Bruno ir seminārists no Malāvijas, kurš lielāko daļu vasaras pavadīja kalpojot šajā pašā katedrālē.

– Tu esi no Malāvijas. Kāda ir tava valsts un tās cilvēki?

– Malāvijā cilvēki parasti ir mierīgi un viesmīlīgi. Mums ir daudz dažādu kultūru. Ziemeļos dzīvo tumbuku tauta. Viņus diezgan daudz ietekmējusi Tanzānijas kultūra.

Centrālajā daļā vairāk ir čevu kultūra, tur dzīvo arī ngoni tauta. Varbūt esat redzējuši cilvēkus, kuri tradicionālajos pasākumos valkā dzīvnieku ādas – daudzi no viņiem ir ngoni.

Savukārt dienvidos ir lomvi un arī vairākas citas etniskās grupas.

Malāvijā nav tikai viena kultūra.

Katrā valsts daļā cilvēkiem ir savas tradīcijas, valoda un veids, kā viņi dzīvo.

Bet tradicionālā kultūra Malāvijā joprojām ir nozīmīga. Mums ir tradicionālās afrikāņu dejas, un dažādas kultūras grupas katru gadu rīko savus festivālus. Cilvēki pulcējas, rāda savus talantus.

Šādi tiek uzturēta kultūra, lai tā turpinātos arī nākamajās paaudzēs. Daudzas grupas reizi gadā tiekas šādos festivālos.

Čeviem ir savs festivāls, tumbukiem savs, ngoni tautai savs festivāls. Tie nav tikai izklaides pasākumi – tie palīdz cilvēkiem saglabāt savu identitāti un atcerēties, no kurienes viņi nāk.

– Kāda nozīme Malāvijā ir reliģijai?

– Es teiktu, ka Malāvijā lielākā daļa cilvēku ir reliģiozi. Gandrīz ikviens pieder kādai baznīcai, draudzei vai reliģiskai kopienai.

Pie mums ir daudz katoļu – aptuveni pieci seši miljoni.

Kopumā valstī dzīvo apmēram 24 vai 25 miljoni cilvēku.

Ir arī anglikāņi, musulmaņi un daudzas citas kristiešu draudzes un baznīcas. Cilvēkiem reliģija ir svarīga ikdienas dzīves daļa.

Daudzi regulāri apmeklē dievkalpojumus, iesaistās draudzes aktivitātēs un palīdz baznīcā.

– Pats arī vienmēr esi bijis saistīts tieši ar katoļu baznīcu?

– Mana ģimene ir kristīga un katoliska, tāpēc es uzaugu katoļu vidē. Esmu apmeklējis arī citu konfesiju baznīcas, taču ne tādēļ, lai tām pievienotos.

Reizēm draugi mani uzaicināja, lai aizeju paskatīties, kā viņi tur visu dara. Tad es aizgāju, piedalījos un pēc tam atgriezos. Man bija interesanti redzēt, kā dievkalpojumi notiek citās baznīcās, taču es neesmu nopietni domājis par pāriešanu citā ticībā.

– Kad pirmo reizi sāki domāt par priestera aicinājumu?

– Sākumā es dzīvoju parastu skolēna dzīvi. Biju tāds pats kā pārējie skolēni un nekad nebiju domājis, ka varētu izvēlēties semināra vai priesterības ceļu.

Interese radās pēc tam, kad mūsu skolu sāka apmeklēt kāds tuvējās draudzes priesteris. Es toreiz mācījos vidusskolas otrajā klasē.

Vienā no brīvlaikiem mani uzaicināja uz draudzi. Teica, lai atbraucu un pavadu tur divas nedēļas. Tas bija īss brīvlaiks, un es aizbraucu.

Nākamajā gadā, kad jau mācījos nākamajā klasē, viņi mani uzaicināja vēlreiz. Pēc tam jau regulāri brīvlaikos devos pie viņiem un palīdzēju.

Starp mums izveidojās saikne. Kļuvām par draugiem, gandrīz kā ģimene – cilvēki, kuri dzīvo vienā kopienā.

Kad pabeidzu vidusskolu, kādu laiku dzīvoju mājās un gaidīju eksāmenu rezultātus.

Domāju, ka man vajadzētu visu pārdomāt un saprast, ko darīt tālāk.

