liepajniekiem.lv
Savulaik viņš pārcietis vairākas operācijas, kas pārvilkušas svītru sapnim par lieliem panākumiem kikboksā, gandrīz gājis bojā ugunsgrēkā, cīnījies ar depresiju un tomēr pieveicis vienas no smagākajām izturības sacensībām pasaulē. Nu savu dzīvi un pārdomas viņš gatavojas izklāstīt grāmatā.
– Kas tevi ievilināja sportā?
– Ne visās trenažieru zālēs var atrasties mazi bērni, taču es vienmēr saku, ka ar prieku pie sevis gaidām bērnus kopā ar vecākiem.
Kad man bija septiņi gadi, brīvajā laikā gāju tētim līdzi uz sporta klubu “Māja fitness”. Skatījos, kā mans supervaronis – tētis Aleksandrs – trenējas, biedrojas, smejas kopā ar citiem džekiem, un man patika tas noskaņojums jeb vaibs.
Uz zāli ar tēti katru dienu astoņos no rīta devies ar prieku.
Interesanti, ka dzīve paskrien tik ātri! Tā kompānija, ar kuru mans tēvs trenējās pirms vairāk nekā 20 gadiem, tagad sporto manā zālē.
Par savu zāli sāku sapņot, kad man bija 13–14 gadi, jo, kad apmeklēju dažādas sportošanas vietas, nejutu, ka esmu tur patiešām gaidīts. Sapratu, ka tur visi taisa biznesu jeb dara to naudas dēļ, bet tādas kā kopienas nav.
Taču man kā pusaudzim bija svarīgi, lai līdzās ir cilvēki, ar kuriem var droši parunāt un justies ērti.
Nospriedu – kad man būs sava zāle, tad pirmais, ko izdarīšu, lai cilvēki tur justos brīvi un nebūtu nekādas iekšējas barjeras.
Es šeit atļauju gan fotosesijas, gan filmēšanu, un arī pats ar savu piemēru rādu, ka svarīgi ir just iekšējo brīvību.
Ar cilvēkiem, kas apmeklē sporta zāli, katru gadu dodamies kopīgā ceļojumā, piedalāmies sacensībās, laivu braucienos, katru gadu rīkojam, piemēram, Halovīna ballīti.
21. februārī pie mums būs interesants “Ashlife” pasākums – ar maģisko šovu uzstāsies mākslinieks no Holandes, būs dejotājas. Pasākumā vēlos iekļaut arī playback teātri (improvizācijas teātra veids, kurā aktieri izspēlē skatītāju sajūtas, emocijas, atmiņas, notikumus, ar kuriem skatītāji ir gatavi dalīties).
To visu organizēju, lai cilvēki gūtu pozitīvas emocijas, prieku.
– Iepriekš trenējies kikboksā?
– Jā, biju kikbokseris, un man bija lieli sapņi par to, lai savu uzvārdu iemūžinātu ne tikai Latvijas, bet pasaules kikboksa vēsturē. Taču Dievs man sapni kļūt par pasaules līmeņa sportistu atņēma ar veselības problēmām.
Man sešas vai septiņas reizes operēja kājas.
Dakteris pateica – ja būs nepieciešama vēl viena operācija, tad būs ļoti slikti. Ar kikboksu nodarboties vairs nedrīkstēju. Tā man ir gan mentāla, gan fiziska trauma, diemžēl.
Taču sapnis par sporta zāli nekur nepazuda, bet tad es vēl, būdams vien 17 gadu vecs, nesapratu, kā to īstenot. Neko nezināju ne par investoriem, ne kredītiem.
Tā nu izlēmu iestāties Jūrniecības koledžā, lai, strādājot uz kuģa, nopelnītu naudu savam sapnim.
– Kādu profesiju izvēlējies apgūt?
– Mācījos par stūrmani. Līdz manas pirmās prakses laikā uz tankkuģa “Zircon”, kas bija ceļā no Rīgas uz Dāniju, mašīntelpā izcēlās liels ugunsgrēks un es gandrīz gāju bojā. Tiešām bija ļoti nopietns ugunsgrēks, tas sākās uzreiz pēc tam, kad kuģis izgāja no Rīgas ostas.
Pēc notikušā sapratu, ka darbs uz kuģa varbūt nav mans ceļš, turklāt man tas nemaz nepatika, jo mans sapnis tomēr bija saistīts ar sportu.
Jūrniecības koledžā mācības neturpināju. Nospriedu – visu vai neko! Proti, virzīšos uz savu sapni, ieguldot tajā visus spēkus. Vecāki manu lēmumu atbalstīja, jo viņiem galvenais, lai es būtu laimīgs un daru to, ko vēlos.
