liepajniekiem.lv
“Atvasaras” Zenta un citi seniori
Biedrība dibināta 2006. gadā, tātad aizvada savu oficiālo 20. gadu. Taču Diakonijas centra idejas un darbība Liepājā ir krietni senāka. Tā darbojas ciešā saiknē ar Liepājas Krusta baznīcu un draudzi.
Bieži cilvēki nezina par iespējām gan saņemt atbalstu, gan arī iesaistīties.
Ir ceturtdienas agra pēcpusdiena, un pie kafijas galda kopā sanākusi Diakonijas centra senioru kopa “Atvasara”. Galda galā sēž Mārīte Dzintare, kura Diakonijas centrā ir viena no vecā kaluma brīvprātīgajām.
“Savu darbu dara no sirds. Tādi mums ir visi brīvprātīgie – viņu ap 20, un pārsvarā pensionāri krietnos gados.
Bet, kā viņi skaidro, – tā ir iespēja darīt labus darbus un būt kustībā,” uzsver Diakonijas centra pārstāve, draudzes priekšniece Karīna Krieviņa.
Mārīte stāsta, ka Diakonijā darbojas no pašiem pirmsākumiem. Sākusi ar čībiņu, zeķu adīšanu labdarībai, to turpina joprojām.
Lai gan pašai ir pārvietošanās grūtības, ir ļoti aktīva, grib iziet no mājas un ir savas senioru grupas kopā turētāja – viņa tur rūpi par katru un regulāri sazinās ar vientuļajiem senioriem. Apjautājas, vai nevajag palīdzību, par veselību, sniedz emocionālu atbalstu.
Viņas rūpes nodrošina, ka neviens nejūtas aizmirsts, tā viņu raksturo biedrības kolēģi.
“Mums kopā sanākšanas nozīmē lūgšanas, katram par katru. Mēs parunājamies – kā katram ir klājies, kā gājis starp vienu tikšanos un nākamo,”
stāsta Mārīte.
Vecākā “Atvasaras” dalībniece ir 93 gadus vecā Zenta.
Agrāk bijis vairāk dalībnieku, taču dzīve ir dzīve – kādam veselības problēmas un nevar atnākt, cilvēki aiziet Aizsaulē.
Mārīte uzsver, ka divas reizes mēnesī tikšanās ceturtdienās ir izraušanās no mājām. “Katrs dzīvojam savā pilsētas vietā,” iestarpina viena no dalībniecēm.
Kopai jebkurā laikā var pievienoties jauni interesenti. Tā laiks īsāks – citādāk dzīvot.
Tā ir ne tikai senioriem, kuriem ir svarīgi, lai ir, kas uzklausa, atbild, parunā.
“Ir cilvēki, kuri meklē materiālo palīdzību, bet bieži vien viņi vienkārši vēlas parunāt.
Nav, ar ko, ir palikuši vieni, viņiem ir kāda problēma, meklē atbalstu, skaidrojumu, iedrošinājumu,” stāsta K. Krieviņa.
Nesen seniori bijuši ciemos uz Grobiņas pagasta “Purvičiem”, pie Andra Leimanta.
“Tik ļoti nozīmīgs ir prieks, ka viņus gaida, un arī pats saimnieks apmierināts, ka ir noderīgs ar savu enerģiju un dzīves sparu,” pauž K. Krieviņa.
Ieraudzīt atšķirīgo
Diakonijas centra telpās darbojas “Domino” tirdziņš, kurā apmaiņā pret ziedojumiem var iegādāties cilvēku ar īpašām vajadzībām un invaliditāti darinājumus – sākot no sīkiem rotājumiem, beidzot ar lupatu tepiķiem, rotaļlietām un svecēm.
Tirdziņu atvēra 2014. gadā, tas darbojās pastāvīgi, taču laiks un paradumi ievieš korekcijas.
K. Krieviņa skaidro, ka darinājumus var iegādāties biedrības rīkotajos pasākumos, kā Ābolsvētki, Adventes, Lieldienu tirdziņi – un tematisko akciju laikā.
Ziedojumi pilnībā tiek izmantoti rokdarbu materiālu iegādei, lai nodrošinātu radošo pulciņu darbību.
Ja tomēr kādam rodas interese arī ikdienā, tad ir iespēja darinājumus apskatīt un iegūt, iepriekš piesakoties biedrībā vai zvanot.
K. Krieviņa novērojusi, ka lielāka interese parādoties gada nogalē, kad tuvojas Ziemassvētki.
“Rokdarbi ir cilvēku ar dažādu veidu invaliditāti iespēja izpausties, bet, apmeklējot pulciņus, būt sabiedrībā, cilvēkos,”
pauž K. Krieviņa.
Kopā sanāk arī atbalsta grupas. Viena no tām – “Dvēseles enkurs” – sākumā bijusi domāta jauniešiem ar invaliditāti, īpašām vajadzībām, taču interesentu vecuma amplitūda kļuvusi plašāka.
Atbalsta grupās notiek sarunas par dzīvi, ja nepieciešams, dalībnieki jāpamudina, jāmotivē, bet kādreiz arī mazliet jāsarāj, ar smaidu stāsta K. Krieviņa.
“Piemēram, kādam puisim bija veselības problēmas, kas varēja beigties slikti, bet pie ārsta negribēja iet. Nu tad bija stingrāk jāpasaka, lai saņemtos.”
Lūdz gan apģērbu, gan paēst
K. Krieviņa slavē katru savu brīvprātīgo. “Ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēka, cik viņš var un vēlas darboties, par ko viņš interesējas, kas patīk, kāda informācija viņam ir aktuāla un kas būtu aktuāls arī citiem,” biedrības pārstāve skaidro brīvprātīgo darbinieku iesaisti un spēju palīdzēt, atbalstīt un arī risināt dažādas situācijas.
“Bieži cilvēkiem vajag palīdzību kādos sadzīves jautājumos, kas pašiem nesanāk un kurus saviem spēkiem nevar atrisināt.
Piemēram, jāpalīdz kaut kas datorā, telefonā, kādi dokumenti aizpildīt, jāatrod cita sadzīviska informācija,” viņa uzskaita.
No otrdienas līdz piektdienai cilvēki, kam nepieciešams, var apmeklēt “Drēbju kameru”. Daudzi nemaz nezina, ka ziedot var ikviens, kuram mājās, kārtojot skapjus vai šķirojot mantas, ir kas lieks, bet ārā žēl izmest.
“Mūsu brīvprātīgās meitenes saņemtos mantu ziedojumus sašķiro.”
Lai arī liels ziedojumu pieplūdums ir pavasara mēnešos, pēc lielās tīrīšanas, šāda palīdzība ir aktuāla visu gadu.
Pēc apģērba un apaviem nāk gan daudzbērnu mammas, trūcīgie cilvēki, gan arī tādi ļaudis, kuri palikuši bez pajumtes un mīt uz ielas.
“Un atnāk arī tādi, kas vienkārši pajautā, vai var dabūt ko ēdamu,” piebilst K. Krieviņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
