liepajniekiem.lv
Viņasprāt, nav neviena latvieša, kuram nav zaļo pirkstiņu gēnos.
Kristīnes vadībā notika Liepājas Restaurācijas centra rīkotā meistarklase “Ilgtspējīgs ainavas dārzs”.
Darām uz 50 gadiem
Pagājušā gada vasarā Kristīne atgriezās no Francijas, kur nodzīvoja 16 gadus. Viņa saņēma finansējumu Liepājas pašvaldības reemigrantu uzņēmējdarbības atbalsta projektu konkursā.
“Tā radās ideja par šo dārzu, ko es saucu par savu ilgtspējības demo dārzu. Te varu spēlēties un parādīt visādas interesantas tehnikas, noderīgas lietas, eksperimentus, veiksmes un neveiksmes, lai cilvēki paskatās, kā tas ir – darīt lietas nedaudz citādi,” viņa teica.
Ko jūs saprotat ar ilgtspējīgu ainavu? “Kalpos vairāk nekā gadu.” “Neiekļaujas modē.” “Vienreiz izdara, un tad kalpo gadiem.” Tādus minējumus izteica meistarklases dalībnieces.
Ilgtspējas definīcija ir – dārzkopības prakse un vide, ko plāno, veido un uztur, lai saudzētu un atjaunotu dabas resursus.
“Nevis – man vajag, es paņemu, un redzēs, kas būs, bet domāt līdzi, ka tas ir dārzs, kurā gribēsim uzturēties arī nākamgad un pēc 20, un varbūt vēl pēc 50 gadiem,”
skaidroja K. Pouzou.
Tā, kā mēs priecājamies par košām omammas rozēm vai opapa stādītiem kokiem. Tas sākas šodien ar katru lietiņu, ko liekam zemē vai paņemam no zemes.
Ilgtspējība nozīmē samazināt ietekmi uz vidi. Izsmelt visus resursus – tā ir pirmā negatīvā ietekme. Jebkurš visdabiskākais dārzs, ainava, kur ienāk cilvēks un kaut ko dara, rada ietekmi.
Par to jāuzņemas atbildība, vispirms apzinoties, ko es daru, kāpēc izvēlējos darīt šādi, cik ļoti ar to ietekmēju vidi, vai varu šo ietekmi mainīt.
Svarīgi ir izprast vietējo ekosistēmu, kura nosaka laikapstākļus – temperatūru, sauli, nokrišņus – un zemes stāvokli.
Jārēķinās ar to, ka pastāv invazīvie augi. Nevajadzētu tā, ka ieraugām smuku puķīti, atvedam mājās, iestādām, bet pēc īsa laika šī puķīte aug pie visiem kaimiņiem 30 kilometru rādiusā, un cilvēki no tās nevar tikt vaļā.
“Ļoti skaists dekoratīvs augs ir budleja. Taču invazīvs, un Francijā šo košumkrūmu aizliegts audzēt, jo tas izsējas.
Tāpēc jāiegādājas tikai selekcionētās budleju šķirnes, tās nevairojas un nepārņems visu pilsētu, kā notiktu ar savvaļas augu,” uzsvēra Kristīne.
Protams, Latvijā sen jau ierasti ir augi, kuru izcelsme nav vietējā. Mēs esam kartupeļu ēdāju zeme, bet kartupelis nāk no Peru. Latvijā zied un smaržo lavandu lauki, par ko pirms gadiem trīsdesmit pat iedomāties nevarēja.
Sāpīgi ir tas, ka klimata pārmaiņu dēļ pie mums izmirst senās šķirnes, jo laika apstākļi tām vairs nav piemēroti.
Nākamais kritērijs: vai dārzs būs ilgtermiņā izbaudāms un uzturams. Pirmajā sezonā ieaugas, otrajā – fantastika! Trešajā turpinām priecāties, bet ceturtajā paliek par grūtu, aizmirstam kaut ko padarīt.