Tad man piezvanīja viens no priesteriem un jautāja, vai šoreiz pie viņiem nebraukšu. Teicu, ka nezinu, jo draudze atradās diezgan tālu un man bija jāmeklē transports.

Viņš piedāvāja apmaksāt ceļu. Tā es atkal aizbraucu pie viņiem un šoreiz paliku ilgāku laiku. Bet joprojām nebiju pilnīgi pārliecināts, ka vēlos šādu dzīvi.

Pie viņiem pavadīju gandrīz gadu. Pa to laiku saņēmu arī vidusskolas rezultātus, kas bija labi. Tad priesteri gribēja zināt, ko tad tālāk darīšu.

Teica, ka nevaru tur vienkārši dzīvot bez konkrēta mērķa. Apdomājos un pēc kāda laika nolēmu izvēlēties priesterības ceļu.

– Uzreiz zināji, par kādu priesteri vēlies kļūt?

– Priesterība nav tikai viens ceļš. Tur ir dažādas iespējas – ir reliģiskās kongregācijas, misionāri un diecēžu priesteri. Man bija jāizvēlas.

Vietā, kur tolaik dzīvoju, bija misionāri no Spānijas un arī cilvēki no Kenijas. Tā bija liela kopiena, kurā dzīvoja cilvēki no dažādām valstīm.

Sapratu, ka laikam vajadzētu strādāt savā valstī un kļūt par diecēzes priesteri. Tāpēc pievienojos diecēzes semināram. Pēc tam devos uz formācijas centru.

Tur gandrīz gadu pavadīju tā sauktajā garīgajā gadā. Tikai pēc šī gada sākās filozofijas studijas.

– Ko ģimene domāja par šo izvēli?

– Mana ģimene ir reliģioza. Mamma mani saprata jau no sākuma, bet tēvs gan ne.

Kad viņš uzzināja par manu izvēli, viņa reakcija bija apmēram šāda: ”Ko? Kāds tad īsti ir tavs plāns?” (Smejas.) Pat tad, kad seminārā biju mācījies jau gandrīz trīs gadus, viņš vēl nebija pārliecināts.

Jautāja: ”Vai tiešām vēlies būt priesteris? Vai gribi būt reliģiska persona? Varbūt vēlies kļūt par skolotāju?”

Vēl pēc kāda laika viņš pamazām sāka mani saprast.

Varbūt redzēja, ka es atgriežos mājās seminārista apģērbā, ka turpinu šo ceļu un uztveru to nopietni. Tagad viņš mani ir pieņēmis un ir priecīgs.

– Kas ir visgrūtākais, izvēloties seminārista dzīvi?

– Ir dažādi izaicinājumi. Tu esi prom no savas ģimenes un cilvēkiem, pie kuriem esi pieradis. Esi prom arī no draugiem, ar kuriem kopā mācījies skolā.

Tev zināmā mērā ir jāpārrauj iepriekšējā dzīve un jāpievienojas citai ģimenei. Tur tev jāuzvedas citādi nekā iepriekš. Tu vairs nevari visu darīt tā, kā agrāk.

Ar draugiem var jokot, skaļi runāt un darīt dažādas lietas. Kad kļūsti par semināristu, cilvēki dažreiz sāk no tevis izvairīties vai runā ar tevi citādi.

Reizēm tu paliec viens, un var parādīties vientulības sajūta.

Ir arī fiziski un materiāli izaicinājumi – reizēm cilvēkam personīgajā dzīvē kaut kā pietrūkst vai nav pieejamas lietas, ko viņš gribētu. Taču es teiktu, ka tie ir mazāki izaicinājumi. Ar tiem ir jāmācās sadzīvot.

– Kā nonāci Latvijā?

– Ļoti daudzi man jautā, kāpēc esmu šeit – ir taču tik daudz citu valstu, uz kurām varētu doties. (Smejas.) Kāpēc tieši Latvija?

Latvijas katoļu bīskapiem ir labas attiecības ar mūsu bīskapu Malāvijā. Viņi ir draugi, savstarpēji sazinās un ciemojas cits pie cita.

Mūsu bīskaps iepriekš bija viesojies Latvijā. Viņš apmeklēja semināru un dažādas diecēzes.

Sarunās Latvijas bīskapi viņam stāstīja, ka

Latvijā trūkst priesteru.

