liepajniekiem.lv
Isikuls kā uz delnas
Šajā gadsimtā Kirgizstānā bijušas trīs revolūcijas – “tulpju” 2005. gadā, kā arī 2010. un 2019. gadā; katrreiz gāzts prezidents.
Ilgi korupcija bija valsts otrs nosaukums, tikai pēdējos gados, pēc gida Nursultana teiktā, iedzīvotāji godprātīgi maksā nodokļus.
Galvaspilsētas centrā joprojām Ļeņina piemineklis, gan no valdības mājas priekšas aizcelts uz tās aizmuguri.
Vien pēdējos gados sāk būvēt jaunus ceļus un attīstīties tūrisms – ceļ viesu mājas, iekārto atpūtas laukumus, veido infrastruktūru.
Vienā ziņā mums paveicas, ka tūrisms nav attīstīts, jo Kirgizstānas galvenais apskates objekts Isikula ezers tik pieejams kā tagad vēlāk vairs nebūs.
Desmitiem kilometru braucam gar tā krastu un vērojam vakara saules gaitu pāri ūdens klajam.
Ceļš, kas ved gar krasta līniju, arī ir viens no tiem, kurus pārbūvē.
Skatu neaizsedz ne kempingi, ne augi, jo koki un krūmāji ir samērā zemi, bet gabaliem to nav vispār. Smilšainas pludmales, vietumis līdz ūdens līnijai aug zāle, kurā ganās zirgi.

Saule aizslīd guļā kā aiz jūras. Isikulu arī dēvē par jūru, jo tajā ietek neskaitāmas upes, bet neiztek neviena. Tas ir pasaulē otrs lielākais augstkalnu ezers aiz Titikakas, atrodas 1607 metru virs jūras līmeņa.
Lielākie izmēri – 182 km garums, 60 km platums, 668 m dziļums. Ūdens viegli sāļš.
Šajā Kirgizstānas pērlē nopeldēties – sapnis!
Ūdens mīksts, mazi vilnīši trīsuļo. Iet iekšā var droši, jo krasts lēzens, ik pa gabalam sēklis. Un pamats zem pēdām man atgādina Baltijas jūras krastu, kādu šodien vairs nevaru uziet, – stingra smilšu redelīte.
Brien dziļumā, līdz pagriezies pret krastu, un – pa visu pamali Tjanšans! Negribas braukt prom.
Ielejas un kanjoni
Ezeru redzam vairākas dienas, jo gar to ved ceļš uz dažādām apskates vietām.
Tamgas ciemā nakšņojam viesu mājā. Vakariņās baudām pēc pareizas receptes pagatavotu plovu, kas ir gaišs, bet brokastīs – dažādos veidos pagatavotas olas un auzu pārslu putru.
Pirmajā rītā katlu izēdam viens divi, tā ka nākamajā izvārīts divtik un visiem tiek papildporcijas. Atpūtas nama saimniece noskatās labpatikā, nedomājot, ka apēdam vairāk, nekā ir samaksāts.
Ciems mostas agri, jo cilvēki dzen govis kalnu ganībās.

Tur ir skola, piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem, mazi veikali, dievnams un mājas dažādās sakoptības pakāpēs.
Eju rītos skatīties, kā saule izlien no kalniem, un tad arī redzu patieso dzīvi.
Pa ielām brauc elektromotorolleri ar piekabi. Tur sasēdina bērnus un iekrauj piena kannas. Savādi izskatās – klusi ripo braucamais, bet kannas dzied pa visu ielu.
Viendien mazs šunelis iekritis notekā, pa kuru kalnu ūdens lielā ātrumā skrien uz Isikulu. Puišeļi kliedz, skrien slīcējam pakaļ. Nebūtu viņi paguvuši saķert, droši vien es izglābtu.
Nākamajā rītā nelaimes putns jau ļepatā pa galveno ielu pakaļ riteņbraucējam.
Gar ezeru braucam uz Pasaku kanjonu, kur slāņainu klinšu veidojumi dažādās nokrāsās – no pelēkas līdz oranžai. Citā virzienā – uz Barskoon ūdenskritumiem.
Uzkāpjam pa stāvu nogāzi – tādi diedziņi vien ir, bet – kas par ainavu paveras no augšas!
Veldzē kalni un gaiss, ne velti uz turieni atjaunot spēkus braucis kosmonauts Jurijs Gagarins. Lejā – milicijas postenis, ganības, nomadu vasaras mītnes.
Ceļš, kas caurvij ieleju, ved uz Kumtoras zelta raktuvēm, ļoti nozīmīgu rūpniecības objektu. Gids stāsta, ka Kirgizstānas ekonomikas galvenie stūrakmeņi šodien ir zelta ieguve un lauksaimniecība.
Tjanšanu kalnos ir Jeti-Oguz aiza ar sarkanām klintīm – Septiņiem buļļiem. Arī tur nav tūristu. Tikai augšā pļavā bērni spēlē futbolu un ietur maltīti. Pamāj mums.

