liepajniekiem.lv
Nav ne dokumentu, ne naudas
Kādā rītā nācēju uzrunājam. Viņš apstājas, paklausās, ko vēlamies, un piekrīt aprunāties. Ilgi nostāvēt gan nevarot, jo pagājušajā gadā izmežģījis kāju, – norāda uz augšstilbu. Tā noslogota drīz vien sākot raustīties. Nolādētie nervi, viņš nosaka.
Gaita dīvaina – pieklibo un diezgan balstās uz ratiņiem. “Eju kā vecs vīrs,” par sevi nosmejas, lai gan pēc gadiem – pašā briedumā. Šajā ziedu mēnesī konteineru vīram paliek 55.
“Vajadzētu operēt,” viņš saka par traumēto kāju, bet pagaidām ticis vien līdz vēlējuma izteiksmei. Medicīnas iestādē tomēr esot vērsies un viņam injicēts medikaments.
“Lūdzos māsiņai, lai man iedod kādas zāles, jo sāp. Vienreiz iešpricēja, un viss, nekāda tolka.“
“Vovka,” sarunbiedrs iepazīstina ar sevi. Pasē pilns vārds būtu Vladimirs Karpovs, taču šī dokumenta viņam neesot – nozagts.
Par to ziņojis policijai, un kārtībsargi ieteikuši izņemt jaunu pasi. Taču, lai to izdarītu, vajadzīga nauda. Tā kā tās nav, Vovka i nemeklē pasu galdu. Apgalvo, ka šobrīd ne kapeikas pie dvēseles.
Citreiz esot mazliet naudas, jo šad tad palīdz kādiem cilvēkiem parastos darbos un viņi samaksā.
Vēl piecus vai desmit eiro šad tad iedod vīrietis, kas dzīvo Vovkas apsekojamajā kvartālā. Labdaris, kas palīdzot bieži.
Saulesbrālis nav bezpajumtnieks, viņam ir miteklis pamestajā agrāko mazdārziņu teritorijā Liepājas Biznesa centra apkaimē. Dzīvojot kopā ar vēl vienu likteņbiedru.
Ziemā jāsalst, kaut arī esot sildierīce. Kurināmo sameklē apkaimē, uzlasot kritalas un citu degošu materiālu, jo malku zagt nedrīkst, viņš saka.
Pārstumj ar savu kravas auto – ratiņiem.
Tie ir pagalam bēdīgā stāvoklī, vai tad nevarētu dabūt labākus? Nē, jaunus ratiņus nedabūt. Ja arī cilvēki izmet, sētniece uzreiz savācot un ieliekot konteineru novietnē, kas aiz atslēgas, un Vovku iekšā nelaiž.
Vīrieša apģērbs spīd novalkāts, un vaigs arī pelēks. Vai viņam ir ūdens, kurā mazgāties un ko dzert? Esot gan, tikai nederot dzeršanai, to ved lielos traukos no pieminētā labvēļa dzīvokļa.
Konteineros daudz pārtikas
Esam jau labu laiku runājuši, kad Vovka atskārš, ka nu jau viņu intervēju un iejautājas: “Vai samaksāsiet?…” Atbildam ar pretjautājumu: “Jums vajag maizi?” Nē, indiešu kafiju.
Viņš aizdodas gar māju – uz konteineriem pārskatīt, kas no jauna izmests.
Šis darbs nemaz nav tik netīrs, kā daudzi domā. Tvertnēs nav jāienirst ar pusķermeni, ja tās apskata ik dienas, kā dara Vovka.
Nav jārakājas dziļi, jo jaunumi samesti gružu kaudzes virspusē. Ātri pārcilājot, redz, kas der un ņemams, bet kas ne.
Tuvējā veikala pārdevēja apstiprina: “Jā, šī kafija viņam garšo.” Sievietei skaidrs, par kuru cilvēku ir runa.
Arī vietējiem iedzīvotājiem dārziņu iemītnieks esot labi pazīstams. Palaikam vīrs iepērkas pats, tāpēc arī pārdevējai zināma viņa gaume; izrādās, ka arī ierauj.
