Tā ir Paulas pamatnodarbošanās, un Liepājā radītās rotas, kurām otra vienāda eksemplāra nekad nebūs, novērtē ne vien kaimiņvalstu tirgos, bet arī veikali Latvijā un pat dizaineri.

– Tava darbnīca ir iekārtota bijušā kluba “Kursa” telpās. Ēkas iekšienē tāds riktīgs padomju interjers un stils.

– Jā, te pat smarža ir tāda, un augi, palmas saglabājušās no tiem laikiem. Te ir mani desmit kvadrātmetri, lai gan nevar pateikt, ka tik maz.

Kopā ar dzīvesbiedru Kristapu telpu izremontējām, izkrāsojām, lai ir omulīgi, mājīgi. Te ir šķūnīšu plauktiņi rotām, kas ceļojuši no vienas vietas uz citu.

– Varbūt tāpēc, ka mākslinieciski izkrāsots un iekārtots ar tādām mēbelēm (mēbeles un daudzas detaļas ir melnā krāsā, neredzētās formās – L.K.), liekas, ka tava darbošanās telpa ir lielāka?

– Jā, iespējams. Bet šo telpu izvēlējos skata dēļ – var redzēt jūru. Pirmajā stāvā esot, redzētu betona apmali, uz kuras kāds regulāri tusē, jūru neredzētu.

Kādreiz darbojos mājās, taču sapratu, ka man vajag vietu, kur varu nodoties tikai darbam.

Mājās tu pievērsies visādām blakus lietām, kā logu mazgāšanai, un nevari tik daudz pastrādāt, un beigās izdari mazāk. Tāpat nav pareizi, ja aicini klientus pie sevis uz mājām.

Šeit, darbnīcā, varbūt pietrūkst vienīgi neliela dīvāniņa. Mani iešana uz darbnīcu disciplinē.

– Cik sen darbojies kā rotu meistare?

– “Chi Bold” nosaukums ir radies no mana uzvārda sākuma daļas, bet bold – tas ir kaut kas liels un izteiksmīgs.

Oficiāli sāku 2017. vai 2018. gadā, kad palaidu lapu feisbukā. Taču arī pirms tam es jau darbojos. Māsām taisīju, paziņām, ja vajadzēja, uz pasākumiem kaut ko īpašu.

– Tu esi Durbes meitene, mācījies pamatskolā, kur rādīji savu radošumu. Kas notika pēc šī dzīves posma?

– Pateicoties skolotājai Andrai Zvirbulei, pamatskolas laikā braukāju uz vizuālās mākslas olimpiādēm. Tas mani ievirzīja mākslā nopietnāk.

Tad atnācu uz Liepāju, iestājos mākslas skolā. Mācījos vides dizainu, interjeru. Tagad nemaz nezinu, vai tāda programma vēl ir. Jāsaka gan, ka es nepabeidzu skolu, sāku strādāt.

Mākslā man nav pilnās izglītības.

No tiem, kas mācījāmies, man liekas, ka liela daļa nestrādā savā jomā. Algoju meiteni, kas taisa ādas siksniņas pēc mana dizaina, arī viņa nedomā tiešo darbu saistīt ar mākslu. Un tas ir ļoti skumji. Jo ar to vien nevarēšot nopelnīt. Un tā arī ir – jāuztrāpa uz kaut kādiem galiem, lai tevi vajadzētu. Ja nav, kas pērk, netaisīsi taču tāpat vien!

Man ir izdevies, jo sagadījies, ka caur sociālajiem tīkliem mani ir ieraudzījuši veikali. Rīgā no viena veikala uzrakstīja, tā aizgāja sadarbība, tad mani pamanīja igauņi. Viņi paši mani atrada. Publicēju bildes, un viņi uzrakstīja sadarbības piedāvājumu.

Tā ka uzskatu, ka soctīklus nedrīkst pārāk zemu novērtēt. Tur satiec savus klientus, un tad jau tevi pamana plašāk.

– Kā nonāci līdz rotām un aksesuāriem?

– Patiesībā es šad tad uztaisu arī tādus trakus kroņus! Man arī “Līvas ciema tirgū” bija kronis ar trim lustrām. Ir maz klientu, kas ņem tādas trakas lietas, bet arī šeit bija ievērība. Sāku tā – pati sev taisīju rotas.