Tad ap desmito gadu attopamies, ka kaut kas taču jādara ar to dārzu!
Lai arī neatceramies, kad pēdējo reizi Liepājā bija barga ziema, izvēloties augus, jārēķinās ar to, ka tieši šogad var būt mīnus 20.
Kristīne pamanījusi, ka Latvijā cilvēki mēdz piemirst, ka šķirnēm ir liela nozīme klimatiskajos apstākļos. Veikali ir pilni ar brīnumskaistām puķēm, kas tādas ir pirmajā vasarā, bet pēc tam – kur gan tās palika?!
Tas, ka sēklas vai stādi pie mums ir nopērkami, vēl nenozīmē, ka tas viss šeit augs. Mūsdienās tā nav problēma – veikalā ierakstīt šķirnes nosaukumu Googlē un saņemt atbildi.
Saule, ūdens, augsne
Dārzam svarīgi ir pavisam vienkārši principi – saule un ūdens. Pirmajā brīdī šķiet, ka saule spīd un tās pietiek, bet jāņem vērā, ka dienas laikā situācija mainās, kaimiņu ēkas vai koki sāk dārzu noēnot.
Ir nozīme, vai dārzam ir visas dienas saule no pulksten 10 līdz 18, vai tikai rīta, vakara saule.
Ja dārzs visu laiku atrodas saulē, tas ļoti ātri var izdegt. Ja nav nokrišņu, ja nav ēnas nosegtu vietu, kur var veidoties rasa, zeme izkalst arī mērenā vasarā.
Kad noskaidrots, cik sausa būs zeme, jāsaprot, cik viegli būs dārzu laistīt un kādas ir iespējas ievilkt laistīšanas sistēmu, izritināt šļūteni vai nest ūdeni ar lejkannu.
Kristīne dārzu veido ar domu, ka cilvēks ir slinks.
Pat ja šodien liekas, ka puķes ļoti patīk, sastādīšu un čubināšu, pēkšņi cilvēks var attapties, ka visu laiku bija jādara kaut kas cits un jau nedēļu nav būts savā dārzā. Jādomā, izejot no sliktākajiem apstākļiem, ka nebūs laika daudz ko darīt.
Var laistīt katru dienu, bet svarīga ir mitruma noturība zemē. Ja būs rīta, vakara saule un noēnojums dienā, tad laistīšana nedaudz mazāka, mitrums pats sevi noregulēs.
Saulē un vējā zemes kārta tiks izsausināta, un jārēķinās, ka laistīšanu nevarēs izlaist.
Tad nāk jautājums par augsni. “Ir skaistā teorija – visi veic augsnes mērījumus, lai noskaidrotu tās sastāvu. Realitāte parasti ir tāda, ka pabaksta zemi ar pirkstu,” teica Kristīne.
Svarīgākais ir noturēt labu augsni, jo tad mazāk jāstrādā. Ja tā nav laba, augsni var izveidot. Dārzniece atkal piemin zināšanas latviešu gēnos – par kūtsmēsliem, jūras sūdiem.
Pirmajā gadā vienmēr viss ir forši, bet augi ēd no augsnes un, katrreiz laistot, augsne caursijājas un paliek aizvien nabadzīgāka.
Augsni var pabarot ar kompostu un citiem dabīgiem līdzekļiem, var pirkt veikalā gatavus mēslojumus. Nav vienas pareizās atbildes.
Pirktie līdzekļi var būt dabīgi un lieliski, un ar kūtsmēsliem varam visu nodedzināt. Jādara ar mēru un ar prātu.
“Komposts ir viena no tām fantastiskajām lietām, kas neprasa neko, lai mēs atdotu zemei atpakaļ to, ko mums no tās vajag.
Man ir grūti saprast, ja cilvēki, kuriem ir dārzs, to nedara. Komposts ir resurss, kas visu laiku pieejams,” pauda K. Pouzou.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
