Brida sniegā, purināja tās, atbrīvojot no baltās segas, jo kuru katru vis nevar vest uz pilsētu un pārdot.

Lielākā dienas daļa pavadīta mežā, kociņus meklējot un zāģējot. Rokas izmirkušas slapjas, kājas arī, bet vedums uz tirgu atgādāts.

D. Lejniece-Knause atzina, ka viņai pašai vislabāk patīk mežā dabiski augušas egles, nevis speciāli audzētās, par mākslīgajām nemaz nerunājot.

Lai tiktu pie eglēm, saņemta mežniecības atļauja, samaksājot noteikto summu. Ierādīta teritorija, kur tieši var zāģēt. Ar vīru egles liepājniekiem piegādājot jau trešo gadu.

Pārdevēja prognozēja, ka visvairāk pircēju būs šīs nedēļas nogalē un tad nākamnedēļ pirms pašiem svētkiem. Pati ar kociņiem tirgū būšot līdz pat jaunajam gadam. 

Runājot par cenām, pārdevēja skaidroja, ka cenu nosaka vairāki faktori. Piemēram, egles augstums, kuplums, bet ne tikai. Par ciršanas atļauju jāsamaksā, par degvielu automašīnai, piekabes īri un vietu tirgū tāpat. Kaut kas arī pašiem jānopelna. Viss jāsarēķina un jānosaka cena.

Uzrunātā Ziemassvētku kociņu pārdevēja teica, ka viņas precei cenas tādas pašas kā pirms gada. Neesot tās speciāli cēluši.

Par apmēram vienu metru augstu eglīti prasa 10 eiro. Par lielākām, sākot no 15 eiro. Maziņas, uz galda liekamas var nopirkt arī par 5 eiro.