Plānoju strādāt par treneri, taču tolaik Latvijā nesaskatīju nekādu potenciālu, jo visi tie sporta nozares pārstāvji, ar kuriem runāju, teica, ka šeit izdzīvot tikai ar trenera algu nevar.
Devos uz Īriju, kur man bija pazīstami cilvēki. Tur koledžā izmācījos par sporta treneri. Strādāju gan kafejnīcā, gan par kikboksa privāto treneri. Finansiāli viss bija kārtībā, arī perspektīvas bija, taču svešumā man sākās smaga depresija – cilvēki Īrijā ir labi, tomēr tā ir cita mentalitāte, man pietrūka tuvinieku un draugu.
Sapratu, ka putns ar putnu kopā lido. Atgriezos mājās.
Šķiet, Latvijā tad vēl nebija sācies kovida pandēmijas otrais vilnis, bet Īrijā jau bija lokdauns. No šīs pieredzes esmu sapratis, ka vajag tikai ieklausīties un sadzirdēt sevi. Ticēt sev un iet tikai uz priekšu.
– Kā vērtē šodien – bija vērts braukt atpakaļ?
– Ja esmu laimīgs, tad jā! Un es noteikti esmu laimīgs cilvēks.
– Tad kovida laiks deva to grūdienu pretī sapņa piepildījumam?
– Nedaudz mistiski ir, ka tad, kad man Īrijā bija depresija, es katru dienu lūdzu Dievu darīt tā, lai pasaule nedaudz apstājas – lai varu padomāt par sevi, par savu dzīvi utt.
Zinu, ka ne tikai man, bet daudziem to vajadzēja, un pandēmija deva tādu iespēju, lai gan kovida dēļ diemžēl cilvēki arī zaudēja dzīvību vai tuviniekus.
Man tas ļāva ļauties meditācijai, ieklausīties sevī, spert lielu soli un atgriezties mājās.
Liepāja ir manas mājas, un šeit esmu laimīgs. Atgriežoties priecājos, ka varu dzīvot ar mammu, tēti, ir ko ēst un blakus ir tuvi cilvēki (smejas). Nereti pēc kaut kā sāc ilgoties tikai tad, kad esi to zaudējis. Īrijā pazaudēju savu sirdi un mājas.
Sapratu, ka mājas man ir tā vieta, kur gūstu spēku, enerģiju, ticību un vēlēšanos dzīvot. Daudzviet varbūt ir lielākas biznesa iespējas, bet tas ir tikai stāsts par naudu un ambīcijām, taču dzīve ir kaut kas vairāk par to.
“Ashlife” zīmols dzima jau Īrijā, bet šeit pie tā attīstības ķēros daudz nopietnāk. “Ashlife” nozīmē balansu – A ir “adventure” (piedzīvojums), S – “sport” (sports), H – “healthy” (veselīgs), bet “life” – dzīve.
Depresiju piedzīvoju arī tad, kad jutu, ka man ir ļoti daudz ambīciju, bet bija iekšējs spiediens, ka nevaru tās realizēt uzreiz.
Aizbraucu uz jogas kursiem Taizemē un kopš tā laika jau piecus gadus nelietoju alkoholu. Pateicoties jogai, es apjautu, kā rīkoties tālāk – kā izdarīt to, ko vēlos, un tas palīdz arī man pašam.
Sapratu, ka man jāstrādā ne tikai priekš sevis, bet arī citiem cilvēkiem – dot iespēju ne tikai trenēties fiziski, bet sniegt viņiem arī savu sirdi un enerģiju.
Es trenēju bērnus biedrībā “House of Hope”, sadarbojamies arī ar vienu no Liepājas baznīcām, reizi nedēļā piedāvājot cilvēkiem bezmaksas treniņus.
– Rodas iespaids, ka sporta zālē tu gandrīz vai dzīvo. Pa kuru laiku paguvi nodibināt ģimeni?
– Tas ir laika menedžments (smejas). Manu sievu sauc Margarita, mājās mums ir suns – zelta retrīvers Asha, kaķis Ru un zivis.
Ar Margaritu iepazinos, kad “Green House” ēkā, kurā darbojas arī “Ashlifegym”, gāju mācīties spēlēt bungas. Mana sieva ir mūzikas terapeite.
Apprecējāmies 2024. gadā, bet pagājušogad mums bija skaista laulību ceremonija Taizemē.
Pierunāju sievu ceremonijai saposties taizemiešu nacionālajos tērpos, ko izīrējām.
Esmu laimīgs, ka man līdzās ir cilvēki, kas man tic. Sieva un mamma Sandra ir divas manas lielākās fanes. Arī tētis, protams, man tic un palīdz.