Tas nenozīmē, ka Malāvijā priesteru netrūkst. Arī pie mums draudzēm ir nepieciešami priesteri. Tomēr Latvijā priesteru trūkums ir ļoti liels. Dažās draudzēs ir tikai viens priesteris.

Ir arī draudzes, kurās priesteris pastāvīgi nedzīvo. Viņš dzīvo citā draudzē un tikai atbrauc noturēt misi, bet pēc tam atkal dodas prom.

Latvijas bīskapi mūsu bīskapam jautāja, vai būtu iespējams atsūtīt uz Latviju dažus semināristus vai priesterus. Viņi varētu šeit studēt un vienlaikus palīdzēt draudzēs un pastorālajā darbā.

Sākotnēji uz Latviju bija paredzēts doties diviem priesteriem un diviem semināristiem. Vienam priesterim radās problēmas ar vīzu, tāpēc viņš nevarēja ierasties. Otrs priesteris atbrauca.

No semināristiem uz Latviju ieradāmies es un mans draugs. Mēs šeit esam misijas darbā, lai palīdzētu, kur tas ir iespējams. Pastāv arī iespēja, ka nākotnē varētu tikt ordinēti par diakoniem un priesteriem šeit, Latvijā, un turpināt šeit kalpot.

Taču mūsu bīskaps var arī kādā brīdī pateikt, ka mums jāatgriežas Malāvijā.

– Cik ilgi jau esi Latvijā?

– Ierados decembrī. Sākumā dzīvoju Rīgā, seminārā. Tur pavadīju vairākus mēnešus. Liepājā esmu kopš maija. Tagad augustā man jādodas atpakaļ uz semināru un jāturpina studijas.

– Kādi ir tavi pienākumi kā semināristam?

– Es vēl neesmu priesteris, tāpēc mani pienākumi ir citādi.

Galvenokārt palīdzu pie altāra un daru visu, kas nepieciešams baznīcā.

Varu palīdzēt tīrīt baznīcu, sagatavot to dievkalpojumam vai palīdzēt, ja mise notiek ārpus baznīcas. Ja nepieciešams palīdzēt bērēs vai kādā citā draudzes pasākumā, arī dodos līdzi un iesaistos.

Tajā pašā laikā es mācos latviešu valodu un turpinu savas studijas.

– Dievkalpojumi šeit atšķiras no tiem, ko piedzīvoji mājās?

– Jā,

Malāvijā cilvēki dzied, dejo un nes priesterim dāvanas.

Ikviens kaut kādā veidā iesaistās. Arī kori ir lieli. Vienā korī var būt 20 vai pat 30 cilvēku, kuri dzied konkrētajā misē. Šeit Latvijā korī reizēm ir tikai pieci vai seši cilvēki, bet dažviet pat trīs vai četri.

Daudzi pat nemēģina dziedāt līdzi – vienkārši atnāk un sēž.

Malāvijā cilvēki varētu pajautāt, vai esi slims, ja dievkalpojumā vispār nedziedātu un neiesaistītos. (Smejas.) Pat tad, ja cilvēks nedzied skaļi, viņš vismaz atbild priesterim vai mazliet aplaudē.

Ne jau ļoti skaļi vai izklaidējoši, bet lēnām. Tādā veidā cilvēks parāda, ka priecājas, ka viņam viss ir labi, ka viņš piedalās. Tā laikam ir viena no lielākajām atšķirībām starp Āfrikas un Latvijas baznīcām.

– Kas visvairāk Latvijā pārsteidza?

– Mani pārsteidza tas, cik labi Latvijā dažādas konfesijas spēj sanākt kopā, sarunāties, lūgties un veidot kopīgus pasākumus. Dažās Āfrikas valstīs tā nenotiek.

Musulmaņi var netuvoties katoļiem, protestanti vai luterāņi turas atsevišķi, un dažādu reliģisko grupu cilvēki parasti nesatiekas. Viņi sanāk kopā tikai tad, ja notiek kaut kas ļoti nozīmīgs.

Latvijā es redzēju citādu pieredzi. Ziemā Rīgā piedalījos starpkonfesionālā lūgšanā. Tur bija katoļu bīskaps, luterāņu bīskaps, pareizticīgie un daudzu citu baznīcu pārstāvji.

Viņi visi sanāca kopā, lūdzās un piedalījās lielā koncertā. Dažās valstīs tas nav ierasti, tāpēc man bija ļoti interesanti to redzēt.