Man ļoti patīk auskari.

Un kur man rodas idejas? Vienkārši darot. Uztaisi un tad iedomājies, ka varētu kaut ko vēl pamēģināt. Dažādus materiālus izmēģināt, eksperimentēt ar tiem. Lai arī process var būt sarežģīts, tomēr top kas jauns.

Man pārsvarā ir polimērmāls, tagad ir šķidrā plastika, apzeltījumi, lieku klāt krāsas.

– Tava saimniecība jeb izgatavotie darinājumi ir ļoti uzmanību piesaistoši, pārsvarā melni, bet kaut ko var ieraudzīt arī no košajiem akcentiem. Pamatā tev ir visur melnais. Kāpēc tieši šī krāsa?

– Tā ir unikāla krāsa. Man patīk arī zemes toņi. Košumi man ir reti, bet taisu. Igaunijas klientiem patīk, lai gan varētu šķist netipiski, jo tā ir skandināviska valsts. Uz Igauniju arī sūtu košus sirds auskarus.

Rīgā pieprasīts ir apzeltītais melnais. Domāju, ka pie vienkāršāka tērpa vajag kādu izteiksmīgu akcentu. Pašai melnā krāsa ir tuva.

Durbes skolā mācoties, es ģērbos riktīgi koši. Man nebija nekā melna! Laikam tajā laikā paēdu ar tām krāsām.

Tagad man ir arī kas krāsains, bet tāds pieklusināts. Šobrīd man tiešām patīk melns. Melnā krāsa ir tā, pie kuras piestāvēs jebkas. Melnajam var spēlēties ar faktūrām, lai nav pliekans vai monotons.

– Minēji par saviem klientiem, taču noprotams, ka tavam rūpalam tomēr ir specifika.

– Man šis bija ceturtais “Līvas ciema” gads. Šis ir vienīgais lielais tirgus gadā, kad piedalos. Ir forši, ka satiec savu klientu, lai gan nemaz nedomā, ka viņš tāds varētu būt, ja pa ielu ietu un redzētu.

Man ir arī vienkāršas lietas, ir specifiskas lietas.

Labi, ka raksta patīkamus vārdus un atsauksmes internetā, bet emocijas tādā veidā negūsti, tās gūsti tikai klātienē, satiekoties ar klientu.

– Vai arī liepājnieki tevi pamanījuši, atklājuši, novērtē tevi? Amatnieki ir stāstījuši, ka liepājnieki ir prasīga publika.

– Liepājnieki tiešām ir tādi, kuri meklē ko īpašu. Jā, ir arī dāmas, kas tirgū iet garām manam stendam un mudina – ejam uz priekšu, nevajag te apstāties. Jo vizuāli varbūt liekas, ka te ir kaut kas tamlīdzīgs vudū lietām.

Ir cilvēki, kuri prasa, no kurienes esmu, un viņi pārsteigti – vai tiešām no Liepājas?

– Arī vīriešiem taisi rotas?

– Puišiem gatavoju bīdāmās mezglu rokassprādzes un maku ķēdes. Sāku taisīt savam draugam, viņa draugi redzēja un arī sagribēja. Un tad sāku likt internetā. Paretam gan, bet pērk.

Vīrieši parasti nāk pirkt savām dāmām pārsteigumu dāvanas. Ir regulārie klienti, tas ir baigi forši!

Neiet uz juvelierveikaliem, bet meklē ko interesantu. Ir tādi, kuri sāk cilāt, sajūsminās, saka, ka nevar izvēlēties. Viņos arī ir sajūsma!

– Ko viņi izvēlas savām dāmām? Saderināšanās gredzenus nav prasījuši?

– Pārsvarā tie auskari, speciāli pasūtījumi – kaklarota ar pieskaņotiem auskariem. Bet saderināšanās gredzenus vēl nav lūgts taisīt.

Es ar juvelieru dārgmetāliem nedarbojos. Lai gan šāds piedāvājums būtu interesants. Bet savos darbos izmantoju arī dažādus akmeņus – oniksu, ahātus, akmens pērles.

– Kāds bijis interesantākais pasūtījums vai izgatavotais izstrādājums?

