sunītis, man uzreiz bija jāgriežas un jāiet uz citu pusi. Es to jau vienkārši vairs nekontrolēju.”
Tagad uz to visu atskatoties, M. Bočkāne min, ka nekontrolējamās bailes radīja kaut kādu prāta aptumsumu, jo sunim nemaz tobrīd vēl nebija gatava.
Nezinājusi, ne ko ar dzīvnieku iesākt, ne kā tas jāaudzina. Tieši tādēļ arī neizgājusi suņu apmācības. Tagad saprot, ka bez tā nevar, – skolā jāiet obligāti.
Pēc tam Pieneni paņēmusi gan tāpēc, lai Nīkei būtu draudziņš, gan lai suņu meiteni paglābtu no dzīves patversmē.
“Es viņas saucu par māsiņām krāsiņām. Viena bez otras vairs nekādi!
Vienīgi Nīke uz vecumu paliek riebīgāka, bet esmu dzirdējusi, ka tādas tās laikas ir. Īstenībā šīs šķirnes suņi neesot tie labākie mājdzīvnieki. Tie drīzāk ir darba suņi, kuriem vajag strādāt, doties medībās.”
Viņasprāt, ar diviem suņiem ir vieglāk nekā ar vienu, jo dzīvnieki iemācās izklaidēt viens otru. “Un mājās abas ir klusas, neraud, jo nav vienatnē. Pastaigā jau tāpat suns jāved, tad jau vairs nav nekāda starpība, vai otrā rokā ir vēl viens suns.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