– Tu minēji, ka Latvijā trūkst priesteru. Kā tas ietekmē draudžu dzīvi?

– Priesteru trūkums ietekmē daudz ko, arī darbu ar jauniešiem.

Piemēram, vienā draudzē var būt tikai bīskaps un viens priesteris. Taču bīskaps nav atbildīgs tikai par vienu baznīcu.

Viņš ir visas diecēzes bīskaps. Ja diecēzē ir 200, 300 vai 400 baznīcu, viņam tās visas ir jāapmeklē. Viņš visu laiku pārvietojas no vienas vietas uz citu.

Ja priesteru un citu reliģisko darbinieku ir maz, ir ļoti grūti atrast laiku regulāram darbam ar jauniešiem. Var ar viņiem satikties vienu reizi, taču nepietiek laika, lai to darītu pastāvīgi.

Darbs ar jauniešiem ir īpašs kalpojums. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot ar jauniešiem strādāt un kuri tam var veltīt laiku.

– Ja pie mums varētu ieviest kaut ko no Malāvijas baznīcu pieredzes, kas tas būtu?

– Es noteikti vairāk strādātu ar jauniešiem un veidotu jauniešu apustulātu.

Daudzās Latvijas baznīcās esmu redzējis, ka uz dievkalpojumiem pārsvarā nāk vecāka gadagājuma cilvēki. Tas nenozīmē, ka jauniešu Latvijā nav. Viņi ir, bet viņi nenāk uz baznīcu.

Dažreiz tikai svētdienās atnāk neliela grupa, bet es teiktu, ka jaunieši ir mazliet attālinājušies no šī.

Baznīca nav domāta tikai veciem cilvēkiem.

Jauniešiem arī ir jābūt daļai no baznīcas, jāstrādā tajā un jāpalīdz.

Piemēram, Malāvijā baznīcās bieži ir vairāk jauniešu nekā vecāka gadagājuma cilvēku. Viņiem var piešķirt konkrētu dienu vai pat veselu nedēļu, kurā viņi ir atbildīgi par baznīcu.

Tad jaunieši tīra baznīcu, visu sakārto, saliek ziedus un lasa Svēto Rakstu lasījumus. Tad viņi jūtas piederīgi baznīcai. Vienlaikus draudze var redzēt, ko viņi dara un kā viņiem klājas.

Ir vieglāk palīdzēt arī izvairīties no narkotikām, sliktām kompānijām un citām bīstamām aktivitātēm.

Draudze var viņus audzināt un sagatavot nākotnei.

– Kāpēc, tavuprāt, dažās Latvijas draudzēs jaunieši nav aktīvi?

– Situācija katrā draudzē ir atšķirīga. Dažās vietās jaunieši ir aktīvi, citās – mazāk. Ne vienmēr vaina ir pašos jauniešos vai baznīcā.

Reizēm draudze vienkārši nepiedāvā aktivitātes un neaicina viņus piedalīties. Kad jaunieši tiekas, ir nepieciešams kāds, kurš viņus vada un palīdz saprast, ko darīt.

Šim cilvēkam ir jāsagatavo temati, par kuriem runāt, tikšanās un programmas. Var organizēt tikšanos reizi nedēļā vai reizi mēnesī, taču vienmēr ir vajadzīgs kāds atbildīgais.

Priesteru trūkuma dēļ šādu darbu ne vienmēr ir iespējams veikt.

– Kāpēc darbs ar jauniešiem tev pašam ir tik svarīgs?

– Esmu daudz strādājis un bijis kopā ar jauniem cilvēkiem. Man patīk ar viņiem sarunāties un uzspēlēt, piemēram, futbolu.

Futbols ir labs veids, kā ar jauniešiem izveidot kontaktu.

Vispirms jūs kopā spēlējat, bet pēc tam varat arī sarunāties par dzīvi un dažādām izvēlēm. Uzskatu, ka darbs ar jauniešiem nav tikai priesteru vai mācītāju pienākums. Tajā ir jāpiedalās visiem.

Jaunība ir laiks, kad cilvēks pieņem ļoti daudz svarīgu lēmumu. Ja jaunietis šajā laikā nonāk sliktā vidē un viņa dzīve tiek sabojāta, vēlāk viņu atgriezt uz laba ceļa var būt ļoti grūti.