– Laikam tie specifiskie kroņi. Piemēram, lustru kronis, ko, jau teicu, tirdziņā paņēma. Vēl bijis kronis ar krāsainām ziedlapām un zirgu ziemeļblāzmas tonī – tas atspīd dažādi no visām pusēm. To nopirka sieviete un uzdāvināja draudzenei. Domāju, kur tādu likt, – taču galvā ar tādu uz “Mego” neaiziesi!

Atsūtīja bildes, ka viņa brauc ceļojumos un ar manu kroni staigā pa tuksnesi!

Kad redzi, ka rotas izmanto, tas ir iepriecinoši! Bet es jau tikai iemēģināju roku, kā kaut ko tādu var uztaisīt, taču ir cilvēki, kas meklē kaut ko īpašu.

Skatos, kas varētu derēt ikdienā un būtu tāds piezemētāks. Tādu latviešu, kas grib ko pavisam traku, nav daudz.

– Kādreiz dažādus interesantus izstrādājumus, tostarp rotas, gatavoja arī rūpnieciski. Uz katra stūra bija veikaliņi. Tas ir kaut kā piebremzējies, tagad rotas ar izdomu gatavo meistari, pēc individuāliem pasūtījumiem.

– To aizstājuši ir lielie interneta veikali. Es klientiem skaidroju, ka mans darbs ir rokām taisīts, būs ilgāk jāpagaida. Tas ir slow fashion. Man nav sagatavoti pieci vienādi varianti. 

Man nekad arī vienādi nesanāks uztaisīt, lai gan var gadīties, ka klientiem iepatīkas tieši viens darinājums. Tas nav reāli! Nekad nebūs viens pret vienu, vienāds, lai kā censtos.

– Kā cilvēki novērtē roku darbu? Par to vienmēr bijusi diskusija. Vai pircēji ir gatavi maksāt?

– Joprojām ir diskusijas, bet arvien retāk. Pirms četriem gadiem tādus jautājumus dzirdēju vairāk. Taču jāsaprot, ka iepirkuma cena materiāliem mainās, tagad pat katru mēnesi kāpj.

– Kā nosaki cenu par savu darbu? Jāprot taču novērtēt, lai nopelnītu.

– Ar to man ir problēmas. Komunicēt ar cilvēkiem man patīk, bet es neprotu pārdot. Es redzu, ka cilvēkam patīk, pasaku cenu. Bet redzu, ka cilvēks taču to grib! To vēl patiešām mācos, nu jau ir daudz labāk.

Parasti skatos, cik daudz laika prasījis konkrētais darbs. Reizēm var šķist, ka dizains vienkāršs, bet patiesībā ir prasījis ilgu laiku, lai iegūtu formu. Tāpat pēcapstrāde – slīpēšana, lakošana. Tāpēc cenas variē.

Es saprotu, ka ar cenas noteikšanu saviem darbiem daudziem māksliniekiem klājas grūti.

Tādēļ dzīvesbiedrs mani vairāk pastimulē, sakot, ka tādu cenu vairs nevienam nav.

Kristaps ir datoru cilvēks, viņš uztaisa manu darbu koka detaļām skices. Man pie datora ne pārāk patīk. Viņam tas ir viens un divi gatavs. Viņš arī manas sagatavotās paciņas aiznes nosūtīt.

– Tev ir jāplāno, lai darbs un arī naudas plūsma neapstājas, jo tā taču ir tava pamatnodarbošanās.

– Tā ir liela plānošana. Sākumā gāja grūti, bet rēķini nāk, ir jāmaksā. Nav variantu. Tagad nevaru sūdzēties par savu plānošanu. Veikali pērk uzreiz, nav jāgaida ar pēcapmaksu. Jāplāno pasūtāmie materiāli.

Es neskicēju, bet daru. Un neticu mūzai, es ticu darbam. Jo viss notiek darot.

Vari galvā domāt, skicēt, bet dari, un tad tas ir pavisam citādi. Gribas, lai patīk un ir uz 100 procentiem.

– Bet pārsteiguma moments izdodas?

– Jā, un tas mani iepriecina. Mani šogad uzaicināja piedalīties “Riga Fashion Week”. Saprotu, ka man ir attīstījusies spēja, ka varu nolasīt otru cilvēku.