Kāzinieku un mājlopu pilsēta
Apgabala administratīvais centrs ir Karakola. Tur sākam aktīvi meklēt aptiekas. Nē, veselība nestreiko.
Kirgizstānā zāles ievērojami lētākas, pieejamas arī tās, kuras Latvijā jāmeklē ar uguni. Kurš gan laidīs garām tādu izdevību?
Pilsēta nozīmīga ar to, ka tur 1888. gadā apglabāja krievu pētnieku un ceļotāju Nikolaju Prževaļski. Viņš piektajā ekspedīcijā pa Centrālāziju nonāca pie Karakolas, padzērās no Ču upes un saslima ar vēdertīfu. Pēc desmit dienām nomira.
Tagad tur ir Prževaļska māja-muzejs un memoriāls. Skaista, koku apēnota vieta, kuras pakājē zilais Isikuls.
Krievu ceļotājs bija gribējis, lai viņu gulda kapā ezera krastā.
Pie ieejas muzeja teritorijā sastopam kāziniekus. Pārsvarā jauni cilvēki, sastājušies aplī, malko šampanieti. Kopumā uzvedas klusi, kā kautrēdamies, īpaši jaunais pāris.
Mūsējie, protams, nevar paiet garām un sāk viņus fotografēt, samulsinot vēl vairāk. Ne kāds iebilst, ne aizrāda, tikai smaida.
Savukārt pilsētas nomalē redzam neparastu skatu. Pie ziedu kioska piebrauc izpušķots auto. No šofera puses izkāpj līgavainis kāzu uzvalkā, no otras – līgava baltā kleitā. Abi ieiet kioskā un pēta puķes. Visbeidzot izvēlas līgavas pušķi, sēžas auto un brauc precēties.
Taču spilgtākie iespaidi sagaida nākamajā rītā. Ceļamies agri, gandrīz kā, kad jādzen govis ganos. Daudz no tā arī netrūkst – mūs ved uz mājlopu tirgu.
Juhū! Lopu pūlis, ka ne gala, ne malas. Govis, teļi, zirgi, aitas. Tirgojas tikai vīrieši un zēni, bet sievietes šeptējas pa bufeti.
Sākumā gids izdala bahilas, apskaidro, kur kas atrodas, jāsatiekas tur un tur. Drīz saprotam, ka grupai sadalīties nozīmē pazust ar galiem, jo lopu mugurām pāri redzamas tikai citas muguras.
Vien skaties, ka kāds neapkakā, neiebada vai nenogāž gar zemi. Tāpēc turamies Nursultanatuvumā.

Vērot lopiņus, cilvēkus un notiekošo ir patiesi interesanti. Aitas apstaigājam no visām pusēm. Skaistules ar gaļainiem dupšiem, kas atšāvušies kā piebakāti maišeļi. Blējējas tur ēšanai, ne jau vilnai.
Pazib vīriešu skatieni caur pieri. Nav ierasts, ka vasarīgi ģērbušās sievietes līkumo pa tirgu.
“Ko jūs te?!” viens smej man pretī. Kaut ko nomurminu un virzos tālāk, nedomādama, kas darās zem kājām. Bahilas pa pusei noplīsušas, tā ka botas no mīnām nepasargāt.
Uz jokiem ir kāds lopu furgona šoferis. “Iedod viņiem šņori, lai iet rindā!” no augstās kabīnes sauc gidam. Tad mēs jau laipojam ārā.
Kirgizstānas cilvēki, kurus arī pēc revolūcijām nav sasniegusi labklājība, arī nevar pietiekami labi raksturot tāpat kā dabu un dzīvesveidu. Viņi ar to visu ir veselumā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.