Daži jaunieši nezina, kur iet, ko darīt vai kādu dzīves ceļu izvēlēties. Viņus nevajag piespiest dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi paši nevēlas.

Reizēm cilvēks izvēlas kādu ceļu tikai tāpēc, lai iepriecinātu vecākus vai citus cilvēkus, bet savā sirdī viņš to nemaz negrib. Mums jāpalīdz atrast pareizo virzienu, izvēlēties to, kas viņiem patiešām ir piemērots, un vajadzīgajā brīdī viņi jāatbalsta.

– Kādi bija tavi pirmie iespaidi par latviešiem?

– Es teiktu, ka viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēki tevi jau pazīst. Ja tiekamies pirmo reizi, cilvēks var skatīties un baidīties pat sasveicināties. Tas nozīmē, ka man pašam jābūt pirmajam, kurš sāk sarunu un veido draudzību.

Sākumā daudzi cilvēki vienkārši uz mani skatījās.

Uz ielas latvieši kopumā nav īpaši atvērti pret svešiniekiem.

Malāvijā ir citādi. Piemēram, pēc mises cilvēki gaida pie baznīcas durvīm.

Tiklīdz tu iznāc, viņi nāk klāt, lai sasveicinātos. Reizēm cilvēku ir tik daudz, ka jādomā ar ko sevi varētu nodarbināt, lai tikai nebūtu jāsasveicinās ar visiem. (Smejas.)

– Kā tev patīk Liepāja?

– Liepāja ir ļoti jauka un mierīga pilsēta. Man patīk pastaigāt gar jūru, pa kanālmalu. Apskatīju arī ezeru. Esmu izstaigājis pilsētu, paskatījies arī uz dažādām baznīcām. Bet jā, visvairāk man patīk jūsu daba – jūra un arī mežs. Tur ir svaigs gaiss, var sajust īpašu atmosfēru.

– Ko tu parasti dari brīvajā laikā?

– Lielākoties mācos. Daļu studiju veicu tiešsaistē. Mācos arī latviešu valodu kopā ar skolotāju. Lasu grāmatas un tekstus latviešu valodā. Dažreiz skatos vietējās ziņas, lai dzirdētu valodu un mācītos to saprast. Ja atliek laika, tad eju pastaigās un uzspēlēt futbolu.

– Kā veicas ar latviešu valodas apguvi?

– Es teiktu, ka lēni. (Smejas.) Redzēsim, kā būs pēc diviem vai trim gadiem. Varbūt tad jau runāšu labi. Pašlaik man vieglāk ir saprast. Ja kāds runā latviski, var būt daži sarežģīti vārdi, kurus nesaprotu, bet kopējo domu es spēju uztvert.

Grūtāk ir pašam izveidot pareizu teikumu. Es varu kaut ko pateikt, bet reizēm sajaucu tagadni ar pagātni vai citas gramatiskās formas. Savā prātā saprotu, ko gribu pateikt, bet ne vienmēr esmu pārliecināts, vai tas skanēs pareizi.

– Latvieši ir gatavi ar tevi runāt latviski?

– Es teiktu, ka parasti visi uzreiz pāriet uz angļu valodu.

Dažreiz es pat ļoti gribētu, lai kāds man kaut ko pajautā latviski.

Bet cilvēki mani ierauga un uzreiz saprot, ka neesmu no Latvijas.

Tad viņi automātiski runā angliski. Tas ir saprotami, bet, lai iemācītos valodu, man būtu noderīgi vairāk dzirdēt latviešu valodu arī ikdienas sarunās.

Vizītkarte

Bruno Mamunda (Bruno Mwamughunda)

• Dzimis 1998. gada 25. augustā Karongā, Malāvijas ziemeļos.
• Mīļākā grāmata ir Svētā Augustīna ”Dieva pilsēta”.
• Jūlija sākumā devās svētceļojumā no Liepājas uz Kuldīgu, kur dziedāja pateicības dziesmas savā dzimtajā valodā.
• Brīvajā laikā labprāt spēlē futbolu un darbojas ar jauniešiem.
• Mīļākais ēdiens ir nsima – bieza putrai vai mīklai līdzīga masa, ko gatavo no kukurūzas miltiem. Bruno nsima visvairāk garšo kopā ar pupiņām un ceptu zivi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.