Piespiedu ceļš prom no dzimtenes Latvijas sākās Grobiņas pagasta Tores dzelzceļa stacijā – katru gadu politiski represētie dodas uz šo vietu, lai pieminētu 1949. gada 25. marta komunistiskā genocīda upurus.

Asaras acīs gan sirmiem vīriem, gan sievām, skanot piemiņas pasākumā pirmajai tematiskajai dziesmai, kuras vārdi apraksta izsūtījuma rītu latvieša mājās, katra ģimenes locekļa sajūtas.

Asaras pār vaigiem norit, skanot Latvijas himnai – lūgšanai par to, lai mūsu zeme un šeit dzīvojošās visas paaudzes vairs nekad nepiedzīvotu šo valsts vēstures melno dienu atkārtošanos.

Līdzīgi kā 1949. gada 25. marts atkārtojās pēc 1941. gada 14. jūnija.

Izsūtītāji bija iecerējuši, ka šie cilvēki vairs nekad neredzēs dzimteni.

“Tas bija paredzēts kā vienvirziena ceļš – prom no dzimtenes, bez tiesībām atgriezties,”

saka Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ilgvars Šēns. “Izplēsa no mūsu valsts…”

Daļa no vairāk nekā 42 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju laikā gāja bojā, vēl esot garajā ceļā uz Sibīriju. Lielākoties veci cilvēki un mazi bērni.

“Mums liktenis bija labvēlīgs – mēs atgriezāmies. Mēs bijām klāt notikumos, kad Latvija kļuva brīva, Latvija iestājās Eiropas Savienībā, iestājās NATO. Sākām justies zināmā drošībā.

Bet ne jau liktenim vien varam būt pateicīgi par savu atgriešanos. Mūsu mammas un tikai viņas ir tās, kas to nodrošināja! Tēvi jau reti kuram bija klāt. Kā izdevās sakārtot dzīves tā, lai mēs izdzīvotu un atgrieztos.

Ceru, ka vairs nevienai paaudzei tas nebūs jāpiedzīvo.

Notikušo varam piedot, varam nepiedot saviem pāridarītājiem – tā ir mūsu brīvā griba, bet nedrīkstam pieļaut, ka tas tiek pamazām aizmirsts!

Aizmirstot mēs noniecinām to cilvēku piemiņu, kuriem nebija iespēju atgriezties, kuriem kapukalniņi ir izkaisīti pa visu plašo Krieviju. Un tādu ir daudzi tūkstoši. Mēs nedrīkstam aizmirst un arī nedrīkstam zaudēt modrību,” uzrunā sacīja politiski represēto kluba vadītājs.

Piemiņas pasākumā piedalījās gan izsūtījumu piedzīvojušie, kuri tolaik bija vai nu mazi bērni, vai izsūtījumā dzimuši.

Piedalījās arī Zentas Mauriņas vidusskolas Kapsēdes skolas bērni – 7., 8. un 9. klašu skolēni, arī jaunsargi.

Saeimas deputāts Artūrs Butāns viņiem uzsvēra, ka mūsu valsts iekarotājiem pagājušajā gadsimtā Latvija bija gards kumoss, jo bijām vieni no visbagātākajiem Eiropā, Latvija bija starp pasaules līderēm.

“Ienaidnieks jau gribētu, lai mēs ķildojamies savā starpā.

Bet tie, kurus izsūtīja, viņi gribētu, lai jūs, jaunieši, atjaunotu viņu mājas, veidotu kuplas ģimenes, saimniecības, uzņēmumus, iegūtu izglītību – atgūtu Latviju tādu, kāda tā bija, pirms šeit ienāca krievu karaspēks.”

Vecvecāku ģimeni no Latgales uz Sibīriju izsūtīja arī Voldim Prancānam. “Noliekot ziedus šeit izsūtītajiem, es domāšu par viņiem!”

“Esmu viens no tiem, kurus šajā vietā ievāca lopu vagonā un aizsūtīja tālajā Sibīrijā. Man bija sešarpus gadi, brālim četri, omītei – 65 gadi.

Mūs trīs paņēma no Tadaiķiem, “Ģildēnu” mājām, zirgu pajūgā atveda, iesēdināja vagonā,”

stāsta represētais Ivars Vītols.

Pabijuši prom vairākus gadus, radinieki prasījuši apžēlošanu ģimenei ātrāk, jo mazi bērni dzīvoja bez mātes un tēva. Taču režīms to nav ņēmis vērā.

I. Vītols pēcāk bijis arhīvā un iepazinies ar savu lietu. Apakšā bijusi piezīme, kas skanējusi aptuveni tā: lai māte brauc uz Sibīriju, tur plašumi.

“Gribu uzrunāt jauniešus – sargājiet Latviju, iestājieties Zemessardzē, bruņotajos spēkos. Arī es Zemessardzē iestājos no tās pirmās dienas un, ja vajadzētu aizstāvēt mūsu zemi, es ietu!” uzrunas nobeigumā uzsvēra I. Vītols.