Man Noveliss (dizainere, latviete, kura mācās Barselonā un šuj drēbes – L.K.) uzrakstīja piedāvājumu, laiks gatavoties – viens mēnesis. Tas ir ļoti maz, jo man ir jāizdomā, ko taisīt, jāpasūta materiāli un vēl jāizgatavo. Atsūtīja kolekcijas aprakstu, pāris iedvesmas bilžu par jūras tēmu. Sataisīju.

Dizainere bija sajūsmā, bet es gatavos tērpus joprojām nebiju redzējusi.

Kad skatījos televīzijā “Riga Fashion Week”, sapratu, ka ir trāpīts! Viņa bija salikusi komplektus kopā, tādas detaļas – kaut kāds kosmoss, kā tā var viss saderēt!?

Biju izgatavojusi specifisku sejas masku. Likās – to neņems, modelei seju ciet taču nesegs. Bet beigās to uzlika Markusam Rivam. Viņam zils apjomīgs kažoks un tā maska! Super!

Piedāvājumi dod iespēju padomāt, ko var labāk, un var patrakot! Kur citur, ja ne modes skatē, kur vajag kaut ko acis piesaistošu.

– Kā reaģēji, kad “Līvas tirgū” ieguvi balvu?

– Nebiju gaidījusi, tiešām. Vairāk nekā 200 dalībnieku, bet pieciem balva – tas ir kaut kas! Esmu nobriedusi, ka gribu vēl uz kaut ko lielu aizbraukt.

Jāņem vērā, ka šādi pasākumi paņem ļoti daudz enerģijas, tieši visa tā gatavošanās. Jāsagatavo piedāvājums un ar rezervi, jo nezini, kāds klients būs, kas atnāks, kas interesēs. Ir vasaras sezona, arī veikali grib savu.

Ceru, ka septembrī aizbraukšu uz Brīvdabas muzeju, kur būs lielais Mūsdienu amatniecības gadatirgus. Nav garantijas, ka apstiprinās, jo gribētāju uz šo tirgu ir daudz, tāpat kā uz “Līvas tirgu”.

– Vai pati arī valkā savas rotas?

– Nēsāju. Jāsaprot, ka pats esi reklāma, lai citi redzētu, kā tas izskatās.

– Kas esi ārpus mākslinieces profesijas?

– Man ļoti patīk darboties dārzā. Uz darbu caur parku nāku. Man pie mājām ir dārzs ar siltumnīcu. Tas man bija vajadzīgs, iespaidojoties no Durbes laikiem, lai gan tad bija piespiedu kārtā milzīgās vagas.

Taču arī dārzā es ielieku savu mākslinieciskumu. Atjaunojam dzīvokli – arī tur.

– Vai vēl ko gribētu pamēģināt?

– Gribētu darboties ar metālu sakausējumiem. Papētīt par akmeņu apstrādi. Man patīk raupjie materiāli. Gribētu iemācīties apstrādāt pati – pats vari šķelt, apstrādāt, caurumiņu izurbt, lai redzētu, kā tādējādi mainās rotas forma un izpildījums. Cilvēki atved no ceļojumiem akmeņus, grib tos rotā uztaisīt.

Savu dzīvi bez mākslas nevaru iedomāties. Bez radošuma nepavisam.

Piemēram, lieku to lietā, arī plānojot ēdienreizes, kas vienlaikus liek lieliski taupīt tēriņus. Sestdienā uztaisu ēdienu visai nedēļai, lai piecas dienas nav jādomā. Kad darba nedēļa cauri, arī grāpji tukši.

Man liekas, ka mūsdienās sievietes radošumu pielieto mazāk. Man šķiet, ka sievietes nagus un uzacis var pašas sev sataisīt skaisti. Varbūt tāpēc, ka dominē patērētāju kultūra?

Domāju, ja neplāno, vari iebraukt mīnusos. Ir taču praktiskais latvietis, īstenībā radošais. Radošums ir visiem, tikai daudzi šo īpašību ir aizmirsuši.

Vizītkarte

Paula Čipāne

• Dzimusi 1989. gada 5. oktobrī Priekulē.
• Zīmola “Chi Bold” izveidotāja un īpašniece.
• Durbeniece, bet pusi dzīves mīt Liepājā.
• “Līvas ciema tirgū” ieguva balvu “Meistarstiķis 2025”.
• Patīk plānot un veikt rūpīgu izvēli it visā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.