Jaunajam paziņam sarūpē arī mīkstas smalkmaizītes un belašu, ko viegli sakošļāt. Viņa zobu rindas nav pilnas, tā ka kraukšķīgu izstrādājumu nav vērts piedāvāt.
Pēc mirkļa Vovka jau tikpat kā beidzis atkritumu revīziju, ratos ielikts svaigais guvums. Virspusē – maltas putnu gaļas iepakojums, kam nav beidzies izlietošanas termiņš. Atradējs saka: jāizcep, un būs labu labais.
Viņš paceļ aizsietu maisiņu ar vārītām bietēm, bet atmet atpakaļ. Revidenta sejas izteiksme liecina, ka loms nav bagātīgs, bet paēst varēs.
“Vienmēr ir, ko ēst, jo cilvēki izmet daudz pārtikas, – johaidī, kas maizes!
Gadās pat neatvērti iepakojumi, kam vēl derīguma termiņš. Ir makaroni, sausā barība. Cilvēki neizēd un izmet,” seko ass svilpiens un rokas kustība, kas imitē mešanu.
“Ja vēl izmestu cigaretes, tad būtu pavisam labi, bet tās – reti. Es bez smēķēšanas nevaru. Vai dzeru? Reti – te gribas, te negribas…”
Agrāk saulesbrālis ticis pie samogona, bet nu tā bodīte esot ciet. Kad haltūrā nopelnījis naudu, tad reizēm nopērk šņabi, viņš atzīst.
Negaidīti no pagalma ar divriteni izbrauc pieminētais paziņa. Pamanījis Vovu, piegriež pie konteineriem. Sasveicinās un saka: “Uzej augšā! Sieva mājās, viņa tevi pabaros,” un aizbrauc tālāk.
Vēlāk, kad mazdārziņu iemītnieks jau uzņems mājupceļu, viņa ratiņos būs arī vairāki trauki ar siltu ēdienu.
Kādreiz bija darbs un nauda
Būdams bērns, Liepājā mācījies palīgskolā. Pēc tās beigšanas atgriezies pie mammas laukos, bet ne uz ilgu laiku. Gribējās dzīvot patstāvīgi, un aizbrauca atpakaļ uz Liepāju. Kopš tā laika grozotos, kā nu var.
Vladimirs stāsta, ka viņa mamma joprojām dzīvo Dienvidkurzemē, viņam ir māsa, kam dēls, tātad – onkulis. Esot šad tad radiņus saticis, bet palīdzību lūgt nav nācis prātā. Viņiem tāpat dzīve neesot cukurs.
Jautāts, vai Vovkam bijusi sava ģimene, atbild: “Teikšu, ka ne. Bija draudzene, bet nomira ar dzemdes vēzi. Es viņai teicu, lai taču iet pie ārsta, bet viņa tikai – nē, nē!
Novājēja un beigās, kad bija pavisam slikti, aizbrauca uz slimnīcu, tur arī nomira.”
Tāda dzīve kā tagad viņam nav bijusi vienmēr. Iepriekš īrējis dzīvokli, bet iekrājis lielu parādu, un saimnieks esot izmetis uz ielas. Tad arī sameklēja mitekli dārziņos.
Jaunībā Vovka strādājis dažādus celtniecības darbus. Taču nāca pārmaiņas, uzņēmumu likvidēja, un stabili ienākumi beidzās. Kopš tā laika arī nav pastāvīga darba.
“Tagad domāju par malku,” sarunbiedrs atbild, ka kaut kādi plāni viņam ir. Tātad – izkalt ragavas vasarā, lai ziemā būtu, ko kurināt.
Cilvēkam nepievilcīgā apģērbā reizēm nodara pāri. Galvenokārt mazgadīgi huligāni. Bijis, ka piekauj, ir draudēts salauzt kāju, bet visbiežāk izsmej un apsaukā.
“Tāpēc, ka cilvēks ir muļķis,” Vovkam nav cita izskaidrojuma tādai rīcībai. “Es tad domāju: nu, die’s ar tevi. Padzīvo, padzīvo, tāpat nomirsi.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