– Cik tālu esi ticis savas grāmatas rakstīšanā?
– Man ir skaidra struktūra un tēmas, par kurām vēlos rakstīt. Grāmata būs par manu dzīvi, sākot no bērnības. Par manu attieksmi pret dzīvi, uzskatiem, filozofiju, vērtībām, attiecībām ar saviem tuvajiem, arī par depresiju, par to, kā es no tās atbrīvojos.
2027. gadā, kad Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, vēlos viens pats ar riteni aizbraukt līdz Lisabonai, kas savulaik arī ir bijusi kultūras galvaspilsēta. Šī ceļojuma laikā es rakstīšu grāmatu.
– Tev vairākkārt operētas kājas, bet tu gatavojies ar riteni mīties vairāku tūkstošus kilometrus līdz Portugāles galvaspilsētai?! Turklāt 2025. gadā piedalījies triatlonā “Ironman”, kas ir vienas no smagākajām izturības sacensībām pasaulē.
– “Ironman” ir ļoti nopietna lieta, tikai 0,005% pasaules iedzīvotāju spējuši pieveikt pilno distanci.
Sacensības oktobrī notika Barselonā, es tajās biju vienīgais dalībnieks no Latvijas. Ticēju, ka varu izturēt mentāli, bet nezināju, vai fiziski veselības dēļ vispār varēšu finišēt.
Man ir lielas problēmas ar ceļiem, taču šīm sacensībām gatavojos astoņus mēnešos, taisot dažādus, to skaitā stiepšanās, vingrinājumus. Pa vidu vēl bija kāzas un vēl viss kas cits.
“Ironman” sacensībās vienā dienā bija jāpieveic 3,8 kilometrus gara peldēšanas distance, 180 kilometri jānobrauc ar riteni un jānoskrien 42,2 kilometru maratons. Es to kopumā paveicu 11,06 stundās.
Nesen loterijā laimēju iespēju septembrī piedalīties Berlīnes maratonā. Kamēr es varu skriet, es skriešu!
– Savu sasniegumu izturības sacensībās esi iemūžinājis uz sava ķermeņa, ietetovējot “Ironman” sacensību logo. Tas ir tavs vienīgais tetovējums?
– Nē, ir vairāki. Pirmais tetovējums tapa, kad man bija 18 gadi – saule un mēness. Simboliski mans vārds Kirils tulkojumā no persiešu valodas nozīmē “saule”. To gan uzzināju tikai 18 gadu vecumā, bet mamma man vienmēr ir teikusi: “Tu esi mana saulīte.”
Es arī iekšēji jūtos kā saulīte, jo visu savu siltumu vēlos atdot cilvēkiem.
Savukārt mēness simbolizē mīlestību – šajā gadījumā manu mīlestību pret mammu. Uz apakšdelma man ietetovēts putns – bezdelīga. Arī sievai ir tāds pats tetovējums, to abi uztaisījām pirms kāzām. Putns simbolizē brīvību, un šo simbolu izraudzījāmies ar nozīmi, ka mūsu mīlestība ir brīva.
Vēl ir abreviatūra YOLO – saīsinājums no teiciena angļu valodā “you only live once”, kas tulkojams kā “tu dzīvo tikai vienreiz”.
Tetovējumi mana ķermeņa kreisajā pusē, tuvāk sirdij, ir par mīlestību, bet labajā – par ambīcijām.
– Bērnības sapnis ir sasniegts – tev ir sava sporta zāle. Kas ir tava nākamā ambīcija?
– Šogad ceru radīt “Ashlife” zīmola apģērba līniju. Jūtu lielu iekšējo spēku un vēlmi to darīt.
Mēs jau tirgojam “Ashlife” apģērbu, taču vēlos to attīstīt par nopietnu zīmolu. Jo redzu, ka tie cilvēki, kas iegādājas šo apģērbu, to dara ne tikai, lai pucētos, bet ar sava veida filozofiju. Man tas ir ļoti svarīgi.
Vizītkarte
Kirils Kasevičs
- Sporta zāles “Ashlifegym” saimnieks.
- Liepājnieks, dzimis 1997. gada 5. maijā.
- Mācījies A. Puškina 2. vidusskolā (tagadējā Liedaga vidusskolā).
- Liepājas Jūrniecības koledžā mācījies par stūrmani.
- Koledžā Īrijā izmācījies par sporta treneri.
- Taizemē apguvis jogu.
- Trenējies kikboksā.
- Titula “Ironman” ieguvējs.
- Vidējais bērns ģimenē, brālis Edgars un māsa Milana.
- Sieva Margarita.
- Vaļasprieki: sporto, ceļo, organizē pasākumus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
