Mielojoties ar centra virtuves saimnieču pagatavoto brīnumgardo siera kūku, gaviļniece raiti izstāstīja savu dzīves gājumu.

Viņa visu mūžu līdz pat 70 gadu vecumam bija medmāsa Liepājas vēl vecajā slimnīcā.

“Es piedzimu 1922. gada 26. februārī Cīravas pagastā. Pasaulē nācu meža vidū, veļas mājā. Vecākiem biju pirmais bērns. Esmu brīnījusies, kā tēvs zināja, kā man nabas saite jāpārgriež…

Neviena cita manā dzimšanas brīdī klāt nebija, tikai abi vecāki,”

stāsta Dzidras kundze.

Tēvam kā atbrīvošanas cīņu dalībniekam piešķirti 20 hektāri zemes un meža. Tur, mežā, saviem spēkiem saimniekojot, vecāki sāka savu dzīvi.

Pēc Dzidriņas ģimenē piedzima vēl septiņi bērni. Vispirms mācījās Dzērves pamatskolā, tad Aizputes ģimnāzijā. Direktors pieteicis – ja mācīšoties labi, tad atlaidīšot skolas naudu.

Meitene bija gudra, apķērīga un zinātkāra, un direktors vārdu turēja.

Tad ceļš veda uz Liepāju. Tā kā gan akordeonu mācēja spēlēt, gan skaisti dziedāt, sākumā gribējusi mācīties mūzikas skolā, bet tad lēmusi par labu medicīnai un apguvusi medmāsas profesiju.

Slimnīcā brīvu medmāsas vietu nebija un kādu laiku pēc diploma saņemšanas darījusi sanitāres darbu, mediķes profesiju apgūstot no pamatu pamatiem.

“Medicīna patika, es ļoti būtu gribējusi kļūt par ārsti,”

aizdomājās Dz. Stote.

“Bet studijām vajadzēja līdzekļus un laiku. Strādājot Liepājas slimnīcā, daudzus labus dakterus esmu satikusi, kopā slimniekiem palīdzējām. Atceros dakteri Saulīti, Kalnu, Terosipovu… Medicīna saistīja ļoti.

Kad bija brīvi brīži, uzklausīju slimniekus, ievācu plašu viņu anamnēzi. Interesēja, kā slimības rodas un kā cilvēki izveseļojas. Medmāsa biju līdz 70 gadiem, bet tad man pateica, lai dodu vietu jaunajiem.”

Jubilāre padalījās arī ar personīgās dzīves līkločiem. No pirmā vīra izšķīrusies, jo tas dikti bieži mīlējis lūkoties stipro dzērienu glāzītē.

Otrs, ko pielaidusi sirdij tuvu klāt, bijis kāds mākslinieks, bet tas pēc laika Dzidras sirdi un uzticēšanos salauzis smalkās drumstalās.

“Es visu mūžu esmu bijusi štrama meita! Smuka, runīga un izdarīga!

Pati sev kleitas šuvu, uz ballēm gāju izdancoties. Pati iemācījos pat ādu izģērēt.”

Ar to ģērēšanu notika tā… Bijis mīļš un smuks suns ar skaistu dzeltenu kažoku. Kad tas nomira, bijis žēl  zemē rakt. Uzlikusi uz galda, “nu gluži kā līķa sekciju taisot”, un ādu smuki novilkusi.

Izģērējusi, un labu laiku tā istabā pie sienas stāvējusi, par mīļo suni atgādinot.

“Jā, es zinu, kā ilgu mūžu nodzīvot!” to Dz. Stote apgalvoja ar pārliecību.

“Tikai virtuve cilvēku dara veselu jeb tas, ko viņš izvēlas ēst. Ja pareizi ēd, tad var no visādām kaitēm izvairīties.

Es 40 gadus neēdu gaļu, pat gabaliņu pasūkājusi neesmu. Lai būtu tik vajadzīgās olbaltumvielas, ēdu pupiņas. Kad pati saimniekoju, bieži cepu pupiņu kotletes. Tās izvārīju, sablendēju, klāt sāls, pipari, izcepu kā kotletes. Ja grib ilgi dzīvot, tad jābūt zināšanām par pareizu ēšanu. Tad cilvēks būs vesels un dzīvos garu mūžu!”

Kā pastāstīja “Rūres” sociālā rehabilitētāja Sanda Jonasa, dzimšanas dienā tiek apsveikts katrs sociālā aprūpes centra iedzīvotājs.

Reizi mēnesī notiek jubilāru balle, uz kuru aicināti gan konkrētā mēneša gaviļnieki, gan citi iemītnieki un viesi. Tad ir gan skaista mūzika, gan dažādi gardumi.

S. Jonasa piebilda, ka Dzidras kundze tiešām apbrīnojami aktīva. Lai arī soļo pie spieķa turēdamās, apmeklē vai visus pasākumus, kas notiek centrā.

Simtgadniecei īpaši pie sirds dziedāšana un arī kanisterapijas nodarbības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.